«Ak, par to nemaz nebaidos. Bilijs ir īstais vīrs, lai nopirktu man tādus apavus, kādi man vajadzīgi,» Saksona atbildēja un lepni atmeta galvu.
«Tu nezini, ko runā,» Sāra īsu brīdi apklusa un tad sāka smieties — tie bija smiekli bez mazākās jautrības ieskaņas. «Pagaidi, lai sāk nākt bērni. Šajos laikos tie nāk ātrāk kā nauda.»
«Bet mēs negribam bērnus… tas ir, mazākais sākumā ne, kamēr būsim nomaksājuši dzīvokļa iekārtu.»
«Tātad tik gudra ir jaunā paaudze, ko? Manā jaunībā jaunas meitenes bija pārāk godīgas, lai kaut ko zinātu par tik nepieklājīgām lietām.»
«Vai par bērniem?» Saksona ar vieglu ironiju jautāja.
«Jā, par bērniem.»
«Tā ir pirmā reize, kad dzirdu, ka mazi bērni ir kaut kas nepieklājīgs. Ak Dievs, Sāra, tad jau tu ar saviem pieciem bērniem esi bijusi kaut kas pavisam nepieklājīgs! Bilijs un es, mēs nolēmām, ka nebūsim tik nepieklājīgi. Mums nebūs vairāk par diviem, vienu zēnu un vienu meiteni.»
Toms vislabprātāk būtu skaļi smējies, bet tā paša mīļā miera dēļ apslāpēja savus smieklus kafijas tasē. Sāra atvilka elpu un sāka uzbrukumu no citas puses.
«Un tik ātri apprecēties! Tādā steigā! Ja tas nav nepieklājīgi, tad es nezinu. Nezinu, ko šolaiku jaunās meitenes par to domā. Bet tas nāk no tā, ka svētdienās skrien dejot, un tā tālāk. Tas nav smalki. Es saku, ka tas nav smalki. Šolaiku jaunās meitenes ir taisni kā dzīvnieku bars. Nekad neesmu redzējusi tādu izlaidību …»
Saksona bija gluži bāla no dusmām, bet, kamēr Sāra turpināja nepārtraukti runāt, Tomam laimējās ar māsu saprasties, slepeni mirkšķinot tai ar acīm un lūdzot saudzēt mājas mieru.
«Ir jau taisnība, mazo māšelīt,» viņš teica, kad vēlāk ar Saksonu palika divi vien. «Tikai ar Sāru nav vērts par to runāt. Bils Robertss ir jauks puisis, esmu šo to par viņu dzirdējis. Tu dabūsi labu vīru un būsi ļoti laimīga ar viņu.» Viņa balss kļuva gluži klusa, un seja pēkšņi izskatījās veca un nogurusi, kad viņš nedroši turpināja: «Tikai nedari tā kā Sāra. Nešķendējies. Dari ko darīdama, tikai nešķendējies. Nenomāc viņu nepārtrauktām pamācībām. Ļauj arī viņam kādreiz runāt. Vīriešiem arī ir drusku prāts galvā, kaut gan Sāra domā, ka tā nav. Redzi, Sāra mani, taisnību sakot, mīl, lai gan to nekad neizrāda. Bet tev es dotu padomu mīlēt savu vīru un, pie joda, to arī izrādīt. Tad tu varēsi viņu liekt, kā tev patiks. Tev viņš tikai jāmīl — viņš nav muļķis — un viņš tevi nēsās kā uz rokām.»
«Tici man, Tom, es to darīšu,» Saksona pamāja ar galvu un smaidīja caur asarām, jo viņu bija dziļi saviļņojusi brāļa sirsnīgā mīla. «Darīšu vēl vairāk, rūpēšos par to, lai Bilijs mani mīl un lai tā paliek arvien. Un tad man nevajadzēs viņu ne skūpstīt, ne glāstīt, lai viņš darītu to, ko vēlos. Viņš darīs to tādēļ, ka mani mīl. Vai tu saproti?»
«Tu esi pareizi izpratusi. Paliec pie tā, un viss būs labi.»
Vēlāk, uzlikusi cepuri, viņa gāja uz mazgātavu un sastapa Tomu, kas to gaidīja pie stūra.
«Vai zini, Sakson,» viņš ātri teica, «to, ko es tev pirmīt teicu par Sāru — tu mani saproti, vai ne? Neuzņem to tā, it kā par Sāru būtu teikts kas ļauns. Viņa ir laba un uzticīga sieva; viņas dzīve nav bijusi viegla. Katram sava nasta jānes. Tas ir lāsts būt nabagam, to tev varu teikt.»
«Tu arvien esi bijis briesmīgi labs pret mani, Tom. To es nekad neaizmirsīšu. Un es jau zinu, ka Sāra nedomā to ļauni. Viņa dara labāko, ko var.»
«Es tev nekā nevaru uz kāzām dāvināt,» brālis atvainojās. «Sāra par to negrib ne dzirdēt. Viņa saka, ka mēs uz mūsu kāzām arī nekā neesot no ģimenes saņēmuši. Bet man tomēr ir kaut kas. Es nedomāju, ka tu to spēsi uzminēt.»
Saksona gaidīja.
«Redzi, kad tu man stāstīji, ka taisies precēties, man ienāca kaut kas prātā, un es aizrakstīju brālim Džordžam un lūdzu viņam to. Un, pie joda, viņš to tūlīt atsūtīja. Es tev nekā neteicu, jo nezināju, vai viņš nav to pārdevis. Viņš jau pārdeva sudraba piešus. Jādomā, ka viņam bija vajadzīga nauda. Bet to otru es aizsūtīju uz darbnīcu, lai velti neuztrauktu Sāru. Vakar vakarā es to pārnesu un nobēdzināju malkas šķūnītī.»
«O, vai tas ir kaut kas, kas piederējis manam tēvam? Kas tas ir? Ak, saki jel, kas tas ir?»
«Viņa kara zobens.»
«Vai tas, ko viņš valkāja, kad jāja uz sava salnā kara zirga? Ak Tom, tu nevarētu izdomāt man labāku dāvanu! Iesim tūlīt atpakaļ. Es to gribu redzēt. Mēs varam ieiet pa sētas durvīm. Sāra virtuvē mazgā, un agrāk kā pēc stundas viņa nenāks veļu žaut.»
«Es runāju ar Sāru, ka tev pienākas vecā kumode, kas piederēja mātei,» Toms čukstēja, abiem slapstoties pa šauro spraugu starp abām mājām. «Bet viņa tūlīt sacēlās uz pakaļkājām. Viņa teica, ka Dēzija tikpat labi bijusi mana, kā tava māte, kaut mums arī abiem bijis katram savs tēvs, un ka kumode piederējusi Dēzijas ģimenei un nevis kapteinim Kitam; tā piederot man, un, kas man piederot, par to arī viņai esot savs vārds sakāms.»
«Gan jau būs labi,» Saksona viņu mierināja. «Viņa man to vakar vakarā pārdeva. Viņa mani sagaidīja liesmojošām acīm, kad es pārnācu.»
«Jā, pēc tam, kad bijām runājuši, viņa visu dienu kašķējās. Cik tu viņai samaksāji par kumodi?»
«Sešus dolārus.»
«Tīrā laupīšana — tā nav tik daudz vērta,» Toms pukojās. «Vienā galā tā pavisam saplaisājusi un tikpat veca kā šie kalni.»
«Es labprāt dotu arī desmit dolārus. Maksātu par to, cik man prasītu. Tā piederēja mātei, tu zini. Es atceros, ka tā vienmēr stāvēja viņas istabā, kad viņa vēl bija dzīva.»