«Jūs runājat tāpat kā mans brālis Toms,» Saksona teica, viņu gluži labi nesaprotot. «Ja mēs visi nodarbotos ar politiku un grūti strādātu, lai sasniegtu kaut ko labāku, varbūt tad tūkstoš gados to sasniegtu. Bet es gribu tagad,» viņa dedzīgi saspieda plaukstas, «es nevaru gaidīt, es gribu to tagad.»
«Bet tas jau ir taisni tas, ko jums stāstu, mana dārgā. Tā ir visu zaudējušo nelaime. Viņi nespēj gaidīt. Viņi grib tūlīt — lielu daudzumu žetonu, lai varētu spēlēt līdzi. Un tas pats ir arī ar jums, kas dzenas pēc savas mēness ielejas. Tā ir arī ar Biliju, kas taisni deg nepacietībā laimēt no manis desmit centu un klusībā lādas, ka es te pļāpāju blēņas.»
«O — jūs būtu labs aģitators,» Bilijs piezīmēja.
«Nu, un es par tādu arī būtu kļuvis, ja man nebūtu pārāk daudz darba, šķiežot tēva netaisnā ceļā sapelnītos miljonus. Tā nav mana darīšana. Lai viņi sapūst. Viņi nebūtu labāki, ja atrastos virsotnē. Viss viens un tas pats — akli sikspārņi, izsalkušas cūkas un muļķīgi nelgas…»
Bet te iejaucās misis Hola:
«Un nu pietiek, Mark, citādi tev vēlāk būs nelāgs garastāvoklis.»
Viņš purināja savus kuplos matus un piespiesti smējās.
«Nē, tā nebūs,» viņš teica. «Gan es no Bilija laimēšu desmit centu. Viņam nav ne mazāko izredžu.»
Karmelas jautrajā un cilvēcīgajā vidē Saksona un Bilijs lieliski atpūtās. Tā bija tīksma izjūta apzināties savu vērtību. Saksona juta, ka viņa ir kaut kas vairāk, nekā tikai gludinātavas strādniece un važoņa — arodbiedrības locekļa — sieva. Viņu vairs nenomāca Priežu ielas strādnieku ģimeņu šaurie aizspriedumi un uzskati. Viņas dzīve bija kļuvusi bagātāka. Garīgi, fiziski un materiāli viņiem tagad klājās labāk, un tas viss atspoguļojās viņu sejās, ķermeņu kustībās un gaitā. Viņa zināja, ka Bilijs nekad agrāk nav bijis skaistāks un veselīgāks. Viņš zvērēja, ka tam esot harēms un Saksona viņa otrā sieva — divreiz tik skaista kā pirmā, ar ko viņš bijis precējies. Un viņa kautri nolaistām acīm stāstīja tam, ka misis Hola un dažas citas jaunās sievietes apbrīnojušas viņas augumu tai dienā, kad visas peldējušās Karmelupē. Tās sapulcējušās ap viņu un nosaukušas to par Veneru, likušas tai liekties un nostāties dažādās pozās.
Bilijs ļoti labi saprata norādījumu par Veneru, jo Hola dzīvojamā istabā bija marmora Veneras tēls ar nolauztām rokām, un dzejnieks bija viņam paskaidrojis, ka visa pasaule to apbrīnojot kā ideālāko sievietes formu atveidu.
«Es jau vienmēr tev teicu, ka tu esi pārāka par Aneti Kelermani,» Bilijs teica un izskatījās tik lepns un drošs, ka Saksona nosarka un trīcēdama paslēpa savu seju pie viņa krūtīm.
Mazās sabiedrības vīrieši atklāti un nekautrēdamies izrādīja savu apbrīnu Saksonai. Bet viņa nekļūdījās. Viņa nezaudēja galvu. Te neslēpās nekādas briesmas, jo viņas mīla uz Biliju bija tik stipra, kā nekad agrāk. Viņas mīla nebija akla. Saksona zināja, kas viņš ir, un mīlēja to redzīgām acīm. Viņš nekā nezināja par grāmatām un mākslu, kā citi šejienes vīrieši. Viņa izruna bija nepareiza, to viņa labi zināja, un zināja arī, ka nespēs to labot. Un tomēr viņa to nemainītu ne pret vienu, pat ne pret Marku Holu — cilvēku ar brīnumjauko sirdi — ko viņa mīlēja gandrīz tāpat kā viņa sievu.
Bilijā viņa atrada apbrīnojamu veselību un taisnīgumu, skaidrību un godīgumu, ko tā vērtēja augstāk par grāmatu gudrību un bagātību. Šīs īpašības bija tās, kādēļ viņš uzvarēja Holu tai vakarā, kad pesimismā nogrimušais dzejnieks plosījās. Bilijs bija uzveicis viņu nevis ar mācīta cilvēka gudrību, bet ar to, ka bija tas, kas viņš ir, ar to, ka atklāti un godīgi pateica to patiesību, kas viņā mita. Un kas tas labākais — viņš pat nezināja, ka savu pretinieku uzveicis, un pārējo atzinību uzskatīja par ķir- cināšanos. Bet Saksona zināja, kaut arī nevarēja pateikt, kādā ceļā, un nespēja aizmirst, ka šellija sieva ar starojošām acīm tai vēlāk bija čukstējusi ausī:
«O, Sakson, jums gan jābūt ļoti laimīgai!»
Ja Saksona mēģinātu ietvert vārdos, kas Bilijs viņai ir, tā pateiktu to vienā vārdā «vīrs». Vienmēr tas viņai bijis. Apzīmējums «vīrs» bija ieskauts starojošā gaismas vainagā, tiklīdz viņa domāja par Biliju. Dažreiz, vienai esot, viņa tikko spēja apslāpēt prieka asaras, atceroties to, kā viņš mēdza brīdināt kādu puisi nenākt tam pārāk tuvu: «Tu kāp man uz kājām! Taisies, ka pazūdi!» Tas bija Bilijs! Tas bija viņas brīnišķais Bilijs! Un tas bija tas Bilijs, kas viņu mīlēja. To viņa zināja. Taisnība, viņš to mīlēja mazāk mežonīgi; bet, no otras puses, viņa mīla bija kļuvusi dziļāka un vairāk nobriedusi. Tā bija mīla, kam paredzams ilgs mūžs — ja vien viņi neatgriezīsies atpakaļ pilsētā, kur nevar plaukt un iet bojā dvēseles dzīve un mežonīgais nezvērs ņirdz zobus.
Pavasara sākumā Marks Hols ar sievu aizbrauca uz Ņujorku. Abus japāņu kalpotājus atlaida, un Saksona ar Biliju pārvācās uz Hola māju, lai to pieskatītu. Arī Džims Hazards, tāpat kā katru gadu, bija aizbraucis uz Parīzi, un kaut gan Bilijs ļoti juta viņa prombūtni, taču turpināja peldēt bangotnē. Hols bija atstājis savus jājamos zirgus Bilija ziņā, un Saksona pašuva sev skaistu zeltbrūnu jājamo tērpu, kas bija labf pieskaņots viņas matu krāsai. Bilijs vairs nestrādāja gadījuma darbus. Aizstādams trūkstošo važoni, viņš pie staļļa īpašnieka nopelnīja vairāk nekā viņi izdeva, un vairāk nekā naudu pelnīt Bilijam gribējās mācīt Saksonu jāt. Viņi katru dienu izjāja. Viņu iemīļotais maršruts bija jāt gar krastu līdz Monterejai, kur viņš mācīja to Delmontes baseinā peldēt, un vakaros pār uzkalniem viņi atgriezās mājās. Saksona sāka viņu pavadīt arī agri rītos, kad Bilijs devās medībās, un dzīve tiem šķita kā nepārtrauktas brīvdienas.