«Liekas, ka mēs varam apmesties, kur vien vēlamies,» Bilijs viņai piekrita. «Karmelā ir trešā vieta, ko mums piedāvā. Nu, mums nu gan vairs nav jābaidās, ka nevarēsim uz laukiem izdzīvot. Te cilvēks var droši dzīvot.»
«Krietns cilvēks,» Saksona viņu pārlaboja.
«Liekas, ka tev taisnība,» Bilijs kādu brīdi pārdomāja. «Bet arī muļķis te gluži labi tiks galā, labāk nekā pilsētā.»
«Kas to būtu domājis, ka pasaulē ir tik jauki ļaudis?» Saksona domīgi teica. «Taisni brīnišķi, kad par to sak
domāt.»
«Tas ir taisni tas, ko var sagaidīt no tāda bagāta dzejnieka, kas īru mūrnieku svētkos iegrūž skrējējam spieķi starp kājām,» Bilijs paskaidroja. «Tiem cilvēkiem, kas ar šādu puisi satiekas, jābūt tādiem pašiem, vai arī, viņa ietekmēti, tie tādi kļūs. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš būtu savācis visu to baru vienkopus. Un viņa māsa, tā tiešām ir lieliska, to tu vari mierīgi teikt, ja kāds ierastos jāšus uz jūras lauvas un tev to jautātu. Viņa prot īstos indiāņu cīņas paņēmienus, un viņa ir tā noaugusi, lai to spētu. Un saki, vai Hola sieva nav īsta skaistule?»
Kādu brīdi viņi vēl gulēja siltajās smiltīs. Bilijs bija tas, kas pārtrauca klusumu, un tas, ko viņš teica, šķita ilgu pārdomu rezultāts:
«Vai zini, Sakson, man ir gluži vienaldzīgi, vai es kādreiz vēl redzēšu kino, vai ne.»
Saksona un Bilijs jau vairākas nedēļas bija ceļā uz dienvidiem un tad atkal atgriezās Karmelā. Viņi bija dzīvojuši pie dzejnieka Haflera viņa marmora mājā, ko tas bija uzcēlis pats savām rokām. Visa dīvainā celtne, gandrīz vai vienīgi balta marmora, sastāvēja no vienas vienīgas istabas. Haflers gatavoja sev ēdienu kā nometnē — uz ugunskura milzīgajā marmora kamīnā, kas tam kalpoja kā virtuve. Bija daudz plauktu ar grāmatām, un ma- sīvās istablietas, tāpat kā griestu sijas bija pagatavotas no sarkankoka. Vienā kaktā izstiepta sega nodalīja Saksonai atsevišķu telpu. Dzejnieks gatavojās doties uz Sanfrancisko un Ņujorku, bet palika vēl dažas dienas, lai izvadātu viņus pa apkārtni un ar Biliju apstaigātu valstij piederošo zemi. Saksona būtu labprāt gājusi līdzi, bet Haflers nožēlodams paziņoja, ka viņas kājas esot par īsām. Vakarā, kad vīrieši pārnāca, Bilijs bija galīgi noguris, un viņš atklāti paskaidroja, ka Haflers viņu gandrīz nomocījis līdz nāvei un ka jau pēc pirmās jūdzes mēle viņam kārusies no mutes laukā. Haflers lēsa, ka viņi nogājuši piecdesmit jūdžu.
«Bet kādu jūdžu! Kalnā, lejā, kalnā, lejā un gandrīz visu laiku pa netaisītu ceļu,» Bilijs teica. «Un kādā āt
rumā! Viņam tiešām bija taisnība, kad viņš teica, ka tev kājas par īsām, Sakson. To tu nebūtu varējusi izturēt — pat ne pirmo jūdzi. Kaut ko tādu mēs vēl neesam redzējuši.»
Haflers atstāja viņus nākošajā dienā, lai paspētu uz Monterejas vilcienu. Viņš tiem atļāva dzīvot savā marmora mājā un teica, ka viņi tur varot palikt visu ziemu, ja gribot. Sai dienā Bilijs atpūtās. Visi locekļi tam bija stīvi un sāpēja. Bez tam viņu ārkārtīgi pārsteidza dzejnieka soļotāja spējas.
«Liekas, ka šeit visi ir rekordisti,» viņš apbrīnodams teica. «Piemēram, Haflers! Viņš ir lielāks un smagāks par mani. Viņa svars soļotājam neder. Bet uz viņu tas neattiecas. Viņš reiz nogājis septiņdesmit jūdžu divdesmit četrās stundās, un citu reizi simts septiņdesmit jūdžu trijās dienās. Viņš mani pataisīja gluži smieklīgu, un biju nokaunējies kā mazs bērns.»
«Neaizmirsti, Bilij,» Saksona viņu mierināja, «katram sava specialitāte. Un savā specialitātē tu esi tas, kas šeit rekordists. Neviens no viņiem neprot tā rīkoties ar boksa cimdiem kā tu.»
«Liekas, ka tā būs gan,» Bilijs piekrita. «Bet vienalga, nav patīkami, ka manas kājas uzveic dzejnieks — dzejnieks, vai saproti?»
Daudzas dienas viņi pavadīja pētot zemi un beidzot, kaut arī negribot, atmeta nodomu to rentēt. Kanjoni ar saviem milzu kokiem un lielās Santalučias kalnu klintis bija apbūrušas Saksonu. Bet viņa atcerējās, ko Haflers bija stāstījis par vasaras miglu, kas dažreiz nedēļām ilgi aizklājot sauli, dažreiz tas velkoties pat mēnešiem. Un tuvumā nebija arī tirgus. Bija jūdzēm tālu līdz tam miestam, kur sākās ceļš, un no turienes garām Sūrai līdz Kar- melai ceļš bija šaurs un neērts. Bilijs, kas zināja laba ceļa vērtību, piekrita, ka tas neder smagiem ratiem ar kravu. Uz Haflera zemes bija marmorlauztuve. Viņš bija teicis, ka tai būtu milzu vērtība, ja tuvumā atrastos dzelzceļš, bet šai apstākļos viņš to varot tiem atdot par velti, ja viņi vēloties to iegūt.
Bilijs gara acīm redzēja uz zālainiem pauguriem ganāmies savus zirgus, un viņam diezgan grūti nācās atteiktie? no sava plāna, bet viņš ņēma vērā Saksonas iebildumus, ka tā esot īsta zemnieku sēta, kas viņiem vajadzīga, tāda, kā viņi to bija redzējuši filmā. Jā, viņš piekrita, ka tas, kas viņiem vajadzīgs, ir parastā īstā zemnieku sēta, un viņi to dabūs, kaut tiem nāktos vai četrdesmit gadu skraidīt un meklēt.
«Bet tur vajag būt arī milzu priedēm,» Saksona pasteidzās ātri piebilst. «Es šos kokus esmu taisni iemīļojusi. Un mēs varam gluži labi iztikt arī bez miglas. Un tuvumā jābūt labam ceļam, un dzelzceļš nedrīkst būt tālāk kā tūkstoš jūdzes.»
Ilgstošs rudens lietus viņus divas nedēļas noturēja marmora mājā. Saksona klaiņoja pa Haflera grāmatām, kaut arī daudzas tai neizdevās saprast, un Bilijs, apbruņojies ar Haflera bisi, gāja medībās. Bet viņš bija vājš šāvējs un vēl nelādzīgāks mednieks. Vienīgais, ko viņam šad tad laimējās nogalināt, bija trusīši, kad tie mierīgi tupēja. Ar bisi viņš nekā neprata iesākt, kaut gan neskaitāmas reizes šāva uz dažādiem zvēriem un reiz pat uz lielu gar- astainu kaķu sugas radījumu, kas pēc viņa domām bija kalnu lauva. Kaut gan viņš pastāvīgi pukojās un rūca par sevi, Saksona tomēr redzēja, kādu prieku viņam sagādā šāds dzīvesveids. Sī vēlā mednieka instinkta atmoda pārvērta viņu gandrīz gluži citā cilvēkā. Agri un vēlu viņš bija laukā, devās tālos kājceļojumos un kāpa kalnos; reiz viņš bija aizgājis pat līdz zelta raktuvēm, par kurām Toms viņiem bija stāstījis, un pārradās tikai pēc divām dienām.