Bet, pirms viņi bija sagatavojušies skriet pa šauro, putu apšļākto smilšu mēli, kur sastapās zeme ar okeānu, notika kaut kas jauns un brīnišķs, kas pilnīgi saistīja viņu uzmanību. No tumšā skuju koku meža šķērsām pāri kāpām skriešus tuvojās kāds vīrietis, ģērbies tikai īsās peldbik- sītēs. Viņa āda bija sārta un balta, seja kā eņģelim, zeltainu matu cirtu ieskauta, bet ķermenis spēcīgs un muskuļains kā Hēraklam.
«O! — tam jābūt spēkavīram!» Bilijs klusu teica Saksonai. Bet viņai ienāca prātā kokgriezuma attēli mātes albumā un vikingi viļņu apšļāktajā smilšainajā Anglijas krastā.
Vīrietis neapstājoties paskrēja tiem garām tikai dažus metrus no viņiem, bet viļņi tam sniedzās jau līdz ceļiem, un viņa priekšā izauga mazākais desmit pēdu augsts ūdens mūris. Spēcīgs un vareņs bija licies viņa ķermenis skre- jot, bet tai mirklī, kad to grasījās ņemt savās skaujās jūra, tas šķita niecīgs un nevarīgs. Saksonai bailēs aizcirtās elpa, un, slepšus paveroties uz Biliju, viņa redzēja, ka tas sasprindzinātā uzmanībā seko tam, kas notiek.
Bet svešais sagaidīja viļņu uzbrukumu ar lēcienu, un tai brīdī, kad šķita, ka to satrieks, viņš ienira bangotnē un pazuda. Varenās ūdens masas dārdēdamas sašķīda pret krastu, bet aiz tām parādījās gaišmataina galva, virs ūdens pacēlās viena roka, tad arī plecs. Viņš paspēja izdarīt tikai nedaudzus vilcienus, kad nāca jauns milzu vilnis un vajadzēja atkal to sagaidīt. Tādēļ, lūk, viņš cīnījās — lai caur vareno bangotni, kas vēlās uz krastu, sasniegtu jūru. Katru reizi, kad viņš ienira un pazuda Saksonas skatienam, viņa sažņaudza rokas. Dažreiz, kad vilnis bija sašķīdis, viņi to nevarēja nekur ieraudzīt, un, kad beidzot to redzēja, viņš bija tālu aizsviests, un varenā bangotnē to mētāja kā skaidiņu. Bieži likās, ka viņam būs jāatsakās no sava nodoma un viņu izmetīs atpakaļ krastā, bet pagāja kāda pusstunda, un viņš jau bija viņpus ban- gotnes ārējās malas un peldēja slaidiem spēcīgiem vēzieniem, vairs neienira un pastāvīgi turējās viļņu virspusē. Drīz viņš jau bija tik tālu projām, ka līdzinājās vairs tikai tumšam punktam. Bet arī šis punkts drīz pazuda, Bilijs un Saksona, izbrīnā par šādu drosmi, raudzījās viens otrā, pie kam Bilija acis taisni staroja.
«Tas tik ir peldētājs, šis puisis, tas tik ir peldētājs,» viņš to slavēja. «Tas nepazīst baiļu — nē! Es protu peldēt tikai baseinā un nelielos līča viļņos, bet tagad gribu mācīties peldēt okeānā. Ja spētu to iemācīties, es būtu tik lepns, ka tu nedrīkstētu man nākt tuvāk par četrdesmit pēdām. Un, Sakson, to es tev saku — es to darītu labprātāk nekā iegūtu tūkstoš akru. O, es protu peldēt, bet vēl nekad neesmu redzējis kādu tā peldam kā šo puisi. Es ātrāk neiešu no krastmalas projām, līdz nebūšu redzējis viņu atkal iznākam no jūras. — Gluži viens šādos viļņos tur laukā, padomā tikai! Tam tik ir nervi, es saku!»
Saksona un Bilijs basām kājām skraidīja pa liedagu, dzenājot viens otru garām bangotnes izmestām jūras zāļu vijām, un kādu stundu rotaļājās kā divi laimīgi bērni. Un, jau kājas aujot, viņi redzēja zeltaino galvu tuvojamies krastam. Bilijs nostājās cieši pie ūdens, lai viņu sagaidītu, un, kad svešais nāca, viņš nebija vis vairs sārti balts, kā pirmīt dodoties jūrā, bet sarkans kā varš no daudzajiem belzieniem, ko tam bija situšas jūras rokas.
«Tas ir taisni brīnums, ko jūs veicāt, un es citādi nevarēju — man vajadzēja jūs apsveikt,» Bilijs vaļsirdīgā apbrīnā teica.
«Jā, šodien bangotnē bija gan varena,» jaunais vīrietis piekrizdams teica.
«Vai jūs būtu bokseris, ko es nepazīstu?» Bilijs jautāja, jo labprāt gribēja zināt, kas šis dabas brīnums tāds ir.
Svešais smējās un purināja galvu, un Bilijs nenojauta, ka saticis slavenu universitātes komandas kapteini, tagad laimīgu ģimenes tēvu un daudzu grāmatu autoru. Peldētājs uzmeta Bilijam ātru vērīgu skatienu, kā varbūt bija paradis vērot jaunu studentu, kas piesakās komandā.
«Jūs arī pats esat spēka vīrs,» viņš atzinīgi teica. «Jūs varētu sacensties ar vislabākajiem. Vai es maldos, domādams, ka jūs kaut ko jēdzat boksā?»
Bilijs pamāja. «Mani sauc Robertss.»
Peldētājs sarauca pieri, it kā gribētu šo vārdu atcerēties.
«Bils — Bils Robertss!» Bilijs vēl piebilda.
«O, ho! — Taču ne lielais Bils Robertss? Redzēju jūs cīnāmies pirms zemestrīces. Jūs cīnāties abām rokām, un jums ir vareni belzieni, bet jūs esat ļoti gauss. Jā, es atceros — jūs tai vakarā bijāt ļoti gauss, bet pieveicāt savu pretinieku.» Viņš izstiepa savu roku. «Mans vārds ir Hazards — Džims Hazards.»
«Ja jūs esat slavenais futbolists, par ko pirms dažiem gadiem tik daudz runāja, tad esmu par jums lasījis laikrakstos. Vai man taisnība?»
Viņi sirsnīgi sarokojās, un tad iepazīstināja arī Saksonu. Viņa jutās neizsakāmi niecīga starp šiem abiem jaunajiem milžiem, bet lepna, ka pieder rasei, kuras sievietes dzemdējušas tādus gigantus. Viņa varēja tikai klausīties abu sarunās.
«Man nekas nebūtu pretim katru dienu kādu pusstundu ar jums boksēties,» Hazards teica. «Es no jums daudz varētu mācīties. Vai jūs ilgi šeit paliksit?»
«Nē, mēs ejam gar krastu uz priekšu — mēs meklējam valsts zemi. Bet tomēr varu jums šo to parādīt, un jūs man arī kaut ko, proti — peldēt bangotnē.»
«Esmu ar mieru kurā katrā laikā apmainīties ar jums stundām,» Hazards teica un tad pievērsās Saksonai. «Kādēļ jūs negribat palikt kādu laiku Karmelā? Te nav tik peļami.»
«Seit ir brīnišķīgi,» viņa, pateicīgi pasmaidījusi, teica. «Bet —» viņa pagriezās un norādīja uz saiņiem, «mēs esam ceļinieki un meklējam valsts zemi.»
«Ja tādēļ dosities uz Suru, tad jums nav ko steigties. Tā nekur neaizskries,» viņš smējās. «Bet tagad man jāskrien apģērbties. Ja nākat pa šo ceļu atpakaļ, apmeklējiet mani. Katrs jums pateiks, kur dzīvoju. Sveiki!»