Malkas šķūnītī Toms izvilka noslēpto dārgumu un to izsaiņoja. Parādījās smags sarūsējis zobens tērauda makstī, tāds, kādus lietoja pilsoņu kara laikā kavalērijas virsnieki. Pie zobena bija kožu saēsta bieza zīda josta ar smagām zīda bārkstīm galā. Dedzīgi ilgojoties to iegūt, Saksona gandrīz izrāva to brālim no rokas. Viņa izvilka to no maksts un piespieda lūpas aukstajam tēraudam.
«Bet, Bert! — tu taču esi piedzēries!» Mērija pārmezdama teica.
Viņi visi četri sēdēja pie Barnuma atsevišķā kabinetā. Tikko bija nobeigts kāzu mielasts, pats par sevi diezgan vienkāršs, bet Saksonai tas šķita ļoti izšķērdīgs. Piecēlies kājās un paņēmis rokā glāzi ar Kalifornijas sarkanvīnu, Bērts gribēja teikt runu. Seja viņam bija sarkana, un melnās acis dega kā drudzī.
«Tu esi dzēris, vēl pirms nāci šurp,» Mērija turpināja. «To es skaidri redzu.»
«Ej pie acu ārsta, dārgā,» viņš atbildēja. «Bertrams jūtas šovakar labi. Un te nu viņš stāv piecēlies kājās, lai spiestu roku savam vecajam biedram. Bil, vecais zēn, es tevi apsveicu. Tu tagad esi precēts vīrs, Bil, un tāds jādomā arī paliksi. Nu tu vairs neskraidīsi ar zēniem. Tagad tu esi iebraucis laulības ostā, nu tev pašam sevi jāuzskata, jā, un jāapdrošina dzīvība pret nelaimes gadījumiem, jāiestājas par akcionāru kādā būvniecības sabiedrībā, par biedru krājaizdevumu un bēru kasē…»
«Bet tagad, Bert, diezgan,» Mērija viņu pārtrauca. «Kāzās nerunā par bērēm. Kaunies jel.»
«Jā, jā, Mērij, arvien prātīgi! To, ko teicu, es teicu tādēļ, ka tā domāju. Es nedomāju to pašu, ko Mērija. Ko es domāju, to jums tūlīt pateikšu. Es teicu bēru kasē, vai ne? Nu, to es neteicu, lai mazinātu šīs dienas svētku noskaņu. Nebūt ne …»
Skaidri bija redzams, ka viņš meklē izeju no kļūmīgā stāvokļa, un Mērija triumfēdama pasmaidīja. Bet tas runātājam deva drosmi.
«Un nu ļaujiet man pateikt, kādēļ,» viņš turpināja. «Tādēļ, Bil, ka tu esi dabūjis ellišķi skaistu sievu, jā, Bil, taisni tādēļ, ka tu esi dabūjis ellišķi skaistu sievu; jā, tikai tādēļ. Visi draugi kā traki uz viņu, un, kad tie sāks tai skriet pakaļ, ko tu darīsi? Tad tev būs darba diezgan. Un vai tev nevajadzēs bēru kasi, kad nāksies tos visus apglabāt? Tomēr. īsi sakot, tas bija kompliments, ko gribēju izteikt tavai labajai gaumei, kad Mērija man uzbruka.»
Viņa mirdzošās acis kādu brīdi labsirdīgā izsmieklā raudzījās uz Mēriju.
«Kas saka, ka es esmu piedzēries? Es? Nevienā acī ari ne. Es redzu visas lietas skaidrā baltā gaismā. Un te es redzu Bilu, savu veco draugu Bilu. Un es neredzu divus Bilus. Redzu tikai vienu. Bils nekad nav piederējis tiem cilvēkiem, kam ir divas sejas. Kad es redzu tevi te sēžam visā tavā jaunsalaulātā godībā, man žēl…» Viņš pēkšņi apklusa un pievērsās Mērijai. «Nu, vecā draudzene, nelec jau nu tūlīt gaisā. Es zinu, ko saku. Bil, kad redzu tevi te sēžam, es nevaru citādi, man ir žēl. Es atkārtoju: man ir žēl.» Viņš izaicinoši paskatījās uz Mēriju. «Man žēl sevis, kad skatos uz tevi un domāju par laimi, kas tevi gaida. Tici man, tu esi gudrs sātans, lai Dievs svētī visas sievietes. Tu esi labi sācis. Turpini tādā pašā garā tālāk. Lai precas, kam jāprecas. Bil, esi sveicināts. Tu esi mohikānis ar skalpiem pie jostas. Tu esi dabūjis sievu, kas ir īsta sieva. Esiet sveicināti jūs abi un bērniņi arī — jupis lai viņus rauj.»
Viņš steidzīgi izdzēra savu glāzi, atkrita krēslā un, acis mirkšķinādams, raudzījās uz jauno pāri, bet, pašam nemanot, tam ritēja pār vaigiem asaras. Mērija, viņu mierinot, uzlika savu roku uz viņa rokas, bet tagad viņš galīgi zaudēja spēju valdīties.
«Dieva vārds, man ir iemesls raudāt,» viņš elsoja. «Es zaudēju savu labāko draugu, nu, vai tā nav? Nekad vairs nebūs tā, kā bija agrāk… nekad. Kad domāju par visiem jokiem, plēšanos un jautro laiku, ko mēs ar Bilu esam kopā pieredzējuši, es tevi, Sakson, varētu gandrīz vai nīst, ka tu tur sēdi ar viņu roku rokā.»
«Stājies, Bert,» Saksona labsirdīgi smējās. «Skaties, kā roku tu turi.»
«Ak, tā jau ir tikai tāda raudu lēkme,» Mērija asi teica, bet viņas roka, kas maigi glāstīja Berta galvu, bija pilnīgā kontrastā ar aso balsi. «Saņemies, Bert. Viss ir vislabākajā kārtībā. Tagad Bilijam reize atbildēt uz tavu skaisto runu.»
Bērts izdzēra vēl vienu glāzi vīna.
«Sāc, Bil,» viņš sauca. «Tagad tava kārta.»
«Neesmu nekāds lielais runātājs,» Bilijs rūca. «Ko lai es saku, Sakson? Nav taču nekādas vajadzības viņiem stāstīt par to, cik laimīgi mēs esam, to viņi paši zina.»
«Saki viņiem, ka mēs ceram tādi vienmēr arī palikt,» viņa teica. «Pateicies viņiem par labajiem novēlējumiem, un mēs tiem vēlam to pašu. Saki viņiem, ka mēs turēsimies kopā tāpat kā agrāk un ka viņi svētdien ielūgti pusdienās Priežu ielā 507, un, Mērij, ja tev tīk, atnāc jau sestdien, tu varēsi pārgulēt mūsu brīvajā guļamistabā.»
«To tu visu pateici daudz labāk, nekā es būtu spējis,» Bilijs plaukšķināja rokas. «To tu pateici taisni lieliski, un es neticu, ka te būtu vēl kas piebilstams. Nu, bet vienalga — es arī gribu ko teikt.»
Viņš piecēlās kājās ar glāzi rokā. Viņa skaidrās zilās acis šķita vēl dziļākas nekā parasti zem tumšajām uzacīm un aizēnotas melnajam skropstām, kas vēl vairak pasvītroja viņa gaišos matus un balto ādu.
Vaigi tam bija viegli pietvīkuši — tas nebija no vīna, jo tā bija viņa otrā glāze — bet no veselības un prieka. Saksona raudzījās uz viņu, un sirds tai gavilēja priekā. Viņš bija tik labi ģērbies, tik spēcīgs, skaists un skaidrs — viņas zēns. Un tikpat lepna viņa bija arī uz sevi, savu sievišķības pievilcību, kas tai bija iekarojusi tik brīnišķu cilvēku.
«Labi. Bert un Mērij, tātad nu jūs sēžat šeit pie Saksonas un mana kāzu mielasta. Mēs ņemsim vērā jūsu labos novēlējumus un tos labi iegaumēsim, pie kam novēlam jums visu to pašu. Un, ja mēs to sakām, tad tā arī domājam, bet mēs vēlam jums vairāk, nekā jūs to varbūt zināt. Saksona un es, mēs ticam tam: kā tu man, tā es tev. Tādēļ vēlamies, lai drīz nāktu tā diena, kad atkal būtu klāts galds četrām personām un mēs sēdētu kā viesi pie jūsu kāzu mielasta. Un, kad jūs tad svētdienās nāksit pie mums pusdienot, tad varēsit abi pārgulēt brīvajā istabā. Nu, vai nebija gudri darīts, kad es to liku mēbelēt?»