Klausieties, mazā sieviņ. Mīlas dārzā ir viena čūska — tas ir paradums. Saminiet tai galvu, citādi tā izpostīs jūsu dārzu. Atcerieties šo vārdu. Paradums! Vīrieši šķiet rupji, bet sievietes ir vēl rupjākas nekā vīrieši. — Nē, nerunājiet pretim, jaunlaulātā. Jūs vēl esat tīrais bērns. Sievietes ir mazāk smalkjūtīgas nekā vīrieši. Vai lai es to nezinātu? Vai viņas nestāsta citām sievām par savām intīmām attiecībām ar saviem vīriem? Vīrieši to nekad nedara. Vai jūs to varat izskaidrot? Ir tikai viens izskaidrojums: visās lietās, kas attiecas uz mīlu, sievietes ir mazāk smalkjūtīgas nekā vīrieši. Tā ir viņu kļūda. Tas ir paraduma tēvs un māte, un tas ir paradums, kas kā derdzīga čūska aptraipa mīlu ar dubļiem un to iznīcina.
Esiet smalkjūtīga. Nekad nerādieties savam vīram bez plīvura, bez daudziem plīvuriem. Ietinieties tūkstoš plīvuros, kas mirdz un laistās dārgakmeņos un burvīgā audumā. Neļaujiet nekad sev noraut pēdējo plīvuru. Aizsargājieties pret rītdienu jauniem plīvuriem, daudziem, bezgalīgi daudziem plīvuriem. Tikai daudzie plīvuri nedrīkst izskatīties pēc daudziem plīvuriem. Katram plīvuram jāizskatās kā vienīgam, kas šķir jūs no izsalkušā mīlētāja, kurš ilgojas jūs, negrib mazāk kā jūs visu iegūt sev. Ikreiz viņam jāgūst pārliecība, ka viņš saņem visu, ka viņš norauj pēdējo plīvuru, kas jūs sedz. Tā viņam jādomā. Bet tā tam nav jābūt. Nākošā dienā viņam jāatrod cits pēdējais plīvurs, ko viņš vēl nav redzējis.
Neaizmirstiet, katram žlīvuram jābūt šķietami vienīgam un pēdējam. Jums jāizliekas, it kā esat visu pametusi viņa rokās, bet vienmēr jāatstāj vēl kaut kas rezervē, ko dot rīt un nākošās dienās. Tādā veidā rodas dažādība, pārmaiņa, pārsteigums, un jūsu vīra ilgas nekad nebūs klusinātas, viņa acis nekad neuzlūkos citas sievietes. Jūsu skaistuma svaigums un jaunums, jūsu būtības noslēpumainība iekaroja jūsu vīru. Kad vīrietis noplūcis ziedu un izdzēris tā saldmi, viņš raugās pēc cita. Jums jābūt ziedam, ko gandrīz noplūc un tomēr nekad nevar noplūkt, ziedam, kas pilns neizsīkstošas saldmes, kaut arī to pastāvīgi dzer.
Muļķīgas sievietes — un viņas gandrīz visas ir mu]- ķes — domā: ja reiz ieguvušas vīru, tad uzvara ir mūžīga. Viņas nododas mieram, kļūst resnas un slinkas, un viņu sirdīs ir saltums un nāve. Ak, viņas ir muļķes, viņas ir tādas muļķes! Bet jums, dārgā, kas esat uzvarējusi pirmā mīlas cīņā, jums sava mīlas dzīve jāpārvērš par bezgalīgu virkni jaunu uzvaru. Katru dienu jums jāiekaro vīrs no jauna. Un, ja esat uzvarējusi beidzamo reizi un vairs nespējat gūt uzvaru, tad mīlai ir beigas. Jā, beigas, un jūsu vīrs meklēs citus dārzus. Neaizmirstiet, mīlu nekad nedrīkst piepildīt. Tai jābūt asi izsalkušai kā naža asmenim, un nekad to nedrīkst pilnīgi paēdināt. Jums jāklusina sava vīra alkas; ak, tās jums labi jāklusina; dodiet, dodiet viņam, bet sūtiet to projām ne pilnīgi apmierinātu, lai viņš nāk atkal pie jums atpakaļ gūt vairāk.»
Misis Higinsa pēkšņi piecēlās un izgāja no istabas. Saksona izbrīnā vēroja, ka tās kalsnais novītušais ķermenis vēl ir vingrs un graciozs. Viņa vēroja nākam to atpakaļ un pārliecinājās, ka tās nav tikai iedomas.
«Šodien es jums vēl tikko parādīju pirmos burtus mīlas alfabētā,» atkal atsēžoties, teica Mersedesa.
Rokās tai bija neliels smalka, silti brūna koka instruments. Tas līdzinājās ģitārai, bet tam bija tikai četras stīgas. Viņa lika slīdēt pirkstiem pār tām un sāka maigā, klusā balsī dziedāt nepazīstamā valodā kādu mīlas dziesmu ar daudzām, bezgalīgi daudzām mīkstām skaņām. Liegi vibrējot, balss un stīgu skaņas savijoties plūda kā kaisles viļņi, izgaisa čukstos un glāstos, aizmaldījās mīlas atvaros, izvērtās mežonīgos un pavēlošos barbaru mīlas saucienos, kur žēli saucieni savienojās ar neprātīgiem vilinājumiem un solījumiem. Saksona klausījās kā apburta, līdz pati bija kā trīsošas stīgas. Tas viņai šķita sapnis, un, kad Mersedesa beidzot apklusa, viņa bija kā noreibuši.
«Kad vīrs būs atminējis jūsu pēdējo mīklu un jūs viņam kļūsit tik pazīstama kā vecs stāsts, tad dziediet viņam šo dziesmu, ko nupat jums nodziedāju, un viņa rokas atkal sniegsies pēc jums, un viņa acīs degs agrākā alkainā liesma. Nu, vai sapratāt, mazo sieviņ?»
Saksona spēja tikai palocīt galvu. Viņas lūpas bija pārāk izkaltušas, lai varētu runāt.
«Zelta koa, mežu karalis,» klusi murmināja Mersedesa, noliekusies pār instrumentu. «Havajieši to dēvē ukulēlē, un tas, mana dārgā, nozīmē lecošu blusu. Zeltaina ir havajiešu vīru āda, tā ir mīlētāju rase tur siltajā tropu nakts vēsumā, kur šalc pasāta vēji.»
Atkal viņas pirksti strinkšķināja stīgas. Tagad viņa dziedāja citā valodā, Saksonai likās, ka franciski. Tā bija jautra, dzirkstoša dziesma, lēkājoša un pārgalvīga. Dzie- datajas lielās acis kļuva vēl lielākas. Beigusi viņa paskatījās uz Saksonu, it kā gaidot viņas spriedumu.
«Tā man tik labi netīk,» Saksona teica.
«Katrai sava vērtība, mazo sieviņ, kam vēl tik daudz jāmācās. Ir reizes, kad vīrieši jāapbur ar dziesmu vīnu, tik dīvaini viņi ir. Jā, ir tik bezgalīgi daudz veidu, tik daudz veidu. Arī jūsu smalkā skaistā veļa ir viens šāds veids. Tas ir burvju tīkls. Neviens zvejnieks jūrā nav noķēris savos tīklos tik daudz zivju, cik mēs noķeram vīriešu ar saviem niekiem. Jūs esat uz īstā ceļa. Esmu redzējusi, ka vīriešus uzvar veļa, tāda kā jūsu, ko redzēju izkārtu pagalmā.
Es jau jums stāstīju, ka smalkas skaistas veļas mazgāšana ir māksla. Bet tikai kā līdzeklis. Lielākā no visām mākslām ir iekarot vīrieti. Mīla ir visu mākslu kopums un katras mākslas eksistences tiesības. Klausieties, ko jums teikšu! Visos laikos un visos gadsimtos ir bijušas sievietes, lielas gudras sievietes. Viņām nemaz nebija jābūt skaistām. Viņu gudrība bija vairāk vērta nekā sieviešu skaistums. Pasaules valdnieki un šīs zemes varenie locījās viņu priekšā. Tautas cīnījās, valstis sabruka — tas viss viņu dēļ. Afrodīte, Astarte, nakts dievietes — klausieties, bērniņ, par sievietēm, kas iekarojušas veselas pasaules vīriešu.»