«Vai atceraties mūrnieku svētkus Viselparkā?» Bilijs jautāja. «Un skriešanās sacīkstes? Es jūsu degunu pazīstu starp miljoniem citu. Jūs bijāt tas, kas iegrūda Timotejam Makmanusam spieķi kāju starpā un kura dēļ izcēlās vislielākais kautiņš un tracis, kāds jebkad Viselparkā vai citā parkā piedzīvots.»
Tagad arī atnācējs smējās. Smejoties viņš stāvēja gan uz vienas, gan otras kājas un beidzot atsēdās uz izskalota baļķa.
«Un jūs arī tur bijāt,» viņš beidzot atkal spēja runāt un jautāja Bilijam. «Nu, vai redzējāt? Redzējāt?» Tad pagriezās pret Saksonu. «Un jūs?»
Saksona pamāja.
«Sakiet,» Bilijs atkal iesāka, kad smiekli bija drusku norimuši, «es labprāt vēlētos zināt, kādēļ jūs to darījāt. Sakiet, kādēļ jūs to darījāt? Esmu to kopš tā laika sev daudzas reizes jautājis.»
«Es sev arī,» bija atbilde.
«Jūs taču Timoteju Makmanusu nepazināt?»
«Nē, nekad nebiju viņu redzējis un pēc tam arī vairs neesmu to redzējis.»
«Bet kādēļ jūs to darījāt?» Bilijs nerimās. Jaunais cilvēks atkal smējās, bet tad savaldījās.
«Ja tas man maksātu dzīvību, es nevarētu to pateikt. Man ir labs draugs, ļoti inteliģents cilvēks, raksta nopietnas zinātniskas grāmatas, un viņš saka, ka tam arvien niezot pirksti iemest olu elektriskajā ventilatorā, lai redzētu, kas tur iznāks. Varbūt ar mani bija tas pats — man vienkārši vajadzēja tā darīt. Redzot tuvojamies šīs lidojošās kājas, es vienkārši iegrūdu tur savu spieķi. Es nemaz neapzinājos, ka gribu to darīt. Es vienkārši to izdarīju. Timotejs Makmanuss nevarēja būt vairāk pārsteigts kā es pats.»
«Vai jūs noķēra?»
«Vai es izskatos pēc tāda, ko var noķert? Nekad vēl savā mūžā tā nebiju nobijies. Tai dienā mani nenoķertu pat Timotejs Makmanuss. Bet kas pēc tam notika? Dzirdēju, ka izcēlies briesmīgs tracis, bet nevarēju palikt un skatīties.»
Tikai pēc kādas ceturtdaļstundas, kad Bilijs bija notēlojis kautiņu, svešais stādījās priekšā. Viņu sauca Marks Hols, un viņš dzīvoja nelielā vasarnīcā viņpus Karmelas priedēm.
«Bet kā jūs uzgājāt Bīrsa līci?» viņš ziņkāri ievaicājās. «Pa ceļu ejot, neviens pat nesapņo, ka te ir līcis.»
«Ak tā šo līci sauc?» Saksona teica.
«Jā, tā mēs to dēvējam. Viens no mūsu bara šeit dzīvoja pagājušo vasaru, un mēs devām līcim viņa vārdu. Es labprāt dzertu tasi kafijas — ja jums nekas nav pretim.» To viņš teica, pagriezies pret Saksonu. «Un tad es izrādīšu jūsu vīram apkārtni. Mēs ļoti lepojamies ar šo līci. Šeit bez mums neviens cits nenāk.»
«Bet savus musku]us jūs taču neieguvāt tikai skrējienā pa Viselparku, bēgot no Makmanusa?» jautāja Bilijs, dzerdams kafiju.
«Masāža sprieguma stāvoklī,» skanēja gluži nesaprotama atbilde.
«Jā,» Bilijs neizpratnē teica. «Vai to ēd karotēm?»
Hols smējās.
«Es jums to parādīšu. Ņemiet vienalga kādu muskuli un sasprindziniet to. Tad apstrādājiet to pirkstiem — tā un tā.»
«Un tas ir viss?» Bilijs neticīgi jautāja.
«Viss!» otrs lepni atbildēja. «Katram redzamam muskulim piekļaujas pieci acīm neredzami, bet paklausīgi muskuļi. Uzlieciet vienalga kurā vietā pirkstus manam ķermenim — un jūs redzēsit.»
Bilijs darīja, kā teikts, un aizskāra viņa labo krūti.
«Jūs laikam daudz jēdzat anatomijā, ja izvēlaties vietu, kur muskuļu nav,» Hols rājās.
Bilijs smējās uzvaras priekā, bet tad par lielu izbrīnu sajuta zem pirkstiem muskuli. Viņš aizskāra to pirkstiem un juta, ka tas ir ciets un stingrs.
«Masāža sprieguma stāvoklī!» Hols gavilēdams iesaucās. «Turpiniet — meklējiet, kur vien patīk!»
Un viscaur, kur vien Bilijs taustīja, cēlās lieli un mazi muskuļi, tie pacēlās zem viņa pirkstiem, ietrīsējās un atkal atslāba, līdz viss ķermenis šķita dzīva, viļņojoša, gribai pakļauta miesa.
«Kaut ko tādu vēl nekad nebiju redzējis,» Bilijs pārsteigts beidzot murmināja. «Un es savā mūžā esmu redzējis daudzus krietnus vīrus bez drēbēm. Jūs jau esat kā dzīvs zīds.»
«To panāk ar masāžu sprieguma stāvoklī, mans draugsl Ārsti bija zaudējuši jau cerības. Draugi mani saukāja par slimo žurku, kašķaino dzejnieku un tā tālāk. Pametu pilsētu, ierados Karmelā un sāku dzīvot īstu dabas dzīvi brīvā dabā — un masāža sprieguma stāvoklī.»
«Bet Džims Hazards nav ieguvis savus muskuļus tādā ceļā,» Bilijs izaicinoši teica.
«Nē, protams, ka ne. Viņš ar tādiem piedzimis, manējie gūti treniņa ceļā. Tā ir tā starpība. Es esmu savā ziņā mākslas produkts. Viņš ir — alu lācis. Nāciet līdzi. Es jums izrādīšu apkārtni. Labāk novelciet savas drēbes. Paturiet vienīgi apavus un apakšbikses, ja jums nav peld- y bikšu.»
«Mana māte bija dzejniece,» Saksona teica, kamēr Bilijs krūmos ģērbās. Viņa bija ievērojusi, ka Hols sarunā pieminējis savus darbus. Tas, kā rādās, viņu sevišķi neinteresēja, un viņa turpināja:
«Daži viņas darbi arī iespiesti.»
«Kā viņu sauca?»
«Daiela Vileja Brauna. Viņai ir dzejas: «Vikingi», «Zelta dienas», «Uzticība», «Kabalero», «Mazā Tērce» un vēl daudz citu. Desmit no tām sakopotas dzeju krājumā.»
«Man tās ir mājās,» viņš piezīmēja, un bija redzams, ka viņā tagad tiešām pamodusies interese. «Viņa bija viena no pirmieceļotājām — sen pirms mana laika. Es izlasīšu viņas dzejas, kad pāriešu mājās. Arī mana ģimene cēlusies no šādiem cilvēkiem. Piecdesmitos gados tā pārnāca pāri Panamai no Longailendas. Mans tēvs bija ārsts, bet Sanfrancisko palika par tirgotāju un tādā mērā aplaupīja savas pilsētas cilvēkus, ka es un visi pārējie lielās ģimenes locekļi varam no tā vēl tagad dzīvot. Sakiet, kurp jūs ar savu vīru gribat doties?»