«Nu, vienalga,» viņš teica. «Atnāciet šovakar, tad es jums to varbūt varēšu parādīt.»
Vakarā viņš to izveda laukā uz verandas pie teleskopa, un viņa skatījās uz pilno mēnesi.
«Tur augšā kādā no tām ielejām jūs varbūt atradīsit to sētu, ko meklējat,» viņš ķircināja Saksonu.
Viņiem atgriežoties, misis Hola ziņkāri viņus uzlūkoja.
«Es viņai parādīju ieleju uz mēness, kur viņa domā nodarboties ar lauksaimniecību,» viņš smējās.
«Kad sākām savu ceļojumu, mēs sagatavojāmies ilgam laikam,» Saksona teica, «un, kaut mums būtu jāiet līdz pašam mēnesim, mēs to tomēr atradīsim.»
«Bet, dārgais bērns, jūs taču nedomājat, ka atradīsit šādu paradīzi zemes virsū,» Hols turpināja. «Piemēram, jūs neatradīsit sarkankokus bez miglas. Tie vienmēr ir kopā. Tie aug tikai miglas joslā.»
Saksona kādu brīdi domāja.
«Nu jā, drusku miglas jau varētu būt,» viņa piekrita, «mēs varētu ar daudz ko samierināties, ja tikai varētu iegūt sarkankokus. Es nezinu, kas tās gudrības akmeņu lauztuves ir, bet, ja tās ir līdzīgas Haflera marmora lauztuvēm un ja tur tuvumā būtu dzelzceļš, tad tā lieta varētu iet. Un nevajag jau ceļot uz mēnesi, lai atrastu medu. Nevadā to ievāc no krūmu lapām. To es skaidri zinu, jo mans tēvs to stāstījis manai mātei, un mana māte to pastāstīja man.»
Vēlāk vakarā, pēc tam, kad visu laiku bija runāts galvenokārt par lauksaimniecību, Hols sīki iztirzāja savus uzskatus par «spēlētāju paradīzi», kā viņš dēvēja Savienotās Valstis.
«Ja tikai padomā par lieliskām izredzēm,» viņš teica. «Jauna, okeānu apskalota zeme, pareizos platuma grādos, ar bagātu aramzemi un milzīgām zemes dabiskām bagātībām, emigrantu apdzīvota, kas pametuši Veco pasauli un pieķērušies demokrātijas principiem. Bija tikai viena lieta, kas tos kavēja ieviest demokrātisko iekārtu, ko tie bija sākuši, un šī viena lieta ir — viņu rijīgums.
Viņi kā cūku bars sāka aprīt visu, ko tikai pamanīja, un, tiem rijot, demokrātija sabruka. Viņu rijīgums izvērtās spēles kaislībā. Tā ir vesela profesionālo spēlētāju nācija. Katru reizi, tiklīdz kāds visu zaudēja, viņam vajadzēja paiet dažas jūdzes tālāk uz rietumiem un nospraust jaunu robežu. Viņi kā siseņu bars virzījās pa zemes virsu un izpostīja visu — indiāņus, zemi, mežus, tāpat kā tie iznīcināja bifeļus un baložus. Viņu morāle politikā un veikalu lietās bija spēlmaņu morāle. Viņu likumi bija spēlmaņu likumi — no svara tikai spēlēt pareizi. Visi cilvēki spēlēja. Tādēļ — lai dzīvo spēlei Neviens necēla iebildumus, jo visi varēja piedalīties spēlē un, kā jau teikts, zaudētājam vajadzēja tikai pabīdīt savas robežas dažas jūdzes uz rietumiem. Šīs dienas laimētājs rīt varēja visu zaudēt, un parīt varbūt viņam jau atkal būs visas kārtis rokā.
Rīdami un spēlēdami viņi noplicināja zemi no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam, līdz bija aprijuši veselu lielu kontinentu. Kad viņi bija galā ar zemi, mežiem un raktuvēm, tie griezās atpakaļ un sāka no jauna, ņemot tagad priekšā to, ko pirmoreiz bija atstājuši neievērotu. Tie spēlēja uz monopoliem un balsstiesībām un izlietoja politiku, lai segtu savus tumšos darījumus veikalu un visās citās lietās. Un demokrātija galīgi sabruka.
Un tad nāca visdīvainākais laiks. Zaudējušie nevarēja vairs dabūt naudu jaunai spēlei, un laimētāji turpināja spēlēt savā starpā. Zaudējušie stāvēja, rokas kabatās sabāzuši, un skatījās. Kad viņiem sāka gribēties ēst, viņi paņēma rokā cepuri un lūdza un diedelēja no laimīgajiem spēlētājiem darbu, un no tā laika viņi strādā. Jūs, Bilij Koberts, nekad neesat spēlējis līdzi, jo jūsu ģimene pieder pie tiem, kam klājies ļauni.»
«Un jūs pats?» Bilijs jautāja. «Es vēl nekad neesmu redzējis, ka jums būtu labas kārtis rokā.»
«Nav arī vajadzīgs. Es neskaitos. Es esmu parazīts.»
«Kas tas tāds?»
«Blusa, uts, viss, kas kaut ko saņem, nekā nedodot pretim. Es barojos uz strādnieku sviedrainām mugurām. Man nav jāspēlē. Mans tēvs pietiekoši daudz laimējis, lai man nebūtu jāspēlē. O, nelielieties, manu zēn. Jūsu ģimene bija tikpat neprātīga kā manējā. Bet jūsu ģimene zaudēja, un nu jūs arat manu kartupeļu lauku.»
«Es to nesaprotu,» Bilijs tiepās. «Vīrs ar skaidru galvu var arī tagad gūt sekmes …»
«Uz valsts zemes?» Hols ātri iejautājās.
Bilijs norija rūgto pilienu.
«Bet tādēļ viņš tomēr var pasaulē kaut ko panākt,» viņš atkārtoja.
«Protams — viņš var panākt darbu no citiem. Jauns stiprs puisis ar gaišu prātu var dabūt visur darbu. Bet padomājiet, cik grūti klājas tiem, kas zaudē. Cik no tiem klaidoņiem, ko satikāt ceļā, spēj vadīt Karmelas staļļa īpašnieka četrjūgu? Un daži no viņiem savās jaunās dienās bija tikpat stipri kā jūs. Visā visumā jums nav nekā, ar ko varētu lielīties. Ja kādreiz mesti kauliņi par kontinentu, tad tā vairs nav augsta spēle, ja jāspēlē uz darbu.»
«Bet tomēr …» Bilijs atkal iesāka.
«O, tas jums asinīs,» Hols viņu pārtrauca, «un kādēļ gan ne? Visi šai zemē spēlējuši, daudzas paaudzes no vietas. Tas vēl bija jūtams gaisā, jums dzimstot. Jūs esat to ieelpojuši visu savu dzīves laiku. Jūs pats nekad neesat laimējis, bet brēcat pēc tā un noņemat tā priekšā cepuri.»
«Bet ko mēs, visi zaudējušie, lai darām?» Saksona jautāja.
«Jāsauc policija un jāslēdz spēļu elle,» Hols ieteica. «Tā nav godīga spēle.»
Saksona sarauca pieri.
«Dariet, ko jūsu senči neizdarīja,» viņš turpināja. «Ieviesiet pilnīgu demokrātiju.»
Saksonai ienāca prātā kāda no Mersedesas piezīmēm.
«Kāda mana paziņa reiz teica, ka demokrātija esot burvība.»
«Jā, tāda tā arī ir — slepenajās spēļu ellēs. Miljoniem zēnu skolās taisni rij stāstu par malkas cirtēju, kas vēlāk kļuva Amerikas prezidents, un miljoniem cienīgu pilsoņu vakaros iet mierīgi gulēt tai apziņā, ka arī viņiem savs vārds sakāms valsts lietās.»