«Es tev ko teikšu,» viņš kādu dienu ieminējās, apturot zirgus un lūkojoties lejup uz Karmelieleju. «Es nekad vairs nevēlos regulāri strādāt par algu kādam citam cilvēkam — nē, es to vairs nedarīšu, kamēr vien dzīvošu.»
«Jā, darbs vēl dzīvē nav viss,» viņa piekrita.
«Jā, tā man liekas. Redzi, Sakson, kāda gan būtu jēga, ja es strādātu Oklendā par važoni un pelnītu katru dienu miljonu dolāru, strādātu miljonu gadu un atkal dzīvotu tā, kā mēs toreiz dzīvojām? Būtu atkal tikai darbs, katru jaunu dienu tikai darbs, trīs kārtīgas ēdienreizes un vakarā kino, kur izklaidēties. Kino! Tagad mēs paši piedzīvojam to, ko rāda filmā. Labāk dzīvot gadu tā, kā mums šeit Karmelā klājas, un tad mirt, nekā tūkstoš miljonu gadu Priežu ielā.»
Saksona bija aizrakstījusi Holam un viņa sievai, ka, vasarai iestājoties, viņa un Bilijs grib turpināt ceļojumu un meklēt savu mēness ieleju. Laimīgi gadījās, ka tas dzejniekam nesagādāja nekādu rūpju, jo Bido, Dzelzsvīrs ar baziliska acīm, bija apracis savu sapni kļūt par priesteri un nolēmis sākt aktiera karjeru. Viņš pameta katoļu semināru un laikā ieradās Karmelā, lai uzņemtos vasarnīcas uzraudzību.
Saksona bija gluži apmierināta, redzot mazās kolonijas skumjas, viņiem aizbraucot. Staļļa īpašnieks piedāvāja Bilijam labu vietu ar deviņdesmit dolāru mēnešalgu, un līdzīgu piedāvājumu viņš saņēma arī no otra liela staļļa īpašnieka netālu no Karmelas.
«Kurp jūs dodaties?» sauca trakais īru dramaturgs, saticis viņus Monterejā uz piestātnes perona. Viņš tikko atgriezās no Ņujorkas brauciena.
«Uz mēness ieleju,» Saksona jautri atbildēja.
Irs raudzījās uz labi un parocīgi sakārtotiem saiņiem.
«Lai notiek!» viņš iesaucās. «Es to darīšu! Lai notiek! Es braucu līdzi!» Bet tad viņa seja apmācās. «Bet es taču parakstīju kontraktu,» viņš vaidēja. «Trīs cēlieni! Klausieties, jūs tiešām esat laimīgs pāris, un pie tam vēl šai gadalaikā!»
«Pagājušo ziemu mēs iesoļojām Monterejā kājām, bet tagad to atstājam braukšus,» atlaizdamies pret atzveltni, teica Bilijs, kad vilciens atstāja piestātni.
Viņi bija nolēmuši neiet vairs otrreiz to ceļa gabalu, ko šurp nākot bija izstaigājuši, un brauca tagad uz Sanfrancisko ar vilcienu. Marks viņus bija brīdinājis no pārāk nogurdinošā dienvidštatu klimata, un nu viņi devās vairāk uz ziemeļiem, uz vēsāku joslu. Viņu nodoms bija šķērsot līci, doties uz Sausalito un turpināt ceļojumu gar jūras krastu. Tur, kā Hols bija stāstījis, esot īstā sarkankoku dzimtene. Bet Bilijs, iegājis smēķētāju vagonā izpīpēt cigareti, nejauši atsēdās blakus kādam vīrietim, kas bija par iemeslu tam, ka viņi mainīja savu nodomāto maršrutu. Tas bija tumšām acīm un asiem sejas vaibstiem, acīmredzot žīds, un Bilijs, atceroties Saksonas piekodinājumu vienmēr izjautāt cilvēkus, izlietoja šo izdevību un sāka ar svešo sarunāties. Nepagāja ilgs laiks, un viņš uzzināja, ka svešo ceļabiedru sauc par Gunstonu un ka viņš ir ceļojošs tirdzniecības aģents. Bilijs, klausoties aģenta runā, driz vien pārliecinājās, ka tas ir pārāk vērtīgs atklājums, un uzaicināja to blakus vagonā iepazīties ar Saksonu. Pirms Karmelas laika Bilijs kaut ko tādu nebūtu spējis izdarīt, bet tagad bija piesavinājies vismaz tik daudz sabiedriskās veiklības.
«Viņš man tikko stāstīja par kartupeļu karaļiem, un es labprāt gribētu, lai arī tu to dzirdi,» viņš paskaidroja Saksonai, kad bija abus iepazīstinājis. «Stāstiet vien, mister Gunston, par to, kā debesu dēli pagājušā gadā par sparģeļiem un selerijām ieņēmuši deviņpadsmit tūkstoš dolāru.»
«Es jūsu vīram tikko stāstīju, kā ķīnieši Sandžokvinā to dara. Jums būtu vērts tur aizbraukt un paskatīties. Tagad ir pats labākais laiks. Moskītiem vēl par agru. Izkāpiet Blekdaimondā vai arī Antiohā un ar mazo tvaiko- nīti pabraukājiet starp lielajām lauksaimniecības salām. Brauciens nemaksā dārgi, un tādas motorlaivas kā Hercogiene un Princese jau gandrīz līdzinās tvaikoņiem.»
«Pastāstiet viņai par Cou Lamu,» Bilijs skubināja. Tirdzniecības aģents atlaidās pret sēdekļa atzveltni un smējās.
«Pirms dažiem gadiem Cou Lams bija galīgi no ceļa nogājis spēlētājs. Viņam nebija ne sarkana graša pie dvē
seles, un arī veselība nebija spīdoša. Viņš bija strādājis zelta raktuvēs, līdz mugura palikusi gluži stīva, un skalojis tās smiltis, ko agrākie racēji pirmajos gados pametuši. Un visu, ko viņš ieguva, tas spēlējot zaudēja. Visām sešām sabiedrībām — ziniet, tie visi ir ķīniešu uzņēmumi — viņš bija parādā trīssimt dolāru. Neaizmirstiet — tas bija tikai pirms septiņiem gadiem — viņa veselība bija ļoti cietusi, un viņš bija parādā trīssimt dolāru un arī bez darba. Nu, beidzās ar to, ka Cou Lams nokļuva Stoktonā un dabūja darbu kūdras purvos. Tas bija kāds ķīniešu uzņēmums, kas audzēja selerijas un sparģeļus. Te viņš sāka šo lietu pārdomāt un izmantoja izdevīgu gadījumu. Ceturtdaļgadsimts pavadīts Savienotajās Valstīs, muguru mazāk izturīga nekā agrāk, un neviens penijs nebija nolikts atpakaļceļam uz Ķīnu. Viņš redzēja, kā bija darījuši tie ķīnieši, kas strādāja sabiedrībā — viņi bija krājuši savu algu un pirkuši akcijas.
Arī viņš krāja, krāja divus gadus savu algu un nopirka vienu akciju kādā sabiedrībā, kur pavisam bija trīsdesmit akciju. Tas bija pirms pieciem gadiem. Viņi izrentēja trīssimt akru kūdras zemes no kāda baltā, kam labāk patika ceļot pa Eiropu. To, ko viņam ienesa akcija pirmajā gadā, viņš izlietoja, lai nopirktu vēl divas kādā citā sabiedrībā. Un vēl pēc gada viņš ar tiem ienākumiem, ko deva šīs akcijas, pats nodibināja jaunu sabiedrību. Uznāca atkal nelāgi laiki, un viņš bija nonācis tādā pašā stāvoklī, kā bijis. Tas bija pirms trim gadiem. Nākošā gadā, uznākot auglīgam laikam un ievācot milzīgu ražu, viņš saņēma četrus tūkstošus tīras peļņas. Pēc tam nākošā gadā piectūkstoš dolāru. Un pēdējo reizi viņš ieņēma deviņpadsmit tūkstoš dolāru tīras peļņas. Lieliski, vai ne, tādam vīram kā Cou Lamam.»