«To es nekad no tevis, Bilij, nebūtu domājusi, tu esi tikpat rupjš kā Bērts,» Mērija iesaucās. «Nu, bet vienalga …»
Viņas acis bija pēkšņi kļuvušas valgas, un balss aprāvās. Viņa tam uzsmaidīja caur asarām un tad pievērsās Bertām, kas to apskāva abām rokām un piekļāva sev cieši klāt.
Izejot no restorāna, viņi visi četri gāja uz Brodveju, kur palika stāvot un gaidīja ielu dzelzceļu. Bērts un Bilijs bija samulsuši un klusi, viņus nomāca dīvaina atsvešinātības izjūta. Bet Mērija maigā gādībā apskāva Saksonu.
«Viss kārtībā, dārgā,» viņa čukstēja. «Nebaidies. Viss būs labi. Padomā par visām citām sievietēm pasaulē.»
Konduktors zvanīja, un abi pāri steidzīgi atsveicinājušies izšķīrās.
«Ak tu mohikāni! Ak tu Minnehahaha!»
«Atceries, ko es teicu,» bija beidzamais, ko Saksona dzirdēja no Mērijas šķiroties.
Ielu dzelzceļa vagons apstājās pie Priežu ielas stūra, tā bija gala piestātne. Līdz mājām nebija tālu. Pie nama durvīm Bilijs izvilka no kabatas atslēgu.
«Jocīgi, vai ne?» viņš teica, atslēdzot durvis. «Tu un es. Tikai tu un es.»
Kamēr Bilijs iededza gaismu dzīvojamā istabā, Saksona noņēma cepuri. Tad viņš iegāja arī guļamistabā un arī tur iededza spuldzi. Atnācis atpakaļ, viņš palika durvīs stāvam. Saksona vēl arvien ķibinājās ap savu cepures adatu un zagšus paskatījās uz viņu. Viņš izstiepa rokas.
«Nu?»
Viņa piegāja tam klāt, un Bilijs, apskāvis viņu, juta, ka viņa dreb tam rokās.
OTRĀ DAĻA
Pirmajā vakarā pēc kāzām Saksona sagaidīja Biliju pie durvīm, kad viņš pašreiz taisījās nākt iekšā. Apkampušies viņi roku rokā caur dzīvojamo istabu iegāja virtuvē, un Bilijs redzamā labsajūtā ievilka nāsīs patīkamo smaržu.
«Nē, cik jauki smaržo šī māja, Sakson! Tā nav kafija vien — to es tūlīt manīju. Visa māja smaržo. Tā smaržo… nu, es nezinu pēc kā, tā gluži vienkārši labi smaržo, tas ir viss.»
Viņš nomazgājās pie izlietnes un turpat arī slaucījās, bet Saksona tikmēr uzlika uz pavarda priekšējā cauruma pannu. Rokas slaucīdams, Bilijs uzmanīgi vēroja viņu un, redzēdams, ka Saksona uzliek uz nokaitētās pannas gaļu, skaji izteica savu atzinību.
«Kur tu iemācījies cept bifšteku uz sausas karstas pannas? Tas ir vienīgais pareizais veids, bet nolādēti maz sieviešu, kas to zina.»
Kad viņa noņēma otrai cepamai pannai vāku un sāka ar virtuves nazi apmaisīt tās smaržojošo saturu, viņš piegāja tai klāt un no mugurpuses apskāva viņu, piekjaujot savu vaigu viņas vaigam.
«Um, um, um-m-m-m! Cepti kartupeli ar sīpoliem, kā mana māte tos mēdza gatavot. Tas ir kaut kas tieši man. Tie garšo labi, un kā tie smaržo! Um, um, um-m-m-m!»
Viņa rokas atlaidās, un vaigs glāstot glaudās pie viņas vaiga, tad atkal viņa rokas to apskāva. Saksona sajuta Bilija lūpas pieskārāmies saviem matiem un dzirdēja viņu dziji un apmierināti elpojam.
«Um, um, m-m-m! Un tu arī smaržo labi. Es nekad agrāk nespēju saprast, ko tas nozīmē, ja par kādu meiteni teica, ka viņa esot salda. Bet tagad es to zinu. Un tu esi" saldākā no visām.»
Viņa prieks bija bezgalīgs. Sasukājis guļamistabā matus, viņš atgriezās virtuvē, un tie atsēdās pie šaurā galda viens otram pretim. Paņēmis nazi un dakšiņu, Bilijs brīdi
vilcinājās.
«Vai zini, būt precētu ļaužu kārtā ir daudz kas vairāk, nekā varētu domāt, klausoties citus precētos par to runājam. Dieva vārds, Sakson, mēs viņiem varētu ko parādīt, mēs abi divi! Tikai viena lieta man nepatīk.»
Pēkšņās izbailes viņas acīs lika tam jautri smieties.
«Tas ir tas, ka neesam ātrāk apprecējušies. Iedomājies tikai, es esmu zaudējis veselu nedēļu.»
Viņas acis iemirdzējās pateicībā un laimē, un savas sirds dziļumos viņa svēti apņēmās pūlēties, lai viss paliktu tāpat, kamēr vien viņi dzīvos.
Kad vakariņas bija paēstas, viņa nokopa galdu un sāka mazgāt traukus. Kad Bilijs grasījās tai palīdzēt traukus slaucīt, viņa satvēra to aiz svārku apkakles un atsēdināja krēslā.
«Tu tagad mierīgi sēdēsi te. Un nu klausies, ko teikšu. Tagad tu izsmēķēsi savu cigareti. Nē; uz mani tev nav jāskatās. Lūk, rīta laikraksts tev blakus. Un, ja nepasteigsies ar lasīšanu, es būšu ar savu darbu galā, pirms tu būsi sācis.»
Viņam smēķējot un lasot, Saksona šad tad pameta uz viņu acis. Viena lieta katrā ziņā vēl jāiegādājas — rīta kurpes; tās ir nepieciešamas, lai mājās būtu omulīgi un tīkami.
Pēc neilga laika Biļijs nopūtās un nolika laikrakstu sāņus.
«Nav nekādas nozīmes,» viņš paziņoja. «Es nevaru lasīt.»
«Kas tad tev kaiš?» viņa ķircinājās. «Vai acis nogurušas?»
«Jā. Man tās sāp, un tikai viena lieta tām var palīdzēt, un proti, man jāskatās uz tevi.»
«Jā, jā, nabaga mazais Bilij, es tūlīt būšu galā.»
Pabeigusi mazgāt traukus un uzkopusi virtuvi, Saksona noņēma priekšautu, piegāja pie Bilija, noskūpstīja papriekš vienu aci un tad otru.
«Tā, nu kā tās tagad jūtas? Vai veselas?»
«Nu jau daudz labāk.»
Viņa atkārtoja savu ārstēšanas metodi.
«Un nu?»
«Vēl labāk.»
«Un nu?»
«Gluži veselas.»
Kad ārstēšana bija beigusies, viņa aizveda Biliju uz dzīvojamo istabu, un tur viņi abi iesēdās ērtā šūpuļkrēslā pie vaļēja loga. Caur atvērto logu ieplūda sāļā jūras dzesma, kas pēc saules rieta jūtama visās ostas pilsētās. Skaidri bija sadzirdami manevrējošo lokomotīvju svilpieni un dārdi, ko sacēla pilsētas dzelzceļš ceļā no Mola uz Septīto ielu, pieturot Oklendas rietumu stacijā. Tepat uz ielas trokšņaini rotaļājās bērni, un uz kaimiņu māju kāpnēm sēdēja viņu mātes un klusu runājās siltajā vasaras vakarā.