«Viņš ir pelnītājs,» Saksona atbildēja. «Viņam jāstrādā daudz grūtāk nekā man. Man ir tik daudz brīva laika, ka nemaz labi nezinu, ko iesākt. Un bez tam es viņu lutinu tādēļ, ka mīlu un … nu, tādēļ ka tā vēlos.»
Tiklīdz Saksona bija savu nelielās saimniecības vadību sistematizējusi, viņai atlika daudz brīva laika, kaut arī tā rūpīgi apkopa māju. Sevišķi tādās dienās, kad viņas vīrs ņēma ēdienu līdzi un viņai nevajadzēja gatavot pusdienas, dienas lielākā daļa tai bija brīva. Daudzie darba gadi fabrikās un spodrgludinātavā bija trenējuši viņu darbam, un tagad tai bija diezgan grūti nekā nedarīt. Bija netīkami tā sēdēt bez darba, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņas paziņas no agrākiem laikiem to nevarēja apciemot, jo vēl arvien strādāja vai nu fabrikā, vai spodrgludinātavā. Savas tagadējās kaimiņienes viņa nepazina, izņemot vienu vecu dīvainu sievieti, kas dzīvoja blakus namā. Sak- sona dažreiz apmainījās ar viņu nedaudziem vārdiem un sveicieniem pāri žogam, kas šķīra viņu pagalmus.
Bet viena lieta, kas paņēma kaut nelielu daļu Saksonas brīvā laika, bija ikdienas mazgāšanās. Bāriņu patversmē un Sāras mājā viņai bija jāapmierinās ar nedēļas vannu. Pieaugot viņa bija mēģinājusi iet biežāk vannā. Bet tas viņai nebija izdevies. Sāra dzīvoja stingrā pārliecībā, ka pietiek, ja iet vannā katru sestdienu, un katrs mēģinājums ārpus šīs kārtējās mazgāšanās tai šķita lieks un tāds, kas lika apšaubīt viņas personīgo tīrību. Bez tam ar to nevajadzīgi patērēja kurināmo, un veļā radās vairāk dvieļu, ko mazgāt. Bet šeit, Bilija mājā, kur pavards, vanna, dvielis un ziepes piederēja viņai un neviens to nevarēja liegt, Saksona ik dienas izbaudīja šo jaukumu. Kaut arī vanna bija tikai parastais veļas toveris, ko viņa novietoja virtuvē un pati piepildīja ar ūdeni; bet bija pagājuši divdesmit četri gadi, līdz viņa to sev varēja atļauties. Tā bija blakus nama dīvainā sieviete, kas kādu dienu nejauši ieminējās par kaut ko, kas Saksonai šo ikdienas mazgāšanos izvērta neizsakāmi tīksmā labsajūtā — ūdenī bija jāielej tikai daži pilieni ožamā spirta, bet viņa agrāk par to nekad nebija dzirdējusi.
Ar laiku viņa vēl daudz ko iemācījās no šīs dīvainās sievietes. Pazīšanās nodibinājās kādu dienu, kad Saksona izkāra pagalmā žāvēties savu jauno veļu — ņieburus un bagātīgi mežģīnēm rotātos kreklus. Sieviete, noliekusies pār savu virtuves lieveni, pamāja ar galvu; mājiens, cik Saksona attāluma dēļ varēja vērot, bija pa daļai domāts viņai, pa daļai viņas veļai.
«Jūs esat nesen precējusies, vai ne?» vecā sieviete jautāja. «Es esmu misis Higinsa. Bet uzrunājiet mani labāk vārdā, Mersedesa.»
«Es esmu misis Robertsa,» Saksona atbildēja. Tas viņai vēl bija tik neierasti, ka viņa nosarka, izrunājot savu jauno uzvārdu. «Mans vārds ir Saksona.»
«Jocīgs vārds jeņķa sievai,» kaimiņiene teica.
«Es neesmu jeņķa sieva,» Saksona iesaucās. «Es esmu kaliforniete.»
«Ha, ha,» Mersedesa Higinsa smējās. «Es piemirsu, ka atrodos Amerikā. Citās zemēs visus amerikāņus sauc par jeņķiem. Bet vai nav tiesa; jūs taču esat jaunlaulātā?»
Saksona laimīgi pamāja un pie tam nopūtās. Arī Mersedesa nopūtās.
«Ak, jūs laimīgais, jaukais, skaistais, jaunais radījums.
Es varētu jūs gandrīz nīst — tik ļoti jūs apskaužu. Visi vīrieši ļautu sevi ar vislielāko prieku aptīt ap jūsu mazo pirkstiņu. Bet jūs savu laimi nemaz neizmantojat. Tā neviens nedara, kamēr vēl nav par vēlu.»
Saksona, samulsusi un kautrīga, ātri atbildēja:
«Ak, es nemaz nespēju izteikt, cik esmu laimīga. Man ir jaukākais vīrs visā pasaulē.»
Mersedesa Higinsa atkal nopūtās un sāka runāt par ko citu. Viņa pamāja ar galvu uz Saksonas izkārto veļu.
«Redzu, ka jums patīk skaistas lietas. Jauna sieva dara gudri, tā rīkodamās. Tas ir labs pievilkšanas spēks, laba ēsma vīriešiem — spēcīgs ierocis cīņā. Tas uzvar vīriešus un patur tos gūstā.» Viņa pēkšņi apklusa un diezgan vaļsirdīgi jautāja: «Un jūs, vai jūs labprāt paturētu savu vīru? Vienmēr, vienmēr — ja varētu?»
«Jā, jā. Gribu darīt visu, lai viņš mani vienmēr mīl, arvien, arvien.»
Saksona apklusa, viņa bija samulsusi un izbrīnījusies, ka tik vaļsirdīgi runājusi ar svešu sievieti.
«Vīriešu mīla ir jocīga lieta,» Mersedesa teica. «Un tā ir visu sieviešu kļūda, ja viņas domā, ka pazīst vīriešus tik labi kā grāmatu. Un tādēļ tās pa lielākai daļai mirst sirdssāpēs, jo nekā nezina par vīriešiem un tomēr domā, ka tos pazīst. O la la, šīs mazās muļķes. Un jūs, mazā jaunsalaulātā sieva, sakāt, ka gribat darīt visu, lai vīrs jūs vienmēr mīlētu — vai ne? Un tā visi runā un iedomājas pazīstam cilvēkus un mīlas maldu ceļus. Vieglāk ir laimēt lielo laimestu loterijā. Bet to jūs, mazā jaunsalaulātā sieviņa, uzzināsit tikai tad, kad jau būs par vēlu. Bet jūs — jūs esat pareizi sākusi. Turieties tikai tālāk pie tā paša — pie savām skaistajām lietām un sava labā izskata. Ja vīrs iegūts, jums jāpūlas, ka varat viņu paturēt. Bet tas nav viss. Mums kādreiz abām jāparunājas, un tad es jūs pamācīšu to, ko maz sieviešu vēlas zināt, ko maz sieviešu vispār dabū zināt. — Saksona! — Skaists spēcīgs vārds sievietei. Bet tāda jūs neizskatāties. O jā, es jūs esmu novērojusi. Jūs esat francūziete, francūziete. Par to nav ko strīdēties, tas ir skaidrs. Pasveiciniet savu vīru un izsakiet viņam manu atzinību par labu gaumi.»
Viņa apklusa un kādu brīdi stāvēja ar roku uz durvju roktura.
«Apciemojiet mani kādreiz. Jūs to nenožēlosit. Varu jums daudz ko iemācīt. Nāciet pēcpusdienās. Mans vīrs ir naktssargs un priekšpusdienās guļ. Arī pašlaik viņš guļ.»
Samulsusi un domīga Saksona iegāja iekšā. Viņa bija tik dīvaina, šī kalsnā tumšādainā sieviete ar izkaltušo seju, kas izskatījās kā ugunī bijusi, un lielajām melnajām acīm, kas dega kā mūžīgās liesmās. Tā bija iekšēja uguns, kas lika tām liesmot. Viņa bija veca — Saksona lēsa, ka tai vajadzētu būt starp piecdesmit un septiņdesmit. Viņas matos, kas kādreiz, jādomā, bijuši ogļmelni, tagad rēgojās platas pelēkas svītras. Visvairāk Saksonu pārsteidza viņas valoda. Viņa runāja angliski un pie tam tīrā angļu valodā, tīrākā, nekā Saksona bija radusi dzirdēt. Un tomēr tā nebija amerikāniete. Bet viņa nerunāja izloksnē, tikai veids, kā viņa runāja, bija neparasts, bet tik nenosakāms, ka Saksona nezināja, kādas tautības viņa varētu būt.