Un viņš pazuda tāpat kā bija parādījies — skriešus pāri kāpām.
Bilijs pavadīja viņu apbrīnas pilniem skatieniem.
«Varens puisis, varens puisis,» viņš murmināja. «Vai zini, Sakson, viņš ir slavenība. Esmu redzējis mazākais tūkstoš reizes viņa attēlu laikrakstos, un pie tam viņš nebūt nav iedomīgs. Viņš runāja ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu. Vai zini — gandrīz jāsāk atkal ticēt mūsu vecajai rasei.»
Viņi devās no līča projām un niecīgajā galvenās ielas veikaliņā nopirka gaļu, saknes un duci olu. No kāda skatloga, kur bija izliktas okeāna pērles, kas laistījās visās varavīksnes krāsās, Bilijam bija Saksona gandrīz ar varu jāvelk projām.
«Gar visu piekrasti tu vari dabūt pērles,» Bilijs teica. «Tās var atrast, bēgumam iestājoties.»
«Manam tēvam bija zeltā ietvertas aproču pogas no gliemežvākiem. Ilgus gadus vairs neesmu par to domājusi, diez, kas tās tagad nēsā?»
Viņi pagriezās un devās uz dienvidiem. Viscaur mežā starp kokiem bija redzamas skaistas īpatnēji celtas mājas, kas piederēja māksliniekiem, un, ceļam pēkšņi nogriežoties uz Karmelupi, viņu acīm negaidot parādījās gluži citāda veida celtne.
«Es zinu, kas tā ir,» Saksona gandrīz čukstus teica. «Tā ir sena spāņu misijas celtne. Tā, protams, ir Karmelmi- sija. Jā, tā, lūk, tas bija, kad spāņi šeit ieradās no Meksikas — viņi viscaur cēla misiju mājas un piegrieza indiāņus …»
«Kamēr mēs viņus visus padzinām — spāņus, indiāņus un visus pārējos,» Bilijs mierīgi teica.
«Lai nu kā, bet tā tomēr ir brīnišķa,» Saksona domīgi turpināja un neatlaidīgi raudzījās uz lielo pussagruvušo ēku, kas bija celta no nededzinātiem, bet saulē kaltētiem ķieģeļiem. «Sanfrancisko ir Doloresmisija, bet tā ir daudz mazāka un nav tik veca.»
No jūras vējiem ar zemiem klinšu izciļņiem aizsargāta, cilvēku pamesta, šī no māliem, salmiem un plienakmens celtā ēka stāvēja klusa un bez dzīvības starp citām tādām pašām drupām, kas kādreiz bija devušas patvērumu un uzņēmušas tūkstošiem ticīgo. Sīs vietas klusums un miers izraisīja Saksonā un Bilijā dziļu bijību; viņi gāja klusu, sarunājās čukstot un gandrīz baidījās ieiet pa atvērtajām durvīm. Seit nebija ne priestera, ne dievlūdzēju, bet viņi tomēr atrada pazīmes, kas norādīja, ka šo ēku lieto kāda draudze. Vēlāk viņi uzkāpa zvana tornī, kas bija ieplaisājis zemestrīces laikā, un apbrīnoja ar roku tēstos baļķus. Galerijā viņus pārsteidza viņu pašu balsu dzidrā skaņa, un Saksona, pati par savu pārdrošību izbijusies, klusā balsī sāka dziedāt kādas garīgas dziesmas pirmo pantu. Sajūsmināta par rezultātu, viņa pārliecās pāri reliņam un dziedāja tagad skaļā balsī:
Jēzus, manas dvēs'les sargs, Sev pie krūtīm dusēt ļauj, Kamēr apkārt negaiss bargs, Kamēr posts vēl mani skauj!
Mani glāb, ak Pestītāj, Kamēr vētra pāri skrej, Kamēr droša osta māj, Kamēr miers nāk dvēselei!
Atspiedies pret veco mūri, Bilijs viņu vēroja mīlas pilnām acīm un, kad viņa bija beigusi, gandrīz čukstēdams murmināja:
«.Tas bija skaisti — taisni brīnišķīgi! Un tev vajadzētu redzēt pašai savu seju, kad tu dziedāji. Dziesma bija tikpat skaista kā tava seja. Vai nav dīvaini — es nekad nespēju domāt par reliģiju, tai pašā laikā nedomājot arī par tevi.»
Apmetušies vītolu paēnā, viņi pagatavoja pusdienas un pavadīja pēcpusdienu uz klints izciļņa ziemeļos no upes ietekas. Viņi nebija domājuši šeit nodzīvot visu pēcpusdienu, bet viņus bija apbūrusi bangotnē, kas sitās pret klintīm, un daudzkrāsainie dažādie jūras dzīvnieki — jūras zvaigznes, krabji, gliemenes, anemones, un kādā peļķē viņi atrada nelielu velnazivi; abiem pār muguru skrēja saltas trīsas, redzot, ka tā ar visu ķermeni kā tīklu ķēra mazos krabjus, ko viņi tai meta. Bēgumam iestājoties un Bilijam velti meklējot pērles, Saksona plunkšķināja ar roku klinšu dobumā pa nelielu peļķi, kas bija dzidra kā kristāls, un veselām saujām smēla no turienes zaigojošus dārgumus — gliemežvāku drumslas un mirdzoši rožainus, zilus, zaļus un violetus akmeņus. Bilijs atnāca atpakaļ un nogulās viņai blakus, laiski ļaujoties siltajiem saules stariem un svaigajai jūras dvesmai. Abi vēroja saulrietu, redzēja to ieslīdam jūrā, kur tā bija viszilākā.
Viņa pastiepa Bilijam roku, dziļi laimīga un apmierināta nopūtās. Saksonai šķita, it kā viņa būtu piedzīvojusi visbrīnišķīgāko dienu savā mūžā. Likās, it kā būtu piepildījušies visi sapņi. Viņa nekad nebija varējusi iedomāties, ka pasaule var būt tik skaista, pat vispārdrošākos sapņos nebija redzējusi to tik skaistu. Bilijs maigi spieda viņas roku.
«Par ko tu domā?» viņš jautāja, kad abi beidzot piecēlās, lai dotos tālāk.
«O, es nezinu, Bilij. Var būt, ka viena šāda diena atsver desmit tūkstoš gadu Oklendā.»
Pametot aiz sevis Karmelupi un ieleju, viņi, saulei lecot, devās uz dienvidiem, šķērsojot pakalnus starp augsto kalnu grēdu un jūru. Ceļš bija stipri pārpludināts un tagad pilns peļķu; neizskatījās, ka to daudz lietotu satiksmei.
«Tālāk lejā tas izzūd pavisam,» Bilijs teica. «Tur būs tikai zirgu iemīta taka. Neliekas, ka tur būtu daudz mežu, un zeme arī nav sevišķi laba. Tā der tikai ganībām — par aramzemi te nav ko runāt.»
Pakalni bija bez kokiem, noauguši tikai ar zāli. Vienīgi kanjonos bija redzami bieži. Reiz viņi pamanīja koijotu ieslīdam krūmos, un, ieraugot lielu meža kaķi, kas tos ļauni uzlūkoja un bēga tikai tad, kad tam meta ar zemes piku, Bilijs nožēloja, ka nav šautenes.
Pēc dažām jūdzēm Saksona sūdzējās par slāpēm, un tai vietā, kur ceļš bija gandrīz vienā augstumā ar jūras līmeni un šķērsoja nelielu gravu, Bilijs raudzījās pēc ūdens. Klinšu gravas gultne bija mitra, jo no pakalniem lāsoja ūdens, un, atstājis Saksonu sēžot, viņš devās meklēt avotu.