«Vai zini,» Bilijs murmināja. «Ikreiz, kad atceros savu sešdolāru istabu, kļūstu gluži slims no domām, ko visu tai laikā esmu zaudējis. Bet viena doma mani apmierina. Izdarīdams šo pārmaiņu agrāk, es tevi nebūtu ieguvis. Pirms dažām nedēļām nemaz nezināju, ka tu vispār esi pasaulē.»
Viņa roka lēni virzījās pa Saksonas apakšdelmu uz augšu un virs elkoņa ieslīdēja piedurknē.
«Tev ir tik vēsa āda. Ne auksta, bet vēsa. Tik patīkami to aizskart.»
«Nepaies ilgs laiks, un tu mani dēvēsi par savu mazo atvēsināšanas aparātu,» viņa smējās.
«Un tava balss ir vēsa,» viņš turpināja. «Tā man dod to pašu izjūtu, ko tava roka, kad tu man to uzliec uz pieres. Tas ir dīvaini. Es to nevaru izskaidrot. Bet tava balss mani caurstrāvo vēsi un tīkami. Tā ir kā tikko jaušama pūsma. Kā viegls jūras vējiņš, kas pievakarē pēc svelmainas dienas jūtams pilsētā. Un dažreiz, kad tu klusu runā, tava balss ir tik maiga un salda kā čella skaņas Makdonava teātra orķestrī. Nekad tu nepacel balsi, tā tev nekļūst ne spalga, ne ķērcoša, ne spiedzoša, kā dažreiz sievietēm, kad tās ir niknas vai arī uztraucas; viņas man tad atgādina sabojātu fonogrāfu. Es domāju, ka eņģeļiem debesīs, ja tie vispār ir, jābūt tādai balsij kā tev.»
Pagāja dažas minūtes neizsakāmā laimē, un Saksona nespēja nekā cita, kā vienīgi ļaut rokai viegli slīdēt pa viņa matiem un tam cieši piekļauties. Viņš turpināja.
«Un tagad es tev pastāstīšu, ko tu man atgādini.—Vai esi redzējusi tīrasiņu ķēvi stallī, kad viņa spīd un laistās saulē? Spalva kā zīds, āda tik plāna un mīksta, ka visvieglākais pātagas pieskāriens tur atstāj svītru. Ārkārtīgi jūtīgiem nerviem, smalka un jutīga, bet pie tam izturības ziņā varētu mēroties ar stiprāko vērsi. Zibenīgā ātrumā tā var sastiept kādu dzīslu vai sasaldēties līdz nāvei, ja tikai vienu nakti paliks neapsegta. Gribu tikai teikt, ka pasaulē nav daudz ko redzēt, kas būtu tik skaists. Nu, lūk, tādēļ tu man to atgādini. Tu tāpat atšķiries no citām sievietēm kā tāda ķēve no smaga darba zirga. Tu esi tīrasiņu radījums. Tev ir līnija, gars un figūra. Nesaki man nekā par Aneti Kellermani. Tu esi pārāka par viņu. Viņa ir austrāliete, un tu esi amerikāniete, tikai ne ar savu figūru. Tu esi citāda. Tu esi skaista, es nezinu, kā to pateikt. Tu esi francūziete, lūk, kas tu esi. Tu esi noaugusi kā francūziete, bet daudz skaistāka — veids, kā tu kusties, ej, sēdi un kad nekā nedari.»
Un viņš, kas nekad nebija atstājis Kaliforniju, jā, pat nevienu nakti nebija pavadījis ārpus savas dzimtās pilsētas Oklendas, savā spriedumā nekļūdījās. Viņa bija skaists anglosakšu zieds, retumis, ar savām neparasti mazajām kājām un rokām, smalkajiem kauliem, svaigo ādas krāsu un grāciju — te runāja seno franču normaņu pārdrošo iebrucēju un drošsirdīgo sakšu asiņu sajaukums, kas cauri laikiem bija atradis savu izpausmi Saksonā.
«Un kā tu valkā savas drēbes! Tās tev stāv kā uzlietas. Tās šķiet kā daļa no tevis, tāpat kā tavas ādas un tavas balss vēsums. Tās vienmēr ir taisni tādas, kādām tām jābūt, un nevar būt labākas. Un tu zini, ka vīrietis labprāt iet ar tādu sievieti kā tu, kas prot valkāt savas drēbes, un viņam ir tīkami dzirdēt citus vīriešus sakām: «Kas ir Bilija jaunā simpātija? Jauka, vai ne? Nekas nebūtu pretim iet ar viņu.» Un tā tālāk.»
Piespiedusi vaigu pie viņa vaiga, Saksona jutās bagātīgi atalgota par tām daudzajām negulētajām nakts stundām, ko pēc grūtā darba bija pavadījusi šujot, kad galva smagi un gurdi līka pār šuvekli, darinot pēc dienā gludināto eleganto apģērba gabalu parauga sev piemērotas lietas.
«Vai es tev nekad neapnikšu?» viņa jautāja.
«Apnikt? Mēs taču esam radīti viens otram.»
«Vai mūsu satikšanās nav gluži kā brīnums, Bilij? Būtu varējis gadīties, ka mēs nemaz nesatiktos. Tas jau bija tikai gadījums, ka satikāmies.»
«Mēs esam dzimuši laimei,» viņš paziņoja. «Tas ir skaidrs.»
«Varbūt tas ir vairāk nekā tikai gadījums,» viņa teica.
«Protams. Tas ir liktenis. Nekas mūs nevarēja šķirt.»
Viņi sēdēja klusēdami, bet šis klusums bija mīlas caurstrāvots. Lēni viņš vilka Saksonu sev ciešāk klāt, viņa lūpas bija pavisam tuvu viņas ausij, kad tas čukstēja: «Kā būtu, ja mēs ietu gulēt?»
Tā viņi pavadīja daudzus vakarus. Dažreiz viņi aizgāja kaut kur padejot, dažreiz devās uz Orfeju, Bella teātri vai uz kino izrādēm, piektdienās pilsētas parkā arī uz koncertiem. Sestdienās bieži gadījās, ka viņi devās izbraukumā ārpus pilsētas kalnos ar Karali un Princi, ko Bilija šefs labprāt atļāva.
Katru rītu Saksonu modināja pulkstenis. Pirmo rītu Bilijs bija uzstājis, ka arī viņam jāceļas ar to reizē un jāiekur pavardā uguns. Pirmā rītā viņa tam to atļāva, bet vēlāk jau sakārtoja visu vakarā, tā ka rītos tai nekas vairāk nebija jādara, kā tikai jāuzvelk sērkociņš un jāpieliek uguns. Viņa Bilijam. lūdza palikt gultā un gulēt, kamēr to sauks brokastīs. Pirmajās nedēļās viņa tam deva ēdienu līdzi. Pēc tam kādu laiku viņš ieradās mājās pusdienot. Tad atkal vajadzēja dot līdzi. Tas viss bija atkarībā no tā, cik tālu no mājām viņam nācās strādāt.
«Tu nerīkojies pareizi,» Mērija teica Saksonai. «Tu viņu pārāk apkalpo. Tu jau viņu taisni lutini. Bet viņam būtu jālutina tevi.»