«Pirmoreiz mūžā man ir laiks nodoties rotaļām,» Bilijs teica. «Pa visu to laiku, kamēr esam precējušies, vēl nekad neesam rotaļājušies. Nevienam miljonāram nevar klāties labāk kā mums.»
«Un no rītiem mūs vairs netraucē fabriku svilpe,» Saksona priecājās. «Man nekas nebūtu pretim palikt no rīta ilgāk gultā, lai pierādītu, ka tas tiešām tā, bet viss ir pārāk jauks, lai neceltos augšā. Bet tagad, mister Piekt- dieni, parotaļājies ar cirvi, sacērt malku un izvelc kādu krietnu samu vai ko citu pusdienām.»
Bilijs ar cirvi rokā piecēlās kājās, jo bija gulējis visā garumā izlaidies smiltīs.
«Bet tas vairs nebūs ilgi,» viņš ar nožēlu dziļi nopūtās. «Kuru katru dienu var sākt līt. Taisni brīnums, ka lietus vēl tik ilgi kavējas.»
Sestdienas rītā, atgriezies no sava skrējiena pa klints dienvidsienu, Bilijs nevarēja atrast Saksonu. Kādu laiku velti izsaucies, viņš sāka soļot pa ceļu augšup. Gabaliņu pagājis, Bilijs viņu ieraudzīja jāteniski neapseglotam zirgam mugurā. Viņai pat nebija iemauktu rokā, un zirgs negribot soļoja pa pļavu.
«Tava laime, ka tā ir veca ķēve un ieradusi nest jātnieku. Vai vari saredzēt seglu nospiedumu?» viņš rūca, kad Saksona beidzot pieturēja viņam blakus un ļāva, lai viņš tai palīdz nokāpt.
«O Bilij,» viņa, acīm starojot, teica. «Pirmoreiz biju zirga mugurā. Tas bija lieliski! Jūtos tik nevarīga un reizē tik drosmīga.»
«Nu vienalga, bet es tomēr lepojos ar tevi,» viņš teica un vēl arvien rūca. «Ne visas precētas sievietes riskētu jāt ar svešu zirgu, vēl jo vairāk, ja tās nekad nav sēdējušas zirga mugurā. Es neesmu aizmirsis, tu dabūsi savu jājamo zirgu, kādu dienu tev tas būs — un pie tam īsts skaistulis.»
Abalonu Ēdāji pilna bruņojuma ieradas Bīrsa ieleja divos ratos un daudzi jāšus. Bija kāds ducis vīriešu un tikpat daudz sieviešu. Visi viņi bija jauni, vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem, un, kā redzams, visi labi draugi un paziņas. Tie pa lielākai daļai bija precējušies. Viņi visi kūsāja dzīvotpriekā un uzņēma Biliju un Saksonu savā vidū tik siltā draudzībā kā pati saule. Saksona sapulcēja meitenes — viņai likās neticami, ka tās būtu precētas sievas; un tās savukārt bija sajūsminātas par Saksonu, slavēja viņu nometni, ceļa piederumus un gribēja dzirdēt viņas dzīvesstāstu. Viņas pašas bija radušas dzīvot brīvā dabā, to Saksona vēroja, redzot viņu vārāmos podus un pannas, kā arī lielos spaiņus, ko tās bija paņēmušas līdzi gliemežiem.
Pa to laiku Bilijs un pārējie vīri bija izģērbušies un tagad izklīda uz visām pusēm meklēt gliemežus. Jaunās sievietes uzgāja Saksonas instrumentu un nelikās mierā, kamēr viņa sāka dziedāt un spēlēt. Dažas no viņām bija bijušas Honolulu un teica, ka Mersedesa pareizi apzīmējusi šo instrumentu, nosaucot to par «lecošo blusu». Viņas zināja arī havajiešu dziesmas, ko Saksona bija iemācījusies no Mersedesas, un drīz viņas visas dziedāja, Saksonai pavadot: «Aloha Oe», «Honolulu Tombay» un «Sweet Lei Lehua».
Kad vīrieši atgriezās ar pilniem maisiem čaulaiņu, Marks Hols, kā jau Augstais priesteris, sapulcināja visus svinīgai ceremonijai. Kad viņš pamāja, daudzās rokas ar paceltiem akmeņiem vienā rakstā nolaidās uz gliemežu baltās gaļas, un visu balsis savienojās, dziedot himnu par godu abaloniem. Vecos pantus visi dziedāja līdzi, bet viens otrs sāka dziedāt arī kādu jaunu, ko pēc tam visi korī atkārtoja. Bilijs pierunāja Saksonu dziedāt savu sacerēto pantu, un viņas dzidrā skaistā balss nedroši iesāka:
Ar kausiem rokā sēdam mēs Ap galdu kā ap troni. Mēs dziedam un mums jābauda Sie karstie abaloni.
«Lieliski!» dzejnieks iesaucās. «Viņa runā bara valodu! Nu, bērni, sāksim!»
Un viņi visi dziedāja Saksonas pantu. Tad Džims Hazards sāka jaunu pantu, nākošo kāda no jaunajām meitenēm un pēc tam Dzelzsvīrs ar baziliska acīm, ko Saksona tūlīt pazina pēc Hola apraksta. Viņai tā šķita īsta priestera seja.
Vai domājat, ka pārtikt var Ar sausu maizes donu? Nē — vecie draugi Karmelā Ed mīksto abalonu.
No laika gala klejo tie Pa pasauli kā roņi Un smej un rēc no visas sirds — Sie treknie abaloņil
No tiem dažs priekā izsvaida Daudz dolāru un kronu. Es labāk mītu Karmelā Un ēdu abalonu.
Kāds vīrietis melniem matiem, melnām acīm un satīra seju, kas, kā Saksona zināja, bija mākslinieks un dārgi pārdeva savas gleznas, dziedāja:
Dažs kaviāru cildina Un apēd to ar joni, Bet man vislabāk patīkas Mīkstmieši abaloni.
Un tā tas turpinājās, jauni panti un veci panti, bezgalīgi panti, kas visi slavēja Karmellīča čaulaiņu balto gaļu. Saksona bija laimīga, gandrīz ekstāzē aiz lielas sajūsmas, un viņa gandrīz nespēja ticēt, ka tā ir tiešamība. Tā bija kā pasaciņa jeb kā grāmatā lasīts stāsts, kas k)uvis par īstenību. Tad viņai šķita, ka tas viss notiek teātrī, un viņa un Bilijs neizprotamā kārtā iemaldījušies uz skatuves. Daudz asprātību un joku viņa nemaz nesaprata. Un daudz ko viņa nesaprata. Viņa apzinājās, ka šeit sprēgā prāta dzirkstis un ka agrāk to nekad nav piedzīvojusi. Puritānisms viņā lika tai daudz ko atvairīt, bet viņa nevēlējās citus tiesāt. Viņi šķita labi, šie jaunie jautrie ļaudis, un droši vien viņi nebija tik rupji un parasti kā daudzi no tiem, ko viņa bija sastapusi agrāk savos svētdienas izbraukumos. Neviens no vīriešiem nedzēra pārāk daudz, kaut gan viņiem bija līdzi kokteiļi un arī sarkanvīns lielā, klūgām appītā pudelē.