Kad Saksona bija pastāstījusi, kā viņi izšķīrušies atstāt Oklendu un doties meklēt zemi, viņš atzinīgi atsaucās par viņu programmas pirmo daļu, bet pret otro izturējās noraidoši. 4
«Tur lejā aiz Sura ir skaisti,» viņš tai teica. «Esmu bijis šais kanjonos, tur ir daudz meža zvēru. Jā, tur ir gan valsts zeme, ko var dabūt. Bet būtu neprāts, ja jūs tur apmestos. Tas ir pārāk tālu projām. Tur nav labas aramzemes, atskaitot dažas vietas kanjonos. Pazīstu tur kādu meksikāni, kas savus piecsimt akrus zemes labprāt pārdotu par tūkstoš piecsimt dolāriem. Trīs dolārus par akru! Un ko tas nozīmē? To, ka tā nav vairāk vērta. Pat ne tik daudz, jo nav pircēju. Zeme ir tikai tik daudz vērta, cik par to dod un par cik to var pirkt un pārdot.»
Šai acumirklī no krūmiem iznāca Bilijs, ģērbies tikai līdz ceļiem atlocītās apakšbiksēs un kurpēm kājās, un izbeidza viņu sarunu. Saksona vēroja abus vīrus, kas fiziskā ziņā bija tik dažādi, raušamies pa klintīm augšup un ejam gar līča dienvidkrastu. Sākumā viņa laiski tos pavadīja
acīm, bet drīz vien viņas interese bija atmodināta un satraukta. Lai sasniegtu klinšu virsotni, Hols veda Biliju gandrīz pa stāvu klinšsienu uz augšu. Bilijs gāja lēni un ārkārtīgi uzmanīgi, bet viņa redzēja to divreiz klūpam, kad akmeņi zem viņa rokām slīdēja un ripoja lejā līcī. Hols bija sasniedzis klinšu nokares virsotni — simts pēdu virs jūras līmeņa — viņa redzēja to izslejamies un stāvam, viegli šūpojoties uz šaurās, naža asmenim līdzīgās klinšu muguras, kas, kā viņa zināja, otrā pusē tikpat stāvus slīga lejup. Sasniedzis klints virsotni, Bilijs turējās tajā ieķēries ar rokām un kājām, bet tikmēr viņa vadonis, gluži taisni izslējies, gāja mierīgi tālāk, it kā tā būtu parastā istabas grīda. Bilijs beidzot palēnām sāka celties, bet vēl arvien cieši turējās, un tam nācās bieži vien lietot rokas.
Asā klinšu virsotne bija šķautņaina, ar dziļiem dobumiem, un abi vīrieši pazuda vienā no šīm plaisām. Saksona nespēja pārvarēt savas bailes un kāpa augšā pa līča ziemeļkrastu, kas bija mazāk stāvs un daudz vieglāk pieejams. Bet arī šeit viņu satrauca neparastais augstums, grīļojošās kāpas un straujās vēja brāzmas. Drīz vien viņa atradās iepretim abiem vīriešiem, kas, pārlēkuši šaurai aizai, rausās pašreiz uz nākošo klinšu smaili. Bilijs jau bija kļuvis drusku veiklāks, taču viņa ceļvedis bieži vien apstājās, lai viņu pagaidītu. Ceļš kļuva arvien grūtāk ejams, un dažas plaisas, kas šķērsoja viņu ceļu, stiepās līdz pat jūrai un bija pilnas putu, ko viļņi krākdami tur iešļāca. Dažreiz viņi izslējušies metās uz priekšu pāri dziļām šaurām plaisām, līdz viņu delnas skāra pretējo malu, un tad, ar pirkstiem ieķērušies plaisas malā, pārvilkās pāri un cēlās kājās.
Gandrīz jau gājiena beigās Hols un Bilijs atkal pazuda Saksonas skatienam kalnu virsotnes dienvidpusē; un, kad tā viņus beidzot atkal ieraudzīja, tie bija sasnieguši galējo klinšradzi un pa jūrai pievērsto pusi nāca atpakaļ. Seit likās, ka ceļš tiem būtu galīgi nogriezts. Plata plaisa gluži stāvām sienām bija pavērusi pret debesīm savas dzīles, kur krāca satrakoti viļņi, uzšļākdami augstu gaisā baltās putas, lai tūlīt pēc tam tikpat pēkšņi atkal kristu atpakaļ vēju šausto klinšu un ūdenszāļu melnajā bezdibenī.
Abi vīri, jūras sāļo putu apšļākti, uzmanīgi gāja pa plaisas malu. Tad tie apstājās. Saksona varēja redzēt Holu, kas rādīja pāri plaisai, un viņa domāja, ka tas rāda
Bilijam kaut ko ievērojamu. Viņa nebija sagatavota tam, kas tagad notika. Virpuļojošā ūdens masa saplaka, un Hols lēca tai pāri lejā uz kādu klints izcilni, ko tikko bija apskalojuši trakojošie viļņi. Neapstājoties viņš pazuda aiz asā klinšu stūra un, ar rokām un kājām strādājot, rausās augšā, bēgot no viļņiem, kas atkal cēlās augšup. Bilijs tagad bija palicis viens. Viņš vairs nemaz nevarēja saredzēt Holu, vēl mazāk tam bija izdevība prasīt padomu, un Saksona vēroja notiekošo tik sasprindzinātā uzmanībā, ka sāpes pirkstu galos, ko tā spieda pret klintssienu, lika viņai atjēgties. Bilijs gaidīja, līdz gadīsies jauna izdevība, divreiz jau sagatavojās, bet tomēr nelēca, bet tad saņēmās, lēca un sasniedza klints izcilni, kas vienu īsu mirkli parādījās viņa acīm, metās garām asajam stūrim un, līdz viducim izmircis, tomēr uzrāpās augšā pie Hola, pirms trakojošie viļņi to spēja satvert.
Saksona nomierinājās tikai tad, kad abi atkal sēdēja pie ugunskura. Viens vienīgs acu uzmetiens tai teica, ka Bilijs ir ļoti pārsteigts pats par sevi.
«Kā iesācējs jūs to veicāt labi,» Hols iesaucās un labvēlīgi uzsita Bilijam uz kailā pleca. «Sis gājiens ir mans jājamais zirdziņš. Dažs labs drosmīgs vīrs, kas nāca man līdzi, atteicās iet tālāk, pirms vēl nebija noieta puse. Esmu redzējis dučiem vīru, kas neiedrošinājās lēkt pāri aizai. To spēj tikai atlēti.»
«Nemaz nekautrējos atzīties, ka baidījos lēkt,» Bilijs rūca. «Jūs jau kāpjat kā īsta kalnu kaza. Bet tagad esmu gluži kā negudrs. Tas tikai ir treniņš un esmu nolēmis palikt šeit un trenēties, līdz varēšu jūs izaicināt uz sacīkšu skrējienu turp un atpakaļ uz līci.»
«Lai iet!» Hols teica un piekrizdams izstiepa roku. «Un, ja mēs kādreiz tiksimies Sanfrancisko, es jūs savedīšu kopā ar Bīrsu — tas ir tas, kura vārdā nosaukts līcis. Viņa jājamais zirdziņš — ja viņš neatrodas ceļā un nevāc klaburčūskas savai kolekcijai — ir orkānu laikā pastaigāties pa debesskrāpju malu vēja pusē, ziniet, tā, ka gadījumā, ja to nopūstu, viņu neuztvertu nekas cits kā iela. Arī mani viņš reiz uzaicināja piedalīties.»
«Vai jūs to darījāt?»
«Nekad to nedarītu, ja priekšlaikus nebūtu kādu nedēļu vingrinājies. Un es ieguvu divdesmit dolāru šais derībās.»