«Ū, ū,» Bilijs teica, kad Saksona viņam vakarā pastāstīja dienā notikušo. «Ak tā, tad tā ir Higinsa sieva. Viņš ir naktssargs. Un viņam ir tikai viena roka. Vecais Hi- ginss un viņa, tas ir gan dīvains pāris. Ļaudis no viņas bīstas, mazākais daži. Itālieši un dažas vecās īrietes viņu dēvē par raganu. Viņas ar to negrib ielaisties. Tā man stāstīja Bērts. Viens no maniem darba biedriem — Hen- dersons, viņš dzīvo Piektās stūrī, tu zini — saka, ka viņa esot nobriedusi trako mājai.»
«O, es nezinu,» Saksona atbildēja, jo vēlējās aizstāvēt savu jauno paziņu. «Viņa gan ir drusku dīvaina, bet saka f to pašu, ko tu. Viņa saka, ka mana figūra nelīdzinoties
amerikānietes, bet gan francūzietes figūrai.»
«Nu, tad noņemu viņas priekšā cepuri,» Bilijs atbildēja. «Tad viņa nevar būt gluži tik traka. Pasaki viņai, ka viņa ir veca gudra kaza.»
«Viņa lūdza, lai pasveicinu tevi un izsaku atzinību par tavu labo gaumi, ko esi parādījis, mani apprecēdams.»
«Tiešām? Nu, tad pasveicini viņu sirsnīgi no manis, jo viņa zina, kas ir labs, un viņai vajadzētu izteikt arī tev atzinību par tavu labo gaumi attieksmē pret mani.»
Pēc dažām dienām Mersedesa atkal pamāja ar galvu pa daļai uz Saksonu, pa daļai uz veļu, ko tā pašreiz izkāra.
«Es skaišos par to, kā jūs mazgājat, jauno sieviņ,» viņa teica labrīta vietā.
«Bet es taču esmu četrus gadus strādājusi mazgātavā,» Saksona ātri atbildēja.
Mersedesa nicīgi smējās.
«Tvaika mazgātava, pateicos. Tas ir uzņēmums, un pie
tam muļķīgs. Tikai parastas lietas drīkst dot tvaika mazgātavā. Tas ir šo lietu sods par to, ka tās ir parastas. Bet skaistās! Smalkās! Plānās kā zirnekļa tīkls — la la, mans bērns, tās mazgāt ir māksla. Tur vajadzīga prasme, talants un piesardzība, tik smalka prasme kā pašas šīs lietas. Es jums iedošu recepti, kā pašai pagatavot ziepes. Tās nepadarīs veļu cietu, bet gan baltu, mīkstu un tīri kā dzīvu. Jūs varēsit to nēsāt ilgi, un smalka balta veļa dara cilvēkam prieku. Jā, skaista smalka veļa ir rafinēta lieta, māksla. Tas jādara tāpat, kā kad mākslinieks gleznotu gleznu vai dzejnieks sarakstītu dzejoli, jādara ar lielu mīlu. Tas ir skaistuma sakraments.
Es jums, mans bērns, iemācīšu šo mākslu, tā ir māksla, ko jeņķi neprot.» Viņa pamāja uz Saksonas izkārto smalko veļu. «Es redzu, jūs taisāt mazas mežģīnes. Es pazīstu visādas mežģīnes — o, daudz, daudz skaistu mežģīņu veidu! Es jums ierādīšu, kā pagatavot dažas vieglākās no tām, un jūs varēsit tās izstrādāt sev, savam vīram, ko gribat vienmēr mīlēt un kļūt no viņa mīlētai.»
«Vai jūs esat spāniete?» Saksona viņai nedroši jautāja.
«Nē un jā. Mans tēvs bija īrs, māte spāņu peruāniete, es līdzinos viņai pēc izskata un krāsas. Daudzējādā ziņā līdzinos arī savam tēvam, šim zilacainajam ķeltam, kas mīlēja dziesmas un kam bija tik karstas asinis, ka tās viņam nedeva mieru, bet lika klejot no vienas vietas uz otru. Tās ir viņa asinis, kas mani vedušas tālus ceļus, daudz tālāk nekā viņš paspēja nokļūt.»
«Ak, tad jūs esat no Dienvidamerikas.»
Mersedesa paraustīja plecus.
«Kaut kur taču cilvēkam jāpiedzimst. Tas bija liels rančo, kas piederēja manai mātei. Visu Oklendu varētu novietot vienā no šī rančo ganībām.»
Mersedesa Higinsa apmierināta nopūtās un uz laiku iegrima atmiņās. Saksona labprāt gribētu vēl vairāk ko zināt par šo sievieti, kuras dzīve droši vien daudzējādā ziņā atgādina seno dienu spāņu Kaliforniju.
«Jūs droši vien esat saņēmusi labu izglītību,» viņa drošsirdīgi turpināja. «Jūs runājat tik pareizā un labā angļu valodā.»
«Ak, angliski; tas nāca vēlāk un nevis skolā. Jā, es saņēmu labu izglītību visādā ziņā, tikai ne vienā un svarīgākā, proti — par vīriešiem. Arī tas nāca vēlāk. Mana māte — viņa bija lepna lēdija, tā, ko jūs saucat par lopu karalieni — viņa pat nesapņoja par to, ka es ar savu labo izglītību nobeigšu reiz dzīvi kā naktssarga sieva.» Šīs domas groteskums lika viņai sirsnīgi smieties. «Naktssargi, strādnieki — simtiem, jā, pat tūkstošiem strādāja mūsu labā. Tur bija peoni, taisnību sakot, tie nebija nekas vairāk kā tikai vergi. Un mūsu kovboji varēja nojāt divsimt jūdžu no viena gala līdz otram un vēl arvien atradās uz mūsu zemes. Tad vēl daudzie mājkalpotāji mūsu lielajā mājā. Jā, manas mātes mājā bija daudz, ļoti daudz kalpu.»
Mersedesa Higinsa aizmirsa visu citu un nogrima seno dienu atmiņās.
«Bet mūsu kalpi bija slinki un netīri. Ķīnieši ir lieliski kalpotāji. Tāpat japāņi, ja laimējas atrast īstos, bet viņi tomēr nav tik labi kā ķīnieši. Japāņu kalpones ir skaistas un jautras, bet nekad nevar zināt, vai otrā dienā jau ne- aizskries. Indieši nav stipri, bet ļoti paklausīgi. Viņi uzskata sahibus un memsahibas par dieviem. Es biju mem- sahiba — tas nozīmē sievieti. Reiz man bija virējs krievs, kas vienmēr spļāva virā, jo tas nozīmējot laimi. Tas bija ļoti jocīgi.»
«Jūs droši vien esat daudz ceļojusi, ja jums bijuši tik dažādi kalpi,» Saksona teica, jo vēlējās dzirdēt vēl vairāk.