«Vai var salīdzināt pilsētas dzīvi, darbu un izpriecas — kino izrādes un svētdienas izbraukumus tuvējos parkos — ar šo dzīvi,» viņš dažreiz iesaucās. «Nevaru saprast, kā esmu varējis samierināties ar to suņa dzīvi. Lūk, šeit ir tā vieta, kur man vienmēr vajadzētu dzīvot.»
Jaunais dzīvesveids viņu pilnīgi apmierināja, un bieži viņš atcerējās vecos mednieku stāstus, ko tam bija stāstījis tēvs, un viņš tos atstāstīja Saksonai.
«Vai zini, tagad man locekļi nepaliek vairs stīvi, ja esmu visu dienu rikšojis,» viņš gavilēdams iesaucās. «Tagad esmu pieradis. Un kādu dienu, kad satikšu Hafleru, uzaicināšu viņu pastaigas gājienā, līdz viņam aizrausies elpa.»
«Ak tu, muļķa zēn, vienmēr tu gribi visus pārspēt,» Saksona labsirdīgi smējās.
«Jā, un liekas, ka tev taisnība,» viņš rūca. «Haflers vienmēr būs labāks gājējs nekā es. Viņš jau taisni traks tai ziņā. Bet kādu dienu, kad atkal tiksimies, uzaicināšu viņu apvilkt cimdus … Kaut arī nedomāju būt tik nekrietns un apstrādāt viņu tā, kā viņš mani.»
Atpakaļceļā uz Karmelu viņi redzēja, ka darījuši gudri, atsakoties no nodoma šeit apmesties. Viņi pagāja garām apgāztiem zemnieka ratiem un kādiem citiem, kam bija salūzusi ass, un garām pasta ratiem, kas simts pēdu tālāk bija noslīdējuši pa nogāzi ar zirgiem, pasažieriem un visu citu.
«Man gan rādās, ka ziemā viņi šo ceļu nemaz nemēģina braukt,» Bilijs teica. «Tā jau ir īstā mocība cilvēkiem un zirgiem, un es labprāt gribētu zināt, kā viņi šeit pārvadās marmoru.»
Iekārtoties Karmelā viņiem bija ļoti viegli. Dzelzsvīrs jau bija aizbraucis uz katoļu semināru, un «šķūnis», tuvāk apskatoties, izrādījās nelielai ģimenei ērti ierīkota maza mājiņa ar trim istabām. Hols nodarbināja Biliju savā kartupeļu laukā — tas bija trīs akrus liels lauks, ko dzejnieks par lieliem smiekliem visam savam baram apstrādāja, kad tam ienāca prātā. Bija izplatījies uzskats, ka to, kas nesapūst, sadala līdzīgās daļās starp lauku pelēm un govīm, kas te kādreiz iemaldās. Viņi aizņēmās no kaimiņiem arklu, noīrēja pāris zirgus, un Bilijs sāka strādāt. Viņš iežogoja lauku, un vēlāk tam bija jākrāso arī vasarnīcas jumts. Hols uzrāpās pie Bilija uz jumta, lai tam vēl piekodinātu neaiztikt viņa malkas grēdu. Kādu rītu atnācis, viņš noskatījās, kā Bilijs cērt Saksonai malku. Dzejnieks viņu vēroja, līdz nevarēja vairs ilgāk izturēt.
«Tas taču ir skaidrs, ka jūs neprotat ar cirvi apieties,» viņš zobojās. «Dodiet man, es jums parādīšu, kā jāskalda.»
Viņš strādāja kādu stundu un skaldīdams gari un plaši runāja par malkas skaldītāja mākslu.
«Sakiet,» Bilijs cēla iebildumus, «vai tagad es drīkstu saskaldīt kādu klēpi no jūsu grēdas — lai nepaliktu jūsu parādnieks?»
Hols viņam negribot atdeva cirvi.
«Ieteicu jums turēties no manas malkas pēc iespējas tālāk,» viņš draudēja. «Mana malkas grēda ir mana pils, to es jums saku.»
Finansiālā ziņā Saksonas un Bilija stāvoklis bija ļoti teicams, un viņi iekrāja daudz naudas. Dzīvokļa īre viņiem nebija jāmaksā, vienkāršais dzīvesveids daudz nemaksāja, un Bilijam bija tik daudz darba, cik vien viņš gribēja. Daudzie kolonijas locekļi šķita sazvērējušies likt viņam pastāvīgi kustēties. Visi tie bija gadījuma darbi, bet tas Bilijam bija |oti pa prātam, jo tā viņš savu laiku varēja iekārtot pēc Džima Hazarda dienas kārtības. Katru dienu viņi boksējās un peldēja bangotnē. Kad Hazards bija beidzis savu rīta cēliena darbu, viņš izgrūda kliedzienu, kas tālu atbalsojās priedēs, un Bilijs svieda pie malas darbu, ko pašreiz darīja. Izpeldējušies viņi pagāja Hazarda mājā zem dušas, viens otru noberzēja, kā to dara treneri, un pēc tam ieturēja pusdienas. Pēcpusdienā Hazards atkal sēdās pie sava rakstāmgalda, un Bilijs devās pie sava darba ārpus mājas, bet bieži vien viņi satikās vēlreiz, lai dotos nelielā skrējienā pāri pakalniem. Abiem treniņš bija kļuvis par paradumu. Atmetot pirms septiņiem gadiem futbolu un zinot, kāda bēdīga nāve gaida atlētu, kas pēkšņi pārtrauc trenēties, Hazards bija spiests turpināt sportot. Tā nebija tikai nepieciešamība vien, tā viņam sagādāja baudu, tāpat kā Bilijam, kas ļoti rūpējās un lepojās ar savu spēcīgo, veselīgo ķermeni.
Bieži vien no rītiem viņš Marka Hola pavadībā devās ar bisi mežā. Hols viņu mācīja šaut un medīt. Hols, kas prata rīkoties ar šauteni jau no bērnu dienām, ar savu aso novērotāja spēju un plašajām zināšanām par meža zvēriem un to paražām, bija Bilijam kā atklāsme. Šī zemes daļa bija pārāk apdzīvota, lai te varētu uzturēties lielie plēsoņas, bet Bilijs Saksonu bagātīgi apgādāja ar vāve- rītēm, trusīšiem, meža pīlēm un slokām. Iemācījies veikli apieties ar bisi un šauteni, viņš sāka ilgoties sastapties ar briedi un kalnu lauvu, ko toreiz pie Sūras nebija nošāvis; un visām citām prasībām, ko viņi uzstādīja savai meklējamai fermai, Bilijs tagad pievienoja vēl jaunu — tuvumā jābūt daudz meža zvēriem.
Bet Karmelā nebija tikai rotaļas vien. Tā kolonijas daļa, ar ko Saksonai un Bilijam iznāca satikties, tā sauktais «bars», daudz strādāja. Daži strādāja regulāri, agri rītos un vēlu vakaros. Citi periodiem, kā, piemēram, trakais īru dramaturgs, kas varēja ieslēgties un strādāt nedēļu no vietas, tad parādījās bāls un noguris, lai tikpat intensīvi mestos rotaļās līdz nākošam darba periodam. Bālais un jauneklīgais ģimenes tēvs Šellija izskatā, kas rakstīja vo- deviļas tādēļ, ka no tām pārtika, un traģēdijas un sone- tus, lai šausminātu savus izdevējus un teātra direktorus, mēdza ieslēgties betona kamerā, kas bija iekārtota tā, ka, nospiežot rokturi, viņš varēja nelūgto viesi apšļākt ar ūdens saitēm. Bet visā visumā viņi respektēja viens otra darba laiku. Viņi apmeklēja viens otru, kad izjuta tieksmi redzēties, bet, ja atrada kādu nogrimušu darbā, viņi to netraucēja. Tas visvairāk attiecās uz Marku Holu, kam nebija jāstrādā maizes dēļ un kam bija jākāpj kokos, lai izbēgtu no lielā draugu pulka un varētu mierīgi strādāt.