Kādu vakaru Hols pēkšņi pievērsās Bilijam, kas tikai neskaidri nojauta, ko viņi runā, un nebija nekā cita sapratis, kā vienīgi to, ka visa dzīve tiem šķiet nejēdzīga un aplama.
«Klausieties, jūs pagāns, jūs, jūs līdzsvarotais un smagais vērsi, jūs spēka un pārplūstošas veselības un prieka pilnais monstrs, ko jūs par to domājat?» Hols viņam jautāja.
«O, man arī bijušas savas rūpes,» Bilijs atbildēja, runādams savā iemīļotajā gausajā veidā. «Esmu pārcietis grūtus laikus, streikojis bez panākumiem, ieķīlājis pulksteni un tomēr nepietika ko nomaksāt dzīvokļa īri un nopirkt ēdamo; es piekāvu streiklaužus un arī pats esmu piekauts un sēdējis cietumā tādēļ, ka uzvedos kā īsts nelga. Ja es jūs pareizi saprotu, ir labāk būt treknai cūkai, ko baro tirgum un kam nav ne par ko jābēdā, nekā puisim, kam sāp vēders, tādēļ ka tas neizprot pasaules iekārtu, un kam pastāvīgi jādomā par to, kāds no visa tā labums.»
«Tas ir labi — prēmiju cūka!» dzejnieks smējās. «Vismazākās pūles, vismazākās pretišķības — tas ir ideālākais stāvoklis: medūza, kas peld mierīgā, remdenā un krēslainā jūrā.»
«Bet jūs visas labās lietas nemaz nedabūjat,» Bilijs iebilda.
«Nosauciet tās,» otrs izaicinādams teica.
Bilijs bridi klusēja. Viņam dzīve šķita devīga un kaut kas liels. Viņam bija tāda izjūta, it kā tam sāpētu rokas tādēļ, ka nespēj visu satvert, un viņš sāka runāt — vilcinoties, ilgiem starpbrīžiem, pūloties ietērpt savas domas vārdos.
«Ja esat kādreiz stāvējis ringā un cīnījies ar vīru, kas tikpat spēcīgs kā jūs pats, un turējies divdesmit raundus, tad sapratīsit, ko es gribu teikt. Džims Hazards un es, mēs to zinām, kad peldam caur bangotni un smiedamies sagaidām lielos viļņus, kad, beiguši peldēt, paejam zem dušas, noberžamies un mūsu muskuļi un āda ir kā zīds, mūsu ķermeņi, smadzenes — viss kā čaukstošs zīds…»
Viņš apklusa, jo nespēja vārdos izteikt domas, kas labākā gadījumā bija neskaidras, bet īstenībā tikai atmiņā atsaukti iespaidi.
«Ķermeņa zīds, vai jūs to varat saprast?» viņš klusu nobeidza, jo juta, ka nav pateicis to, ko gribēja teikt, un viņu mulsināja lielais klausītāju bars.
«To mēs visu zinām,» Hols atbildēja. «Miesas meli. Pēc tam nāk reimatisms un cukurslimības. Dzīves vīns ir jauks, bet ļoti ātri pārvēršas …»
«Urīnskābē,» īrs, drāmu rakstītājs, viņu pārtrauca.
«Ir vēl daudz citu jauku lietu pasaulē,» Bilijs tam pēkšņi dedzīgi un veikli iekrita valodā. «Ļoti daudz labu lietu, sākot ar sulīgu bifšteku un tik garšīgu kafiju, kādu gatavo misis Hola, līdz …» viņš vilcinājās, bet tad saņēmās un turpināja: «līdz sievietei, ko mīl un kas mīl. Skatieties uz Saksonu, kas te sēž ar instrumentu klēpī. Te man beidzas medūza trauku mazgājamā ūdenī un prēmiju cūka.»
Jaunās sievietes ar skaļiem aplausiem un saucieniem izteica savu atzinību, bet Bilijs izskatījās samulsis.
«Bet pieņemsim, ka zīds no jūsu ķermeņa izzudīs un jūs čīkstēsit kā sarūsējis svārpsts?» Hols turpināja. «Pieņemsim, es saku tikai pieņemsim, ka Saksona aiziet no jums ar kādu citu? Ko tad?»
Bilijs brīdi domāja.
«Jā, nu tad es droši vien būtu gatavs trauku mazgājamam ūdenim un medūzai.» Viņš izslējās krēslā, neapzināti atlieca plecus, ar roku pārbraucot bicepsiem, kas pie- brieda zem viņa delnas. Tad viņš atkal paraudzījās uz Saksonu. «Bet, paldies Dievam, man vēl rokās ir pietiekoši daudz spēka krietnai pļaukai un diezgan spēka apskaut mīļoto sievieti.»
Atkal jaunās sievietes skaļi izteica savu atzinību, un misis Hola sauca:
«Skatieties uz Saksonul Kā viņa sarkst! — Ko jūs tur varat piebilst?»
«Ka neviena sieviete nevarētu būt laimīgāka,» viņa mulsi murmināja, «un neviena karaliene lepnāka. Un ka …»
Viņa nobeidza šo domu, tverot instrumenta stīgas un dziedot:
Viņš savas kjūdas izlabo Ar Jauniem līdzekļiem.
«Es padodos,» Hols smiedamies teica Bilijam.
«Ak, es nezinu,» Bilijs kautri teica. «Jūs tik daudz esat lasījis un, bez šaubām, zināt daudz vairāk par mani.»
«O! O!», «Nodevējs!», «Vai ņemsit to atpakaļ!» — jaunās sievietes kliedza juku jukām.
Bilijs saņēma drosmi un lēni ar nomierinošu smaidu lūpās teica:
«Bet es tomēr labāk palikšu tas pats vecais un nebojāšu sevi ar grāmatu gudrībām. Un, kas attiecas uz Saksonu, viens viņas skūpsts man ir mīļāks un vairāk vērts nekā visas pasaules bibliotēkas.»
«Tur jābūt kalniem un ielejām, bagātai zemei un strautiem ar skaidru ūdeni, labiem satiksmes ceļiem un ne sevišķi tālu no dzelzceļa; daudz saules, bet tomēr pietiekoši vēss, lai naktīs vajadzētu segu; un ne tikai daudz priežu, bet arī visādu citu koku, daudz klaju ganību, kur ganīsies Bilija zirgi un lopi, daudz sarkankoku … un nu jā, bez miglas,» Saksona nobeidza raksturot lauku sētu, ko viņa un Bilijs meklēja.
Marks Hols jautri smējās.
«Un lakstīgalas visos kokos,» viņš iesaucās, «un puķes, kas nevīst un nekalst, bites bez dzeloņiem, katru rītu medus rasa, manna, kas šad tad krīt no debesīm, mūžīgās jaunības avoti un veselas lauztuves ar gudrības akmeņiem — jā, es tādu vietu zinu. Es jums to parādīšu.»
Viņa gaidīja, kamēr viņš pētīja Savienoto Valstu dažādo štatu dzelzceļu kartes. Neatrodot tur meklēto, viņš izvilka vispasaules atlantu, bet tāpat bez panākumiem.