«O!» bija viss, ko Saksona spēja izteikt. Viņas dzīvā interese pamudināja aģentu stāstīt vēl.
«Tā, piemēram, Sings Ke — kartupeļu karalis Stoktonā. Es viņu labi pazīstu. Esmu slēdzis ar viņu vairākus lielus darījumus un nopelnījis no viņa mazāk nekā no citiem, ko pazīstu. Viņš bija tikai melnstrādnieks un pirms divdesmit gadiem ielavījās Savienotajās Valstīs. Viņš sāka kā dienas algādzis, pēc tam iznēsāja pāris grozos saknes un drīz vien atvēra Sanfrancisko ķīniešu kvartālā tirgotavu. Viņam galviņa strādāja labi. Viņš ar savu tirgotavu nepelnīja tik daudz, kā gribēja, un pārvācās uz Sandžokvinu. Dažas dienas viņš nedarīja nekā cita, kā tikai turēja acis vaļā. Tad viņš metās iekšā un norentēja tūkstoš divsimt akru par septiņiem dolāriem akrā …»
«Mans Dievs!» Bilijs pārsteigts teica. «Astoņi tūkstoši četri simti dolāru tikai rentes nauda vien pirmajā gadā. Es zinu piecsimt akru zemes, ko varētu nopirkt par trīssimt dolāriem.»
«Vai tur varētu audzēt kartupeļus?» Gunstons jautāja.
Bilijs purināja galvu. «Un liekas, ka arī nekā cita.»
Viņi visi trīs sirsnīgi smējās, un aģents atkal turpināja:
«Septiņi dolāri bija tikai rentes nauda. Vai jūs zināt, cik maksā, lai uzartu tūkstoš divsimt akru?»
Bilijs svinīgi pamāja.
«Pirmajā gadā viņš no katra akra ievāca simt sešdesmit maisu,» Gunstons turpināja. «Kartupeļus pārdeva par piecdesmit centiem. Mans tēvs toreiz slēdza darījumus, un es to sīki zinu. Sings Ke būtu varējis pārdot par piecdesmit centiem un nopelnīt daudz naudas. Bet vai jūs domājat, ka viņš to darīja? Ķīnieši pazīst tirgu. Viņi ir daudz gudrāki par aģentiem. Sings Ke atturējās. Kad gandrīz visi bija pārdevuši, cenas pēkšņi sāka kāpt. Viņš izsmēja mūsu uzpircējus, kad tie viņam solīja sešdesmit, septiņdesmit centus, dolāru. Vai zināt, par cik viņš beidzot pārdeva? Par dolāru un sešdesmit pieciem centiem maisā. Pieņemsim, ka viņam pašam tie maksāja četrdesmit centu! Jā, nu redziet — divsimt četrdesmit tūkstoši dolāru tīras peļņas pirmajā gadā!»
«Un ķīnietis!» Bilijs sūrojās. Tad viņš pagriezās pret Saksonu. «Mums, baltajiem, vajadzētu atrast jaunu zemi. Ak Dievs! Mēs tiešām sēžam paši uz savas mājas kāpnēm.»
«Nu, protams, tas bija izņēmuma gadījums,» Gunstons pasteidzās piebilst. «Citos apvidos kartupeļi nebija padevušies, un kaut kādā mistiskā ceļā Sings Ke to nojauta. Nekad vairs viņš tā nav pelnījis. Bet tomēr iztiek ļoti labi. Pagājušajā gadā viņš apdēstīja četrus tūkstošus akru ar kartupeļiem, tūkstoš ar sparģeļiem, piecsimt ar selerijām un piecsimt ar pupām. Bez tam sešsimt akru viņš izlieto, lai audzētu sēklas. Bet tādā gadījumā, ja vienu ražu iznīcina, viņš tomēr ievāc ražu no citiem laukiem.»
«Esmu redzējusi divpadsmit tūkstoš akru ar ābelēm,» Saksona teica, «un labprāt vēlētos redzēt četrus tūkstošus akru lielus kartupeļu laukus.»
«Un to mēs arī darīsim,» Bilijs noteikti sacīja. «Mēs dosimies uz Sandžokvinu. Mēs paši nezinām, kas mūsu zemē atrodas. Tādēļ jau ari nav jābrīnās, ka sēžam uz kāpnēm.»
«Jā, tur jūs atradīsit daudzus karaļus,» Gunstons stāstīja. «Hon Leu, viņi to dēvē par Lielo Džimu — un A Poku un A Vangu un Simu, japāņu kartupeļu karali. Viņš ir multimiljonārs. Dzīvo kā princis.»
«Bet kādēļ amerikāņiem nav tādas laimes?» Saksona jautāja.
«Droši vien, tādēļ, ka viņi paši to nevēlas. Nekas viņus nekavē gūt sekmes — izņemot viņus pašus. Vienu es jums gribu teikt — es labprāt slēdzu darījumus ar ķīniešiem. Viņa vārds ir tikpat vērts kā viņa paraksts kontraktā. Ja viņš saka, ka kaut ko darīs, tad varat ticēt, ka tiešām tā būs. Un bez tam, baltais cilvēks no lauksaimniecības daudz nekā nejēdz. Pat modernais baltās rases lauksaimnieks apmierinās ar vienu ražu vienā un tai pašā laikā un maiņ- saimniecību. Bet misters Džons Ķīnietis ir tam tālu priekšā — viņam uz viena lauka reizē ienākas divas ražas. Pats redzēju savām acīm — redīsi un dzeltenie burkāni, ko reizē sēja.»
«Bet tas taču nevar būt,» Bilijs iebilda. «Tad jau no katra viņš gūtu tikai pusražu.»
«Nekā nebija, mans draugs,» Gunstons smējās. «Burkānus velk laukā, kad tie diezgan lieli. Un redīsus arī. Bet burkāni aug lēni, redīsi ātri. Lēnāk augošus burkānus izlieto, lai radītu vietu redīsiem. Kad redīsus izvelk un tie ir gatavi pārdošanai, paliek diezgan vietas burkāniem, kas nāk gatavi vēlāk. Nē, ķīnieti grūti pārspēt.»
«Es nevaru saprast, kādēļ baltais nevar darīt to pašu, ko ķīnietis?» Bilijs protestēja.
«Tas ir pareizi,» Gunstons atbildēja. «Fakts tikai tas, ka viņš to nedara. Ķīnietis vienmēr ir darbīgs un liek arī zemei būt darbīgai. Viņš prot ienest darbā zināmu sistēmu. Vai esat kādreiz dzirdējis par baltās rases zemnieku, kas visu pierakstītu? Ķīnietis to dara. Viņam nevajag minēt. Viņš skaidri zina visu līdz pēdējam grasim un katrā laikā par katru lauku. Un bez tam viņš pazīst tirgu. Viņš vienmēr sāk no pareizā gala. Kā viņš to dara, to es nesaprotu, bet viņš pārzina tirgus stāvokli labāk nekā aģenti.
Un pie tam viņš ir vienmēr pacietīgs, nekad nav stūrgalvīgs. Pieņemsim, ka viņš kļūdās, iesēj kaut ko un pēc tam atklāj, ka tirgus to nepieprasa. Baltās rases zemkopis tādā gadījumā kļūst stūrgalvīgs un kā buldogs iekožas savā precē. Bet ķīnietis tā nerīkojas. Viņš ierobežo zaudējumu. Zeme ir dota, lai strādātu un pelnītu naudu. Acis nepamirkšķinot, ne brīdi nevilcinoties, viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem uzar lauku un iesēj kaut ko jaunu. Tam ir galviņa. Viņš, paskatoties uz asnu, kas tikko izlīdis no zemes, jau zina, kas tur iznāks — vai tur kas iznāks un kas iznāks, vai tas būs labs, vārgs vai viduvējs. Tā ir viena puse. Otra — viņš pārzina un labi pārvalda ražu. Viņš vai nu to pasteidzas pārdot, vai arī atturas, skatoties pēc tirgus. Un, ja pieprasījums ir tāds, kādam tam jābūt, arī viņš ierodas ar savu preci īstā brīdī.»