Mazā sabiedrība bija pilnīgi īpatnēja attieksmē pret demokrātisko solidaritātes garu, kas vienoja atsevišķos sabiedrības locekļus, un tie maz saskārās ar pārējo konvencionālo Karmelas iedzīvotāju daļu. Šai kliķē ietilpa mākslinieku un rakstnieku aristokrātija, bet pārējie par viņiem smējās un sauca tos par snobiem. Bet šie snobi savukārt uzlūkoja greizām acīm Marku Holu un viņa draugus viņu bohēmiešu dzīves veida dēļ. Viņu tabu attiecās arī uz Saksonu un Biliju. Bilijs turējās kopā ar klanu un nemeklēja darbu pretējā nometnē, un to viņam tur arī nepiedāvāja.
Holam bija ļoti viesmīlīga māja. Lielā dzīvojamā istaba ar milzīgo kamīnu, dīvānu, grāmatu un laikrakstu pilnie plaukti un galdi bija kolonijas dzīves viduspunkts. Saksona un Bilijs tur bija tikpat labi ieredzēti kā visi pārējie un jutās tur tikpat labi un mājīgi kā citi kolonijas locekļi. Ja dedzīgi nepārrunāja visdažādākās lietas zem saules, viņi spēlēja visādas spēles, un Bilijs visur dzīvi piedalījās. Saksona — jauno sieviešu mīlule — kopā ar viņām šuva un mācīja viņām pagatavot skaistus veļas gabalus, rokdarbus un savukārt mācījās no tām daudz ko citu.
Viņi nebija nodzīvojuši Karmelā vēl ne nedēļu, kad Bilijs kādu dienu gluži vai nokaunējies teica Saksonai:
«Tu nemaz nevari iedomāties, cik man ļoti trūkst visu tavu skaisto lietiņu. Vai tu nevarētu rakstīt Tomam, lai viņš tev tās atsūta? Kad mēs dosimies tālāk, varam tās atkal sūtīt atpakaļ.»
Saksona aizrakstīja vēstuli, un visu dienu tai sirds gavilēja. Viņas vīrs vēl arvien to dievināja. Viņa acīs atkal liesmoja ugunis, ko tur bija izdzēsis baigais streika laiks.
«Šeit viņām ir ļoti skaista veļa, bet tu viņas pārspēj — cik no tā saprotu,» viņš tai teica. Un kādu citu reizi atkaclass="underline" «Es tevi mīlēšu līdz nāvei, vienalga kā mums klāsies. Bet, ja tās lietas drīz neatsūtīs, tuvākā nākotnē vajadzēs kādu apbedīt.»
Holam un viņa sievai katram bija savs zirgs, nodots kopšanai kādam staļļa īpašniekam, kas izīrēja zirgus un ratus. Un šis stallis bezgala saistīja Biliju. Staļļa īpašniekam piederēja ari diližanss, kas pārvadāja pastu no Kar- melas uz Montereju, viņš izīrēja arī ratus un lielas ores deviņām personām izbraukumiem kalnos. Katriem ratiem bija vajadzīgs vedējs, un, tā kā parasti vajadzēja četrus vedējus, tad bieži sūtīja pakaļ Bilijam, lai tas ierastos stallī. Tādās reizēs viņam maksāja trīs dolārus dienā, un viņš veda daudzus izbraucējus Septiņpadsmit jūdžu ceļā pa Karmelieleju un krastu uz dažādām ievērojamām vietām.
«Bet tie visi ir iedomīgi un uzpūtīgi ļaudis,» viņš stāstīja Saksonai par cilvēkiem, ko veda. «Vienmēr es tikai dzirdu: mister Roberts to, mister Roberts šo — un to es nedrīkstu aizmirst, ka viņi sevi uzskata labākus par mani. Neesmu gluži viņu kalps, tomēr ne pietiekoši labs viņiem. Esmu vedējs — kaut kas starp kalpu un šoferi. U! Kad viņi brokasto, manu tiesu nodala atsevišķi vai arī dod vēlāk. Nekas tur nav tā, kā pie Hola un viņa sabiedrībā. Un tie, ko vedu šodien, man vispār nemaz nedeva ēst. Nākotnē tev man vienmēr jādod pašam savas brokastis līdzi. Negribu justies šo sasodīto nelgu parādnieks. Tu nomirtu no smiekliem, ja būtu redzējusi, kā viens no viņiem man gribēja pasniegt dzeramnaudu. Es nekā neteicu. Es tikai skatījos uz viņu, it kā tādu vēl nekad nebūtu redzējis, un tad kā neviļus uz brīdi novērsos un pametu viņu ellišķīgi samulsušu.»
Braukšana Bilijam sagādāja prieku, sevišķi ja nebija jāvada četri smagie darba zirgi, bet varēja ātri braukt ar straujiem rikšotājiem asos pagriezienos gar stāvām klinšu kraujām, ratos sēdētājām bailēs kliedzot. Un, ja bija vajadzīgs cilvēks, kas prot apieties ar zirgiem, zina padomu zirgam saslimstot vai citā klizmā, tad staļļa īpašnieks pat atbrīvoja Bilijam vietu.
«Es kuru katru dienu varētu dabūt pastāvīgu darbu,» viņš mierīgi dižojās. «Es tev saku, ka zeme čum un mudž no darba, ja tikai pats darītājs ir daudzmaz krietns cilvēks. Būtu gandrīz ar mieru derēt: ja es vecajam teiktu, ka vēlos strādāt pastāvīgu darbu ar algu sešdesmit dolāru mēnesī, viņš mani saņemtu atplestām rokām. Viņš man to piedāvāja. Saki — vai tu arī zini, ka tavs padevīgais kalps iemācījies ko jaunu? Jā, to viņš izdarījis. Viņš prot vadīt pasta diližansu — ar sešiem zirgiem tur augšā pie ezeriem. Ja mēs tur kādreiz nonāksim, es sadraudzēšos ar kādu važoni tikai tādēļ vien, lai dabūtu grožus savās rokās un vadītu sešjūgu. Tev būs jāsēd man blakus uz vedēja sēdekļa. O, tā tik būs braukšana, tā tik būs braukšana!»
Par sarunām, kas risinājās Hola dzīvojamā istabā, Bilijs interesējās maz. Tās viņam šķita velts dārgā laika zaudējums, ko varētu izlietot lietderīgāk, spēlējot kārtis, peldoties vai liedagā cīnoties. Saksona turpretim sajūsminājās par šīm diskusijām, kaut arī daudz no visa tā nesaprata un sekoja sarunām vairāk ar izjūtu.
Bet, ko viņa nekad nespēja saprast, tas bija pesimisms, kas tik bieži še bija mājas viesis. Trakais īru dramaturgs ik pa laikam bija pavisam nomāktā jutoņā. Šellijs, kas rakstīja vodeviļas savā cementa kamerā, bija hronisks pesimists. St. Džons, jauns rakstnieks, bija anarhists un dedzīgs Nīčes piekritējs. Gleznotājs Masons turējās pie uzskata, ka viss mūžīgi atkārtojas, un tas spēja cilvēku taisni nomākt. Un parasti tik jautrais IIols dažreiz pārspēja viņus visus pesimismā, kad sāka runāt par reliģijas kosmisko patosu un buldurēja par antropomorfismu, kas vēl vēl arvien negribēja izzust. Šādās reizēs Saksona kļuva gluži grūtsirdīga, redzot šos skumjos mākslas pasaules bērnus. Bija taisni neizprotami, ka taisni viņi ir tie, kas tik bezcerīgi domā par dzīvi.