Sadija bija īsta skaistule, Viņa flirtēja ar to un pataisīja viņu gluži traku. Varbūt viņa pati labi neizprata savas jūtas, to es nezinu. Bet tik viegli viņa nepadevās, kā es Bilijam. Beidzot viņš to vairs nespēja paciest. Tai vakarā viņš atjāja un bija mežonīgāks nekā jebkad. «Sadi,» viņš teica, «ja tu nesolies kļūt mana sieva, es vēl šovakar pat nošaušos tepat viņpus ratu karavānas.» Un viņš to arī būtu izdarījis, Sadija to gluži labi zināja un tādēļ teica jā. Nu, vai seno dienu mīlētāji nebija braši?»
«Ak, es nezinu,» Mērija nicīgi teica. «Nedēļu pēc tam, kad iepazinies ar Biliju, tu ar viņu jau saderinājies. Vai Bilijs teica, ka viņš nošausies turpat blakus gludinātavas dēlim, ja tu viņu neuzklausīsi?»
«Viņam nebija nemaz izdevības to teikt,» Saksona atzinās. «Bet Dels Hankoks un manas mātes māsa Sadija apprecējās vēl tai pašā dienā. Un viņi bija ļoti laimīgi. Bet tad viņa nomira, un daudzus gadus vēlāk Delu nogalināja indiāņi. Toreiz viņš jau bija vecs vīrs, bet man tomēr liekas, ka pirms savas nāves viņš vēl paspēja nogalināt daudz indiāņu. Tādi vīri kā viņš mirst cīņā un ņem līdzi nāvē tos, kas viņiem dod nāvīgo triecienu. Tā bija arī ar Alu Stenliju, ko pazinu, kad vēl biju gluži maza. Pie galda sēdot, viņu no muguras nošāva kāds dzelzceļu strādnieks. Un tas bija nāvīgs šāviens. Viņš mira pēc dažām sekundēm. Bet pirms nāves viņš paspēja vēl izraut revolveri un iešaut trīs lodes vīram, kas viņu nonāvēja.»
«Es nevaru ciest kaujas un cīņas,» Mērija protestēja. «Tas mani nervozē — Bērts vienmēr meklē strīdu. Bet kāda tur jēga!»
«Un es nedotu ne savu mazo pirkstiņu par vīru, kam nebūtu cīņas gara,» Saksona atbildēja. «Mēs šodien šeit nesēdētu, ja mūsu tēviem nebūtu bijis cīņas gars.»
«Bet tu jau arī dabūsi vīru, kas prot cīnīties,» Bērts apgalvoja. «Tas ir vīrs caur un cauri. Bilijs ir mohikānis ar skalpiem pie jostas, un, ja viņam uznāk trakums, tad labāk pēc iespējas ātri pazust no viņa acīm, jo citādi var kas gadīties — kā ar veseri pa galvu — bums!»
«Taisni tā,» Mērija apstiprināja.
Bilijs, kas sarunās nepiedalījās, pēkšņi piecēlās kājās un ieskatījās guļamistabā blakus dzīvojamai istabai; atnācis atpakaļ, viņš ielūkojās tai guļamistabā, kas atradās blakus virtuvei, un pieri saraucis palika stāvot.
«Nu kas tad tev iekoda, vecais puisi?» Bērts jautāja. «Tu jau izskaties, it kā krusa tev būtu sakapājusi visu sējumu. Nu, kas ir? Sauj vaļā!»
«Es tikai domāju par to, kur, visu svēto vārdā, ir gulta un visas citas šīs istabas lietas.»
«Sai istabai mums nemaz nav lietu,» Saksona atbildēja. «Mēs tās nemaz neesam pasūtījuši.»
«Tad rīt par to parūpēšos.»
«Mums tā nemaz nav vajadzīga,» Saksona teica Bilijam. «Es tai istabai mēbeles nemaz neieskaitīju. Nauda izgāja tādēļ, ka pirkām labākas grīdsegas un labāku pavardu.»
Bilijs pienāca viņai klāt, uzcēla viņu no krēsla un atsēdināja sev uz ceļiem.
«Tā ir pareizi, mazo meitenīt. Es priecājos, ka tu tā darīji. Vienmēr to labāko mums. Un rītvakar tu iesi ar mani pie Salingera un izmeklēsi gultu, grīdsegu un visu citu, kas vajadzīgs. Bet tam visam jābūt labam. Nav nozīmes skopoties.»
«Tas maksās piecdesmit dolāru,» Saksona pretojās.
«Labi,» viņš pamāja. «Lai maksā piecdesmit dolāru un ne centa mazāk. Mēs ņemsim to labāko. Kāds gan labums no tukšas istabas? Tas sabojā visu māju. Redzi, es dienu no dienas redzēju šo ligzdiņu topam pilnāku un mājīgāku, no paša pirmā brīža, kad samaksāju īres naudu un atslēdzu mājas durvis. Bet ja šī istaba, kad mēs būsim apprecējušies, stāvēs tukša un bez grīdsegas, es visu dienu, vadot zirgus, cita nekā neredzēšu, kā vienīgi kailo grīdu. Mājā būs meli. Paskaties uz aizkariem, ko tu esi pielikusi logam. Tas ir darīts nolūkā, lai kaimiņi domātu, ka istaba ir mēbelēta. Aizkari, Sakson, melo, tie visiem ar lielu troksni stāsta, ka istabā ir mēbeles. Tas mums neder. Es parūpēšos, lai aizkariem būtu taisnība.»
«Jūs to varat izīrēt,» Bērts deva padomu. «Jūs esat tuvu dzelzceļlīnijai, un arī restorāns no jums nav tālu.»
«Nekad. Es neprecu Saksonu, lai sagādātu sev īrniekus. Ja es nespētu par viņu rūpēties, vai zini, ko es darītu? Aizietu līdz molam, piesietu pie kakla akmeni un teiktu: «Kad tāds vīrs mirst, nav nekāda nelaime» un lēktu iekšā. Vai man nav taisnība, Sakson?»
Tas gan runāja pretim viņas piesardzībai un cilvēka veselam prātam, bet bija tīkami viņas lepnumam. Viņa apskāva sava mīļotā kaklu un pirms skūpsta teica:
«Tu, Bilij, vari visu noteikt. Kā tu teiksi, tā notiks, tagad un vienmēr.»
Sāra bija ļoti konsekventa. Pat vēl ļaunāk, viņas būtība bija izkristalizējusies stingā formā tai brīdī, kad bija izgaisis iemīlēšanās skurbulis, līdz ar pirmā bērna gaidām. Šī forma bija aizspriedumi un priekšstati, ko tā bija piesavinājusies jau bērnībā. Viņa bija tādā mērā ieraduma cilvēks, ka visniecīgākā pārmaiņa ikdienas dzīvē pieņēma veselas revolūcijas apmērus. Toms jau bija piedzīvojis vairākas šādas revolūcijas, starp citu arī katru reizi, kad tie pārkravājās uz jaunu dzīvokli. Trešoreiz pārkravājoties, viņam pietika, un no tās reizes viņš nekad vairs nemeklēja jaunu dzīvokli.
Tādēļ arī Saksona tikmēr vilcinājās runāt par savām kāzām, līdz tas kļuva nepieciešams. Viņa gaidīja scēnu un arī dabūja to.
«Bokseris, klaidonis, dienaszaglis!» Sāra šņāca pēc tam, kad bija izsmēlusi visus ļaunos un posta pilnos paredzējumus, kas, zaudējot Saksonas četrus ar pus dolāru lielo nedēļas maksu, apdraudēja viņas un viņas vīra nākotni.
«Es labprāt gribētu zināt, ko tava māte teiktu, ja viņa būtu dzīva un redzētu, ka tu preci tādu slaistu kā Bilu Robertsu. Bils! Ak, tava māte bija pārāk smalka, lai precētu cilvēku, kura vārds ir Bils. Varu tikai teikt, ka zīda zeķēm un trim pāriem kurpju nu ir beigas. Nepaies ilgs laiks, un tu varēsi būt laimīga, ja tev būs «kongresa» tupeles, ko valkāt, un kokvilnas zeķes, divi pāri par divdesmit pieciem centiem.»