Viņš to atbrīvoja, rūpīgi aplika tai segu un ļāva nepacietīgajiem zirgiem rikšot.
Pēc pusstundas viņš atkal teica: «Tprrr!»
«Tagad es zinu, ka esmu nomodā, bet es neesmu pārliecināts, vai viss cits nav tikai sapnis, man vajag to noskaidrot.»
Un atkal viņš atsēja grožus un iekļāva viņu rokās.
Laiks Saksonai skrēja kā ar spārniem. Viņa strādāja gludinātavā, strādāja pat vairāk virsstundu nekā agrāk un visas brīvās stundas ziedoja, gatavojoties lielajai pārmaiņai un — Bilijam. Kā nepacietīgs Dieva izredzēts mīlētājs viņš bija gribējis kāzas svinēt otrā dienā pēc saderināšanās, bet tad piekāpās un bija ar mieru gaidīt, bet ne ilgāk kā vienu nedēļu.
«Kādēļ lai mēs gaidām?» viņš jautāja. «Jaunāki mēs nekļūstam, un padomā, ko visu zaudējam ar katru dienu, ko kavējam.»
Bet beidzās ar to, ka viņš bija ar mieru gaidīt vienu mēnesi, un tas bija ļoti labi, jo pēc divām nedēļām Biliju un kādus divpadsmit citus važoņus pārcēla uz Oklendas rietumiem, kur atradās Korberlija un Morisona lielie staļļi. Tagad vairs nebija jāmeklē dzīvoklis pilsētas otrā galā, Priežu ielā starp Ceturto un Piekto un netālu no Dienvidu dzelzceļa Saksona un Bilijs par desmit dolāriem mēnesī noīrēja patīkamu kotedžu ar četrām nelielām istabām.
«Tas ir smieklīgi lēti, ja salīdzina ar to, ko līdz šim maksāju par tām istabelēm, kur dzīvoju,» Bilijs paskaidroja. «Piemēram, par to, kur tagad dzīvoju — tā pat nav
tik liela kā mazākā no šīm istabām — maksāju sešus dolārus mēnesī.»
«Bet tā ir mēbelēta,» Saksona iebilda. «Tā, lūk, ir tā starpība, vai tu saproti?»
Bet Bilijs to nesaprata.
«Neesmu bijis nekāds labais skolnieks, bet vienkāršo matemātiku protu, Sakson. Ir gadījies, ka man bijis jāieķīlā pulkstenis, un es zinu, ko nozīmē procenti. Kā tu domā, cik varētu maksāt apmēbelēt šo māju, grīdsegas istabas grīdām, virtuvē linolejs un viss pārējais?»
«Par trīssimt dolāriem mēs to it jauki varam iekārtot,» viņa atbildēja. «Es par to esmu domājusi un esmu pārliecināta, ka ar to naudu tiekam galā.»
«Trīs simti,» viņš murmināja un apcerēdams savilka uzacis. «Teiksim trīs simti par sešiem procentiem — tas ir par katru dolāru seši centi, sešdesmit centu par desmit dolāriem, seši dolāri par simts dolāriem. Vai tu redzi, cik brīnišķi protu reizināt ar desmit? Tagad jāizdala astoņpadsmit uz divpadsmit, iznāk pusotra dolāra mēnesī.» Viņš apklusa, apmierināts, ka pierādījis sava apgalvojuma pareizību. Bet tad viņam ienāca kaut kas cits prātā. «Pagaidi! Tas vēl nav viss. Tik procentu iznāk, ja apmēbelē visas četras istabas. Cik iznāk, ja pusotra dolāra izdala uz četri?»
«Piecpadsmit izdalīt uz četri — trīs un trīs jāpatur galvā,» Saksona veikli lēsa. «Trīsdesmit uz četri būs septiņi, divdesmit astoņi, divi galvā un divas ceturtdaļas būs puse. Tā lūdzu.»
«Nu! Tu arī to lietu proti.»
Viņš brīdi domāja.
«Es nevarēju tev izsekot. Cik tu teici, ka iznāk?»
«Trīsdesmit septiņi un pus cents.»
«Ahā! Nu tagad paskatīsimies, cik man noplēsts par istabu. Desmit dolāru mēnesī par četrām istabām iznāk par vienu divi ar pus. Klāt trīsdesmit septiņi un pus cents par mēbelēm, iznāk divi dolāri un astoņdesmit septiņi ar pus centa, noņemt no sešiem dolāriem …»
«Trīs dolāri un divpadsmit ar pus centa,» viņa steidzās pateikt.
«Nu redzi! Trīs dolāri un divpadsmit ar pus centa man nevajadzīgi katru mēnesi jāmaksā par istabu. Iznāk, ka apprecoties cilvēks vēl ietaupa naudu. Vai ne tā?»
«Bet mēbeles taču nolietojas?»
«Jupis parauj! Par to gan nemaz nepadomāju. Bez šaubām, ari tas jāņem vērā. Bet vienalga, šeit mēs esam atraduši ko reti izdevīgu, un sestdienas pēcpusdienā lūdzu atstāj mazgātavu ātrāk, lai varam iet nopirkt vajadzīgās lietas. Vakar vakarā biju pie Salingera. Piecdesmit man jāiemaksā, un pārējais jānomaksā pa desmit dolāriem mēnesī. Divdesmit pieci mēneši, un viss piederēs mums. Bet vienu neaizmirsti, Sakson, pērc visu, ko vēlies pirkt, neskaties, cik tas maksā. Neskopojies, jo tas attiecas uz tevi un mani. Saprati?»
Viņa palocīja galvu, bet viņas sejā neizpaudās nekas no tā, ko viņa domāja par ietaupījumiem, kādus nolēmusi izdarīt. Acis tai k|uva valgas.
«Tu esi tik labs pret mani, Bilij,» viņa murmināja, pieejot tam klāt, un viņa rokas vienmēr bija gatavas to saņemt.
«Tātad tu tomēr to esi darījusi,» Mērija kādu rītu mazgātavā teica. Viņas nebija strādājušas vēl ne desmit minūtes, kad Mērijas acis jau ieraudzīja topāza gredzenu Saksonas kreisās rokas pirkstā. «Kurš tad ir tas laimīgais? Cārlijs Longs vai Bilijs Robertss?»
«Bilijs,» skanēja atbilde.
«Hū! Tu laikam tādēļ ņem tik jaunu zēnu, lai viņu vēl audzinātu, ko?»
Saksonas sejā bija skaidri lasāms, ka šī piezīme sasniegusi savu mērķi, un Mērija to tūlīt nožēloja.
«Vai tu nesaproti joku? Es taisni briesmīgi priecājos par jauno ziņu. Bilijs ir briesmīgi labs puisis, un man prieks, ka viņš tevi dabūs. Jūs esat kā radīti viens otram, un tu būsi viņam labāka sieva nekā kura katra cita meitene, ko pazīstu. Kad tad tam jānotiek?»
Dažas dienas pēc tam ceļā no mazgātavas uz mājām Saksona satika Cārliju Longu. Viņš tai nostājās priekšā uz ietves un aizsprostoja ceļu.
«Tātad jūs ejat ar bokseri?» viņš ņurdēja. «Kurp tas novedīs, to jau akls var redzēt.»
Pirmoreiz viņa nebaidījās no šā smagā tumšsejainā vīra ar melnajām uzacīm un spalvainajiem pirkstiem. Viņa pacēla savu labo roku.
«Vai redzat? To jūs man nevarējāt uzmaukt pirkstā, kaut gan esat liels un stiprs. Bet Bilijs Robertss to varēja, varēja to nedēļas laikā. Viņš jūs uzvarēja, Cārlij Long, un tai pašā laikā ieguva mani. Viņš nav tāds kā jūs. Viņš ir īsts vīrs, tīrs, skaidrs — tāds, kā īstam vīram jābūt.»
Longs aizsmacis smējās.
«Es jums varētu kaut ko citu pastāstīt par viņu. Vaļsirdīgi runājot, Sakson, viņš nav tas, par ko uzdodas. Ja es gribētu pastāstīt visu, ko zinu …»