«Līdzīgi vai nemaz,» Bilijs stūrgalvīgi teica.
Beidzot Hols noslēdza abas derības — līdzīgi ar Biliju, un trīs pret vienu ar Hazardu.
Taka uz asās klints sienas bija tik šaura, ka garām paskriet viens otram nevarēja, un tādēļ nolēma likt viņiem skrieties pēc laika. Hols pa priekšu, un Bilijs pusminūti vēlāk.
Hols startēja sacīkšu skrējēja ātrumā, un Saksonas sirds nemierīgi notrīsēja. Viņa zināja, ka Bilijs nekad nav tik ātri skrējis pāri smiltīm. Trīsdesmit sekundes vēlāk sāka Bilijs un sasniedza klints pakāji, kad Hols jau bija pusē. Kad abi jau bija uz takas klints virsotnē un aiz viņiem palika ierobums pēc ierobuma, Dzelzsvīrs paziņoja, ka pa sienu augšā viņi uzrausušies vienādā laikā, pat vienādās sekundēs.
«Es vēl par savu naudu nebēdāju,» Hazards teica. «Es tikai nevēlētos, lai kāds no viņiem lauztu kaklu. Es tur neskrietu, kaut man solītu tik daudz zelta, ar ko aizbērt šo līci.»
«Bet tu taču riskē vēl vairāk, peldot vētras laikā Kar- mellīcī,» viņa sieva pārmezdama teica.
«O, es nezinu,» viņš atbildēja. «Peldot nevar mazākais tik dziļi krist.»
Bilijs un Hols tagad bija nozuduši un skrēja aiz klinš- sienas tuvu ceļa beigām. Skatītāji liedagā bija pārliecināti, ka dzejnieks ar savu straujo skrējienu pa klintssienas aso muguru ticis Bilijam tālu priekšā. Arī Hazards tā domāja.
Hols atkal parādījās, jo bija veicis savu lielo lēcienu un skrēja krasta virzienā. Bet Bilijs turējās viņam uz papēžiem, un tā tas palika visu laiku pāri klinšsienai un liedagam līdz gala mērķim. Bilijs bija pusminūti Holam priekšā.
«Tikai pēc pulksteņa,» viņš vaidēja. «Pagriezienā Hols bija vairāk nekā par minūti man priekšā. Es neesmu lēnāks kā domāju, bet viņš ir ātrāks. Tas ir traks skrējējs. Viņš būtu mani uzvarējis desmit reizes, ja tam nebūtu
gadījusies kļūme. Kad viņš gribēja lēkt, viņu aizkavēja milzīgs vilnis. Un tur, lūk, es viņu panācu. Es lēcu tūlīt aiz viņa, un nu man nekas cits vairs nebija jādara, kā tikai jāseko viņam.»
«Viss kārtībā,» Hols teica. «Jūs izdarījāt vairāk, nekā tikai mani uzveicāt. Kopš cilvēki salasās Bīrsa līcī, tā ir pirmā reize, kad divi vīri lec pēc viena viļņa saplakuma, un jūs bijāt tas, kam draudēja briesmas, jo jūs nācāt pēdējais.»
«Tā bija tikai laime,» Bilijs apgalvoja.
Saksona izbeidza šo cēlo strīdu un uzjautrināja visu sabiedrību, instrumenta pavadībā sākot dziedāt kādu nēģeru baznīcas dziesmu.
Viņš savas kļūdas izlabo Ar ļauniem līdzekļiem.
Pēcpusdienā Džims Hazards un Hols ienira viļņos un aizpeldēja līdz pat līča klinšradzēm, no kurām aizdzina rēcošos jūras lauvas un paši iekārtojās viņu drošajās, viļņu apskalotajās mājvietās. Bilijs sekoja skatieniem abiem peldētājiem, un viņa sejā izpaudās vieglas skumjas. To ievērojusi, misis Hazarda viņam teica:
«Kādēļ negribat palikt pa ziemu Karmelā? Džims iemācīs jums visu, ko pats zina par bangotni. Un viņš jau taisni kā negudrs grib ar jums boksēties. Viņš pavada ilgas stundas pie sava rakstāmgalda, un pēc tam viņam nepieciešamas kustības.»
Saule taisījās rietēt, jautrā sabiedrība sāka vākt savus vārāmos podus, pannas un gliemežus, sakārtojās ceļam un pazuda. Saksona un Bilijs redzēja viņus zirgos izgais- tam aiz pirmajiem uzkalniem, un tad roku rokā viņi devās caur biezokni atpakaļ uz savu nometni. Bilijs nogūlās un izstiepās smiltīs.
«Nevaru atcerēties, kad esmu bijis tik noguris,» viņš- žāvājās. «Un viena lieta ir skaidra — tādu dienu vēl nekad nebiju piedzīvojis. Tāda ir vērta divdesmit gadu no manas dzīves, un vēl drusku vairāk.»
Viņš izstiepa savu roku pēc Saksonas, kas gulēja tam blakus.
«O, un es biju tik lepna uz tevi, Bilij,» viņa teica. «Nebiju tevi nekad redzējusi boksējoties. Nezināju, kā tas ir. Visu laiku Dzelzsvīrs bija tev rokā, un tu gādāji par to, lai nav ne pārāk rupji, ne sāpīgi. Visi to redzēja un priecājās par to.»
«U! Un es varu teikt, ka arī tu biji lieliska. Viņi visi briesmīgi sajūsmināti par tevi. Dieva vārds, Sakson, dziedāšanā tu visus pārspēji, tu ar savu instrumentu. Un visām sievietēm tu labi patiki — un tas, lūk, ir svarīgi.»
Tas bija viņas pirmais sabiedriskais triumfs un likās tik salds.
«Misters Hols teica, ka viņš paskatījies dzeju krājumā,» Saksona stāstīja. «Un izteicās, ka mana māte bijusi īsta dzejniece. Viņš saka, ka esot taisni jābrīnās, kas tie bijuši par cilvēkiem, kas toreiz devās pāri prērijai. Viņš man daudz ko pastāstīja par tiem laikiem un ļaudīm, ko es nezināju. Un viņš lasījis visu, kas rakstīts par kauju pie Mazās Tērces. Viņam tā grāmata esot mājās, un, kad mēs atkal būšot Karmelā, viņš man to parādīšot.»
«Jā, viņš vēlas, lai mēs nākam atkal atpakaļ. Vai zini, ko viņš man teica, Sakson? Viņš man iedeva vēstuli kādam cilvēkam — dzejniekam, kam esot gabals valsts zemes — tā ka mēs varam pie viņa dzīvot. Un tas būtu mums parocīgi, ja mēs iekļūtu lietus periodā. Jā, viņš sacīja, ka tam esot neliels šķūnis, kur viņš pats dzīvojis, kamēr celta dzīvojamā māja. Pašreiz tur uzturoties Dzelzsvīrs, bet viņš došoties uz katoļu semināru, lai kļūtu par priesteri, un Hols saka, ka mēs tur varot dzīvot, cik ilgi vien vēloties. Bez tam viņš vēl teica, ka es varot darīt to pašu, ko Dzelzsvīrs, lai nopelnītu pārtiku. Hols jutās diezgan neveikli, piedāvājot man darbu. Viņš gan teica, ka tas esot tikai gadījuma darbs, bet mēs tomēr varot ar to sev nopelnīt iztiku. Es varot viņam palīdzēt stādīt kartupeļus, viņš teica un kļuva gluži nikns, sacīdams, ka es nedrīkstot skaldīt malku. Tas esot viņa darbs, viņš saka, un varēja redzēt — viņam bail, ka kāds varētu viņam to noņemt.»
«Un misis Hola man teica apmēram to pašu, Bilij. Karmelā varot gluži labi dzīvot, kamēr pārejot lietus laiks. Un tu varēšot kopā ar misteru Hazardu peldēt.»