«Klausies,» viņš pēc kāda brīža sauca. «Nāc lejā! Tev tas jāredz. Tev no brīnumiem aizrausies elpa.»
Saksona devās pa šauro taciņu, kas caur biezokni vijās stāvus lejup. Apmēram pusceļā, kur pie gravas izejas to šķērsoja smagiem klinšu bluķiem nostiprināts dzeloņstiepļu žogs, viņa pēkšņi pamanīja nelielu līci. So līci varēja nojaust tikai no jūras puses, tik pilnīgi to no zemes puses acīm sedza biezoknis. Līcis dziļi iespiedās zemē. Pie izejas jūrā daudzās izkaisītās klintis aizturēja vareno bangotni, kas dārdēdama vēla pret tām savus viļņus, augstu uzlidojot gaisā putu un ūdens šļakatām. Se klinšu pakājes, kas pacēlās starp viļņiem, bija kā nosētas gliemežiem. Klinšu virsotnēs saulē gozējās un rēca milzīgi jūras lauvas, un pāri visam tam, spiegdami un ķērkdami, lidinājās barā jūras putni.
Pēdējo ceļa gabalu — apmēram dažus metrus — līdz dzeloņstiepļu žogam Saksona nošļūca uz sausās mīkstās smilts sēdus.
«O, es tev varu teikt, ka tas ir brīnišķi,» Bilijs priecājās. «Lūk, jauka apmetnes vieta. Tur biezoknī ir avots, tik dzidrs un skaidrs, kādu tu pat iedomāties nevari. Un skaties, kas te malkas ugunskuram, un …» viņa skatiens slī
dēja pāri līcim, un acis redzēja to, ko lūpas nespēja izteikt, «… un, un viss cits. Mēs varam šeit palikt. Skaties, kas tur gliemju. Varu derēt, ka šeit varam arī zvejot. Ko tu teiktu par to, ja mēs šeit padzīvotu dažas dienas? Mums taču tagad ir brīvdienas — un es varētu aiziet atpakaļ uz Karmelu un nopirkt makšķerauklu un āķus.»
Vērojot viņa sajūsmas pilno seju, Saksona saprata, ka tagad viņš tiešām sāk aizmirst pilsētas dzīvi.
«Un šeit pavisam nav vēja,» viņš turpināja. «Pat ne mazākās vēja pūsmas. Un cik vientuļi šeit, it kā mēs atrastos tūkstošiem jūdžu no cilvēkiem.»
Vējš, kas pakalnos bija salts un griezīgs, šeit līcī nespēja iespiesties, un gaiss te bija silts un biezokņa krūmu smaržu piesātināts. Sur tur starp krūmiem bija jauni ozoli un vēl citi jauni kociņi, ko Saksona nepazina. Viņas sajūsma tagad nebija mazāka par Bilija sajūsmu, un viņi roku rokā devās izpētīt apkārtni.
«Seit mēs varam tēlot Robinsonu Krūzo,» iesaucās Bilijs, ejot pa liedagu līdz ūdens malai. «Nāc šurp, Robin- son, paliksim kādu laiku šeit. Es, protams, būšu tavs kalps Piektdienis, un viss notiks pēc tava prāta.»
«Bet ko mēs iesāksim ar misteru Sestdieni?» viņa šķietamās izbailēs rādīja uz svaigām pēdām mitrajās smiltīs. «Kas zina, varbūt tas ir cilvēkēdājs.»
«Nē. Tas nav kailas kājas, bet teniskurpes nospiedums.»
«Bet mežonis tās varēja novilkt jūrniekam, ko varbūt apēdis,» viņa neatlaidās.
«Jūrnieki nevalkā teniskurpes,» Bilijs ātri atbildēja.
«Tu esi par gudru, lai varētu būt Piektdienis,» viņa rājās, «bet tas jau mūs netraucē še apmesties; atnes tikai mūsu somas. Un galu galā tam jau nevajadzēja būt jūrniekam, ko mežonis apēda. Tas varēja būt arī pasažieris.»
Nepagāja ne stunda, un viņi bija sev pagatavojuši siltu, omulīgu apmetni. Segas bija izklātas. Sanesa un saskaldīja sausu malku, un pāri ugunskuram uzkāra kafijas kannu, kas drīz vien sāka sīkt. Saksona sauca Biliju, kas pašreiz pūlējās pārvērst improvizētā galdā kādu izskalotu planku. Uz kāda klints izciļņa lielā attālumā stāvēja kails, tikai peldbiksēs ģērbies vīrietis. Viņš raudzījās uz Saksonu un Biliju, un viņi varēja saredzēt, ka vējš purina vīrieša garos melnos matus. Kad viņš sāka rausties pa klintīm uz zemes iekšieni, Bilijs pievērsa Saksonas uzmanību tam apstāklim, ka svešajam kājās teniskurpes. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija no klintīm lejā un nāca uz ceļotāju pusi.
«Ū!» Bilijs čukstot teica Saksonai. «Viņš ir kalsns diezgan, bet paskaties viņa muskuļus! Seit visi cilvēki, šķiet, nodarbojas ar sportu.»
Svešajam tuvojoties, Saksona redzēja viņa seju, un tā viņai atsvaidzināja atmiņā pirmieceļotāju sejas, un tai bija jādomā arī par sejām, kādas bijušas seno dienu kareivjiem. Kaut gan šis cilvēks bija jauns — viņa lēsa, ka tam nav vairāk kā trīsdesmit gadu — viņam bija tāda pati gara un šaura seja ar spēcīgiem vaigu kauliem, augstu slaidu pieri un liektu degunu, gandrīz kā ērgļa knābi. Lūpas bija plānas un jutīgas, bet acis nelīdzinājās tām, kādas Saksona bija redzējusi veterāniem un vispār kādam cilvēkam. Tās bija tik tumši pelēkas, ka līdzinājās brūnām, un to skatiens meklēja tāles un bija modrs kā gaiša liesma, kas pūlas ieurbties bezgalīgās dzīlēs un izpētīt to noslēpumus. Saksonai bija neskaidra nojauta, ka viņa šo cilvēku jau kādreiz agrāk redzējusi.
«Hallo!» viņš sauca. «Liekas, ka jūs šeit esat ērti iekārtojušies.» Atnācējs nosvieda līdz pusei pilnu maišeli, ko bija nesis. «Gliemeži. Tas ir viss, ko šoreiz varēja sadabūt. Ūdens nav pietiekoši zems.»
Saksona dzirdēja Biliju viegli iesaucamies un redzēja, ka viņa sejā izpaužas vislielākā izbrīna.
«Tiešām, Dieva vārds, esmu laimīgs, ka varu jūs sastapt!» viņš neviļus iesaucās. «Vai drīkstu spiest jūsu roku? Es vienmēr esmu sev teicis: ja man kādreiz izdosies jūs sastapt, gribu spiest jums roku!»
Bilijs tomēr nespēja savaldīties un sāka jautri, nevaldāmi smieties, vēl arvien kratīdams svešā roku. Svešais pārsteigts skatījās uz viņu un nesaprazdams pavērās uz Saksonu.
«Atvainojiet mani,» Bilijs sprauslāja. «Bet man tiešām jāsmejas. Dieva vārds, man dažreiz naktīs pamostoties un atceroties bija vienmēr jāsmejas, kamēr atkal aizmigu. Vai tu, Sakson, viņu vairs neatceries? Tas ir tas pats — sakiet, draugs, jūs taču esat krietns simtmetru skrējējs, vai ne tā?»
Un tai pašā acumirklī Saksona zināja, kur viņa to redzējusi. Viņš bija tas, kas kopā ar Roju Blanšaru stāvēja pie automobiļa tai dienā, kad tā, nekā neapzinoties, bija aizmaldījusies nepazīstamajā pilsētas kvartālā. Bet arī tai dienā viņa to neredzēja pirmoreiz.