Bēgums tagad bija zems diezgan, un nu viņi varēja iet un salasīt gliemežus, un Saksona sekoja abiem vīriešiem uz klinšsienu līča ziemeļkrastā. Hols paskaidroja, ka pēcpusdienā atbraukšot un paņemšot gliemežus līdzi uz Kar- melu. Kad maišeļi bija pilni, viņi pa klinšu spraugām gāja vēl tālāk un atrada trīs pērļu gliemežus; atverot vienus vākus, Saksona atrada tur tik ļoti kāroto pērli. Hols viņus iepazīstināja ar rituālu, kas nepieciešams, lai sagatavotu gliemežus vārīšanai.
Tagad Saksonai likās, ka viņa pazītu Holu jau ilgu laiku. Viņai bija jādomā par pagājušajām dienām, kad pie viņiem bija sēdējis Bērts un dziedājis savas dziesmas vai arī triecis par pēdējiem mohikāņiem.
«Tagad klausieties; es jums kaut ko gribu iemācīt,» Hols pavēloši teica, pacēlis gaisā prāvu apaļu akmeni, ko vicināja pār gliemežu gaļu. «Jūs nedrīkstat dauzīt gaļu, nedrīkstat nekad to dauzīt, nedziedot šo dziesmu. Nedrīkstat arī šo dziesmu dziedāt kādā citā reizē — tie būtu svētuma zaimi. Gliemeži ir dievu ēdiens. To sagatavošana ir reliģiska ceremonija. Klausieties un labi uzmaniet, un nekad neaizmirstiet, ka tā ir svinīga ceremonija.»
Akmens pliukšķēdams nokrita uz gliemežu baltās gaļas, cēlās atkal un atkal krita, līdzīgi kā tamtama ritmā pavadot dzejnieka dziedājumu:
Dažs kaviāru cildina Un apēd to ar joni, Bet man vislabāk patīkas Mīkstmieši abaloni.
Vai domājat, ka pārtikt var Ar sausu maizes donu? Nē — vecie draugi Karmelā Ed mīksto abalonu.
No laika gala klejo tie Pa pasauli kā roņi Un smej un rēc no visas sirds — Sie treknie abaloņil
No tiem dažs priekā izsvaida Daudz dolāru un kronu, Es labāk mītu Karmelā Un ēdu abalonu.
Viņš pēkšņi apklusa ar vaļēju muti un akmeni paceltajā rokā. Bija dzirdama ratu rīboņa, un tai vietā, kur viņi bija aiznesuši maišeļus ar gliemežiem, to no klints sauca kāda balss. Hols ar lielu blīkšķi ļāva nokrist akmenim uz gliemežiem un piecēlās kājās.
«Līdzīgu pantu ir vēl tūkstošiem,» viņš teica. «Man /cl. ka nav vairs laika jums visus tos iemācīt.» Viņš pastiepa roku. «Un tagad, bērni, Dievs lai jūs svētī! Jūs esat Abalonu Ēdāju klana locekļi, un es jūs nopietni lūdzu nekad un nekādos apstākļos nesagatavot gliemežu gaļu, nedziedot šo svēto dziesmu, ko tikko jums atklāju.»
«Bet kā lai mēs atceramies vārdus, ja tikai vienu reizi tos esam dzirdējuši,» Saksona cēla iebildumus.
«To nokārtosim. Nākošo svētdienu Abalonu Ēdāju cilts ieradīsies šeit pie jums Bīrsa līcī, un jums būs izdevība redzēt visu rituālu, sacerētājus un sacerētājas, pat Dzelzs- vīru ar baziliska acīm, parasti viņu dēvē par Priestervā- veru karali.»
«Vai Džims Hazards arī ieradīsies?» Bilijs jautāja, Ho- lam jau ieslīdot biezoknī.
«Droši vien. Viņš taču ir Alu Lāču Kāvēju virspriesteris, briesmīgākais un pēc manis dižākais Abalonu Ēdāju klana loceklis.»
Bilijs un Saksona skatījās viens uz otru, līdz ratu rīboņa pavisam apklusa.
«Ak tu velns,» Bilijs beidzot izsaucās. «Tas tik ir puisis! Un nemaz nav iedomīgs. Tāds pats kā Džims Hazards. — Atnāk un jūtas kā mājās, tu esi taisni tikpat labs kā viņš, un viņš tikpat labs kā tu — mēs visi esam labi draugi, un tūlīt bez nekādiem niķiem.»
«Arī viņš pieder mūsu ciltij,» Saksona teica. «To viņš man pastāstīja, kamēr tu pirmīt ģērbies. Viņa ģimene ieceļojusi no Panamas, pirms vēl nebija celts dzelzceļš, un, spriežot pēc tā, ko viņš teica, domāju, ka viņam ir krietns žūksnis naudas.»
«Viņu redzot, tam gandrīz nevarētu ticēt.»
«Un vai viņš nav komisks?» Saksona iesaucās.
«īsts jokdaris. Un viņš esot dzejnieks!»
«O Bilij, es labi nezinu, Bilij. Esmu dzirdējusi, ka dzejnieki esot citādi nekā pārējie cilvēki.»
«Jā, tas taisnība gan, ja padomā." Tagad atceros Zaķu Milleru — viņš dzīvo kalnos tūlīt aiz Augļu ielejas. Tas tik ir dīvains cilvēks. Tas ir tuvu tai vietai, kur es tevi bildināju. Bet man tomēr likās, ka dzejnieki visi nēsā degunkniebjus un audzē vaigubārdu. Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka kāds no viņiem varētu ierasties mūrnieku svētdienas izbraukumā, ne arī, ka tas varētu skraidīt tik kails, cik likums to pieļauj, un lasītu gliemenes un kāpa- ļātu kā kalnu kaza.»
Šai naktī Saksona gulēja nomodā zem savas segas un raudzījās augšup zvaigžņotajās debesīs, priecājās par smaržīgo silto nakts gaisu un klausījās neskaidri sadzirdamajā bangotnes rūkoņā un klusajā viļņu čalā, kas nedaudz pēdu no viņiem klusu skalojās pret aizsargātā līča krastu.
«r ai esi priecīgs, ka pameti Oklendu, Bilij?»
«U-u!» bija atbilde. «Vai gliemezis ir laimīgs?»
Pirms katra paisuma Bilijs skrēja bīstamo ceļu pa klints dienvidsienu, ko viņi bija gājuši ar Holu, un katru reizi viņš to veica arvien īsākā laikā.
«Pagaidi līdz svētdienai,» viņš teica Saksonai, «gan es šim dzejniekam likšu skriet par viņa paša naudu. Nav vairs nevienas vietas, kas man radītu grūtības. Jūtos pilnīgi drošs. Tur, kur agrāk rāpos uz visām četrām, tagad jau varu skriet. Es domāju tā: pieņemsim, ka katrā pusē nav dziļāks par vienu pēdu un viss izklāts ar mīkstu sienu, tad taču tu nemaz nedomātu, ka jākrīt, un būtu kā zibens pāri. Nu, un lai ir kaut jūdzi dziļas aizas katrā pusē, tas taču vienalga. Uz tevi tas neattiecas. Tev jāpaliek augšā un zibens ātrumā jātrauc uz priekšu. Un vai zini, Sakson, tikai tad, kad tā sāku uz to skatīties, tas mani vairs netraucēja. Pagaidi tikai, lai viņš ierodas svētdien ar visu savu baru. Esmu gatavs viņu saņemt.»
«Es labprāt gribētu zināt, kādi ir tie citi?» Saksona domīgi teica.
«Skaidrs, ka tādi paši kā viņš. Tāds ar tādu satiekas. Neviens droši vien nebūs iedomīgs — gan tu redzēsi.»
Ar kādu meksikāņu kovboju Hols tiem atsūtīja makšķer- āķus, auklas un peldbikses, un no šā vīra, kas devās uz savu rančo dienvidos, viņi uzzināja daudz ko par valsts zemi un kā to dabūt. Nedēļa aizskrēja kā vēja spārniem; katru dienu, saulei nozūdot aiz apvāršņa, Saksona tai uzsauca laimīgas ardievas, un katru rītu viņa, priecīgi smejoties, to apsveica, jo sākās atkal jauna laimīga diena. Viņi nekā negudroja, nesprieda par nākotni un neplānoja, bet zvejoja, lasīja gliemežus, meklēja pērles un, sekojot acumirkļa iedomai, kāpaļāja starp klintīm. Viņi cītīgi dauzīja gliemežu gaļu, skaitot pie tam improvizētu pantu, ko Saksona bija sacerējusi. Bilijs jutās lieliski. Nekad Sak- sona viņu nebija redzējusi tik veselu un spēcīgu. Viņas pašai nemaz nevajadzēja lūkoties spogulī, lai zinātu, ka kopš meitenes dienām viņai vēl nekad nebija bijuši tik svaigi un sārti vaigi kā tagad, un nekad viņa nebija jutusies tik brīva un dzīvotpriecīga kā pašreiz.