«Būtu labāk, ja jūs nestāvētu man ceļā un ietu,» viņa to pārtrauca, «citādi pateikšu to viņam, un jūs zināt, kas tad notiks, jūs lielais vērsi!»
Negribot Longs gausiem šļūcošiem soļiem pagāja sāņus.
«Jūs esat bīstama,» viņš, pa pusei apbrīnodams, teica.
«Un Bilijs Robertss arī,» viņa smējās un gāja tālāk.
Pagājusi mazu gabaliņu, viņa apstājās. «Klausieties!» viņa iesaucās.
Lielais smagais kalējs tūlīt steidzīgi pagriezās.
«Tur uz stūra es redzēju klibu vīru. Jūs varat iet un piekaut to.»
Tikai reiz īsajā saderināšanās laikā Saksona sev atļāva nelielu izšķērdību. Viņa ziedoja pusi dienas algas par pusduci savu uzņēmumu. Bilijs bija teicis, ka dzīve tam esot nepanesama, ja vakaros gulēt ejot un rītā ceļoties nevarot redzēt viņas attēlu. Viņas spoguļa aplodā bija iesprausti divi Bilija uzņēmumi — viens parastā uzvalkā, otrs boksera cīņas ģērbā. Skatoties uz šo pēdējo, viņai ienāca prātā, ko māte tai bija stāstījusi par vecajiem sakšiem un viņu laupītāju braucieniem Anglijas krastos. Viņa izņēma no kumodes atvilktnes vienu no saviem svētumiem — dzeju albumu, kas bija piederējis viņas mātei un kur bija ielīmēti daudzi Kalifornijas rašanās laikos drukātu dzeju izgriezumi. Bija arī daudz gleznu un kokgriezumu reprodukciju, izgrieztu no laikrakstiem un žurnāliem, kas bija iznākuši vismaz vienu ģenerāciju agrāk.
Zinātājas pirkstiem Saksona ātri pāršķirstīja tos, līdz atrada to, ko meklēja. Starp varenām klintīm un zem pelēkām, zemiem vētras mākoņiem klātām debesīm bija kāds ducis laivu, garas šauras un tumšas laivas kā lieli dīvaini putni; tās pašreiz taisījās piestāt smilšainajā, baltputu viļņiem apšļāktajā krastā. Vīri laivās bija puskaili, muskuļaini, gaišmataini, un galvās tiem bija bruņu cepures ar spārniem. Šķēpiem un zobeniem rokās viņi lēca līdz pat gurniem bangotnē un brida uz krastu. Adās ģērbušies mežoņi, kas tomēr nelīdzinājās indiāņiem, stāvēja bariem krastā un, iebriduši līdz ceļiem ūdenī, gribēja aizkavēt atbraucējus izkāpt krastā. Pirmie cirtieni jau bija krituši, un bangotnē jau gulēja daži ievainotie un nonāvētie. Viens jauneklis gaišām cirtām gulēja pārkritis pār laivas malu, un bulta viņa krūtīs liecināja, ka tas jau miris. Bet tam pāri ar šķēpu rokā lēca viņas Bilijs. Kļūdīties nebija iespējams. Apbrīnojami gaišie mati, seja, acis, mute, viss tas pats. Arī sejas izteiksme tāda kā Bilijam tai svētdienā Vi- selparkā, kad viņš savaldīja trīs mežonīgos īrus.
Šiem kareiviskajiem milžiem jābūt Bilija senčiem, un maniem arī, viņa nodomāja, novietodama albumu atkal kumodes atvilktnē. Un kāds no šiem senčiem pagatavojis šo kumodi, kas atceļojusi pāri lielajai sālsjūrai un ienaidnieka lodes caururbta cīņā ar indiāņiem pie Mazās Tērces. Saksonai gandrīz likās, ka viņa redz tās sievas, kas glabājušas šais atvilktnēs pašu roku austos audeklus un savas greznuma lietas — to klejotāju paaudžu sievietes, kas bijušas viņas pašas mātes vecmāmiņas, vecvecmāmiņas un šo vecvecmāmiņu vecmāmiņas. Nu labi, viņa nopūzdamās domāja, tā katrā ziņā ir laba rase, no kuras esam cēlušies, derīga kā darbam, tā cīņai. Saksona sāka domāt par to, kā gan viņas dzīve būtu izvērtusies, ja viņa būtu piedzimusi kā ķīniete vai viena no šīm mazajām, laiskajām, tumšādainajām itālietēm, ko bieži redzēja nākam no krasta ar salātu grozu uz galvas. Bet tad viņai pašai bija jāsmejas par savu neprātīgo domu. Viņa sāka domāt par Biliju, savu četristabu mājiņu Priežu ielā, un galva tai rūca no domām par nākošo dzīvokli.
«Visi mūsu lopi bija aizdzīti,» Saksona teica, «un ziema jau bija tik tuvu, ka neiedrošinājāmies pat mēģināt tikt pāri lielajai Amerikas prērijai, un tādēļ mūsu karavāna palika pa ziemu Soltleiksitijā. Toreiz mormoņi vēl bija prātīgi un apgājās ar mums labi.»
«Tu runā tā, it kā pati būtu tur bijusi,» Bērts teica.
«Mana māte tur bija,» Saksona lepni sacīja. «Viņa toreiz bija astoņus gadus veca.»
Viņi sēdēja Priežu ielas mazā namiņa virtuvē pie galda un ieturēja aukstu azaidu — sviestmaizītes, tomātus un olu. Bija svētdiena, un viņi bija atnākuši agri, jo visiem bija brīva diena, šodien spodrināja logus, mazgāja sienas, vaskoja grīdas, izklāja grīdsegas un izlika linoleju, vajadzēja arī pielikt logiem aizkarus, izlabot pavardu, sakārtot virtuves piederumus un traukus, novietot mēbeles.
«Stāsti tālāk, Sakson,» Mērija lūdza. «Man tik briesmīgi gribas zināt, kas bija tālāk. Un tu, Bert, esi kluss un klausies.»
«Labi. Bija ziema, kad pēkšņi uzpeldēja Dels Hankoks. Viņš bija gan dzimis Kentuki, bet jau gadiem ilgi dzīvoja Rietumos. Viņš bija skauts, tāpat kā Kits Karsons, un pazina viņu labi. Daudzas reizes viņš un Kits Karsons bija segusies ar vienu segu. Viņi abi bija kopā arī Kali- fornijā pie ģenerāļa Frimonta. Nu labi, viņš bija iegriezies Soltleiksitijā tikai garāmejot, jo atradās ceļā uz Roki Montānas traperiem, ar kuriem kopā gribēja doties bebru medībās. Viņš bija skaists vīrs. Viņš nēsāja savus garos matus tā, kā to tagad vairs redz tikai vecās ilustrācijās, ap vidu tam bija zīda josta — to viņš bija iemācījies valkāt Kalifornijā no spāņiem — un aiz jostas divi revolveri. Tas bija vīrs, kurā sievietes iemīlas no pirmā skatiena. Labi; viņš ieraudzīja Sadiju, manas mātes vecāko māsu, un jādomā, ka tā viņam patika, jo viņš palika Soltleiksitijā. Viņš bija liels indiāņu ienaidnieks, un es no mazotnes atceros, mana mātes māsa Vila stāstīja, ka viņam bijušas vismelnākās, visliesmojošākās acis, un veids, kā viņš mēdzis lūkoties, atgādinājis ērgli. Viņš ne no kā nav baidījies.