Vecā sieviete smējās.
«Bet visdīvainākie tomēr bija melnie vergi Dienvidjūrā, mazi melnsprogaini mežoņi ar kaulu smailēm degunā. Ja viņi kaut ko aizmirsa vai arī nozaga, tos piesēja pie ko- kospalmas un pēra ar nīlzirgu ādas pātagām. Viņi nekad nekliedza. Tas bija viņu lepnums. Tur bija mazais Vibi, tikai divpadsmit gadu vecs — viņš bija mans kalps — kad viņa mugura bija jau gluži sakapāta un es raudāju, viņš tikai smējās un teica: «Pagaidīt mazs laiks es ņemt galvu piederēt liels fella balts kungs.» Bet mazais Vibi tomēr galvu nedabūja. Viņš aizbēga, un bušmeņi viņam pašam nogrieza galvu un apēda viņu līdz beidzamam kumosiņam.»
Saksona nodrebinājās, un seja tai bija nopietna. Bet Mersedesa Higinsa jautri turpināja:
«Ak, tas bija jautrs, traks, mežonīgs neprāta laiks! Varat ticēt, mana dārgā, ka trijos gados šie angļu planta- tori izdzēra veselu okeānu šampanieša un skotu viskija, un šī dēka viņiem maksāja trīsdesmit tūkstoš mārciņu. Ne dolāru, bet mārciņu, tas ir simts piecdesmit tūkstoš dolāru. Tai laikā viņi bija kā prinči. Tas bija lieliski, spīdoši. Tas bija ārprāts, ārprāts. Man vajadzēja Jaunzēlandē pārdot pusi savu dārgakmeņu, lai tiktu atkal uz ceļa. Brjūss Anstejs iešāva sev lodi galvā. Rodžerss salīga par stūrmani uz kāda tirdzniecības kuģa ar melno apkalpi un par astoņām mārciņām mēnesī. Un Džeks Gilbraits — tas bija īpatnākais no viņiem visiem. Viņš bija no bagātas, dižciltīgas ģimenes, aizbraucis atpakaļ pie savējiem Anglijā, viņš strādāja lielus nedarbus, līdz piederīgie tam deva pietiekoši daudz naudas, ar ko ierīkot gumijas plantāciju Austrumindijā, uz Sumatras salas, bet varbūt tas bija Jaungvinejā.»
Stāvot atkal savā virtuvē un gatavojot Bilijam vakariņas, Saksona sev jautāja, kādas gan iekāres un dziņas vedušas šo tumšādaino sievieti no lielā peruāņu rančo caur visu plašo pasauli un novedušas līdz Oklendas rietumiem pie Barija Higinsa. Vecais Bārijs droši vien nepiederēja tiem cilvēkiem, kas aizsviež savu daļu, ja tā ir simts piecdesmit tūkstoš dolāru liela, un vēl jo mazāk viņš varēja cerēt jebkad šādu bagātību iegūt. Bija dīvaini arī tas, ka Mersedesa arvien runāja par citiem vīriešiem un nekad par savu vīru.
Vēl daudz ko citu stāstīja Mersedesa, bet visu tikai īsiem fragmentiem, nekā tuvāk nepaskaidrojot. Šķita, ka nav tādas zemes, tādas pilsētas jaunajā un vecajā pasaulē, kur viņa nebūtu bijusi. Pat Klondaikā viņa bijusi pirms desmit gadiem. Mersedesa Higinsa arvien bijusi kopā ar vīriešiem, kam plūdusi nauda kā ūdens, Saksona domāja.
Saksonu, kas vēl arvien apcerēja problēmu, kā saglabāt Bilija mīlu, un negribēja, lai viņu savstarpējās jūtas zaudētu savu svaigumu, kā arī nevēlējās nokāpt no tiem augstumiem, kur tagad atradās, ļoti interesēja misis Higinsa. Ja vispār kāds zināja, tad tā bija viņa, jo vai tā nebija likusi manīt, ka zina daudz vairāk nekā parastās sievietes?
Pagāja vairākas nedēļas, un Saksona viņu bieži apciemoja. Misis Higinsa runāja par daudzām lietām, mācīja viņai darināt mežģīnes, pareizo mazgāšanas mākslu un arī kā iepirkties. Tad atkal nāca kāda pēcpusdiena, kad viņa bija runīgāka nekā parasti, vārdi tai plūda nemitīgā steidzīgā straumē, tik steidzīgā, ka tie gandrīz klupa viens pār otru. Viņas acis staroja, seja kvēloja. Gaisā bija jūtama vīna smarža, un Saksona manīja, ka vecā sieviete dzērusi. Nervoza un iebiedēta, bet tai pašā laikā arī ieinteresēta un apburta, Saksona klausījās vecās sievietes mežonīgajā vārdu plūsmā un cītīgi vīlēja Bilija kabatas lakatiņu.
«Klausieties, mana dārgā. Es jums pastāstīšu par vīriešu pasauli. Neesiet tikpat neprātīga kā jūsu tautieši un nedomājiet, ka esmu burve ar ļaunu skatienu. Ha! ha! ha! Kad iedomāju muļķīgo Megiju Donavanu, kas aizsedza sava bērna seju, kad mēs satiekamies, man tiešām jāsmejas. Taisnība, es esmu bijusi gan burve. Bet tie bija vīrieši, ko apbūru. O, es esmu gudra, mana dārgā, ļoti gudra. Pastāstīšu jums, kā sievietes pieiet vīriešiem un vīrieši sievietēm, es pazīstu labākos un pazīstu ļaunākos. Pastāstīšu par zvēru, kas ir sastopams katrā vīrietī, par vīriešu dīvainību, kas lauž muļķa sieviešu sirdis. Un visas sievietes ir muļķes. Tikai es neesmu tāda. Ha, ha, klausieties.
Es esmu veca sieva, bet, kā jau sieviete, nesaku, cik man gadu. Un tomēr vēl varu saistīt vīriešus. Jā, un, kad būšu simts gadu veca, bez zobiem, un deguns man karāsies pāri zodam, es tomēr vēl pratīšu saistīt vīriešus. Ne jau jaunus vīriešus. Tie man piederēja manās jaunības dienās. Bet vecos, kas piederas manam vecumam. Un labi, ka man ir tāds spēks. Man šai pasaulē nav ne draugu, ne naudas. Vienīgi gudrība un atmiņas — atmiņas, kas tagad pārvērtušās par pelniem, bet tie ir karaliski pelni, mirdzoši pelni. Vecām sievietēm, tādām kā man, jācieš bads un jāsalst, vai arī viņas nonāk nabagu mājās un tiek apraktas nabagu kapos. Bet es ne! Es cieši turu savu vīru. Tas gan ir tikai Bārijs Higinss — vecais Bārijs, smags un tūļīgs kā vērsis, bet viņš ir vīrs un tikpat dīvains kā visi vīrieši. Taisnība, viņam gan tikai viena roka,» viņa paraustīja plecus. «Arī savā ziņā labums. Viņš mani nevar sist, un veci kauli ir ļoti jūtīgi.
Mazā sieviņ, jums jāmācās. Pārmaiņa! Tas ir burvības noslēpums, zelta atslēga. Tā ir paijiņa, kas tos priecina. Ja sievietei tās trūkst, tad vīrietis kļūst pašā, ja ir — viņš top tās vergs, viņas padevīgais un uzticīgais vergs. Katrā sievietē vajag būt daudzām sievietēm. Ja vēlaties saglabāt sava vīra mīlu, jums jāiemieso sevī visas sievietes. Jums jāparādās vienmēr jaunā veidā, jābūt kā puķei, kas nekad pilnīgi neuzzied, lai nenovīstu. Jums jābūt kā veselam puķu dārzam, vienmēr dažādam, jaukam un svaigam. Un jūsu dārzā vīrs nedrīkst noplūkt pēdējo ziedu.