Saksonu visvairāk ietekmēja viņu jautrība, viņu bērnišķais prieks un bērnišķie darbi, ko tie darīja. To vēl vairāk pastiprināja tas, ka šo cilvēku starpā atradās pazīstami romānu rakstnieki un gleznotāji, dzejnieki un kritiķi, tēlnieki un mūziķi. Kāds no vīriešiem ar asi cirstiem, smalkiem sejas vaibstiem — kāda liela Sanfrancisko laikraksta teātra kritiķis, kā pārējie Saksonai stāstīja — prata triku, ko visi mēģināja atdarināt, bet smieklīgā kārtā cieta neveiksmi. Vienādos atstatumos krastā kā šķēršļus salika plankas. Teātra kritiķis uz visām četrām auļoja pa liedaga smiltīm un kā rikšotājs zirgs līdz pašam galam lēca pār šķēršļiem.
Kādu laiku visi dedzīgi meta disku. Tad viņi sāka lēkt, un vienas rotaļas vietā nāca otra. Bilijs visur piedalījās, bet viņam neveicās tik labi, kā viņš bija cerējis. Šķēpu metot, kāds angļu rakstnieks pārspēja viņu par vairāk nekā desmit pēdām, un Marks Hols uzveica viņu lēkšanas sacīkstēs ieskrejoties un no vietas. Bet atmuguriskā augst- lēkšanā Bilijs guva uzvaru ar savu lieliski attīstīto muguras un vēdera muskulatūru. Bet tūlīt pēc tam viņš cieta kauna pilnu neveiksmi sacīkstēs ar Marka Hola māsu — jaunu sievieti jājamām biksēm kājās — kas viņu trīs reizes nosvieda indiāņu cīņā.
«Jūs esat viegls,» Dzelzsvīrs smējās; viņa vārds bija Pete Bido. «Es arī jūs varu nosviest; tā — viens, divi, trīs.»
Bilijs pieņēma izaicinājumu un drīz vien manīja, ka viņa pretinieks savu palamu velti nevalkā. Bilijs bija cīnījies ar tādiem vīriem kā Džimu Džefriju un Džeku Džonsonu un spēja tiem pretoties, bet nekad viņš vēl nebija sastapis tādu stiprinieku, kāds bija Dzelzsvīrs. Bilijs darīja, ko varēja, un tomēr viņu divas reizes piespieda ar pleciem pie zemes.
«Gan jums būs izdevība dabūt revanšu,» Hazards čukstēja Bilijam. «Paņēmu līdzi boksa cimdus. Protams, viņa svarā jūs to nevarat uzveikt. Londonas mūzikholā viņš cīnījies ar Hakenšmitu. Bet esiet gluži mierīgs — gan mēs iekārtosim, ka tas iznāks it kā nejauši. Viņš par jums nekā nezina.»
Drīz vien anglis, tas, kas bija metis šķēpu, uzsāka tuvcīņu ar teātra kritiķi. Pēc tam Hazards ar Marku Holu sāka fantastisku burlesku boksā un tad, cimdiem rokā, sāka raudzīties pēc jauna pāra, kam tos piedāvāt. Protams, izvēlējās Biliju un Bido.
«Tā, bet ne pārāk dedzīgil»; «Nesāciet tikai kauties» Bido»; «Tikai vieglus sitienus, saprati?». Tādi bija brīdinājumi, ko no visām pusēm sauca Dzelzsvīram.
«Pagaidiet vienu acumirkli,» viņš teica Bilijam un ļāva rokām noslīdēt. «Ja es saņemu belzienus, kļūstu varen dedzīgs. Bet nebēdājiet par to. Es tur nekā nevaru darīt. Tas tikai vienu brīdi, un es pats tā nemaz nedomāju.»
Saksona ļoti nervozēja, un tai neviļus bija jādomā par Bilija asiņainajām cīņām un par streiklaužiem, ko tas bija iepēris. Viņa to nekad nebija redzējusi boksā un pēc dažām minūtēm kļuva gluži mierīga. Dzelzsvīram nebija ne mazāko izredžu, Bilijs bija noteikti pārāks, viņš atvairīja katru sitienu un deva pats vienu belzienu pēc otra, nepārtraukti skardams sava pretinieka seju un ķermeni. Bilija sitienos nebija svara, tie bija viegli un kodīgi, bet tas apstāklis, ka tie pastāvīgi atkārtojās, ieērcināja Dzelzsvīru. Velti skatītāji viņam sauca palikt mierīgam. Viņa seja bija pietvīkusi dusmās tumši sarkana, un sitieni kļuva arvien niknāki. Bet Bilijs turpināja — pliukš, plaukš, pliukš, plaukš — mierīgi, neuztraucoties. Dzelzsvīrs zaudēja pašsavaldīšanos, un viņa sitieni kļuva arvien nesaudzīgāki, bet Bilijs noliekdamies veikli no tiem izvairījās. Sastopoties klinčā, kas bija neizbēgami, viņš piespieda Dzelzsvīra rokas pie sāniem, un tas nevarēja nekā cita, kā tikai smieties un atvainoties, bet mirklī, kad viņa rokas kļuva brīvas un viņš saņēma pirmo sitienu, tas tapa vēl niknāks.
Un, kad cīņa bija beigusies un atklāja, kas ir Bilijs, Dzelzsvīrs sirsnīgi smējās par joku, kas ar to izspēlēts. Tā bija spīdoša Bilija parāde. Veids, kā viņš cīnījās, viņa pašsavaldība labvēlīgi ietekmēja skatītājus, un Saksona, ļoti lepna uz savu zēnu, skaidri redzēja pārējo apbrīnu.
Arī Saksona guva labas sekmes šai sabiedrībā. Kad nogurušie un nosvīdušie cīnītāji atlaidās atpūsties sausajās liedaga smiltīs, viņa ļāvās pierunāties pavadīt dziedātājus uz instrumenta. Nepagāja ilgs laiks, un arī viņu aizrāva vispārējā jautrība, un tā sāka dziedāt seno dienu dziesmiņas, ko bērnībā bija dzirdējusi dziedam Kadiju — viesnīcnieku, pirmieceļotāju, kas tai laikā, kad vēl nebija dzelzceļa, vadīja vēršu pajūgus ceļā uz Sālsezeru zemi. Viena no dziesmām tūlīt guva nedalītu atzinību:
Tavs pavediens ar dzīvi vēl nav iris,
Vēl tavai gaitai nava gals.
Kož acīs putekji, vairs neskan tava balss,
Un mērķi sasniedzi tu saliekts vai ar' miris.
It kā garāmejot Marks Hols ieminējās, ka Bilijs solījies ar viņu skrieties pa klinšsienas dienvidpusi, bet runāja par šo mēģinājumu kā par kaut ko tādu, kas vēl tālā nākotnē. Bilijs viņu pārsteidza, paziņodams, ka esot gatavs kuru katru brīdi to iesākt. Visa sabiedrība sauca juku jukām, ka gribot tūlīt to redzēt. Hols gribēja pats par sevi derēt, bet nebija neviena, kas liktu pretim. Viņš piedāvāja Džimam Hazardam trīs pret vienu, tikai tāpat pa jokam. Bilijs to dzirdēja un sakoda zobus.
«Es lieku piecus dolārus pret jums,» viņš Holam teica. «Bet līdzīgi pret līdzīgu.»
«Es negribu jūsu naudu, bet gan Hazarda,» Hols cēla iebildumus. «Bet es turu trīs pret vienu pret jums abiem.»