Un Saksona klausījās šai dīvainajā, dažreiz pavisam neprātīgajā un juceklīgajā stāstījumā, kas bija pilns noslēpumainu un neskaidru norādījumu. Vecās sievietes runa plūda kā karsta dedzinoša lavas straume, un Saksonas vaigus, pieri un kaklu klāja dziļš sārtums. Viņa trīsēja bailēs, īsu brīdi viņai kļuva nelabi un šķita, ka zaudēs samaņu; bet viņa nespēja atrauties. Šuveklis tai ieslīdēja klēpī, un viņa stingi, nekā neredzēdama, blenza savā priekšā. Bija tā, it kā viņu māktu briesmīgs lietuvēns. Kad viņa beidzot juta, ka vairs ilgāk nespēj, un bija jau apslapinājusi izkaltušās lūpas, lai to izkliegtu, Mersedesa apklusa.
«Un šeit beidzas mūsu pirmā stunda,» viņa pilnīgi mierīgi teica. Un tai pašā acumirklī sāka tik skaļi smieties, ka Saksonai sāpēja. «Nu, kas tad noticis? Vai es jūs nobiedēju?»
«Es baidos,» Saksona murmināja, jo tai žņaudza kaklu asaras. «Jūs mani biedējat. Esmu ļoti liela muļķe. Es tik maz zinu, visu to neesmu pat sapnī iedomājusies.»
Mersedesa saprazdama pamāja.
«Jā, tiešām jābaidās,» viņa teica. «Tas ir svinīgi; tas ir briesmīgi; tas ir brīnišķi!»
Saksonai arvien bija skaidrs skats, kaut arī agrāk viņas apvārsnis bija aprobežots. Tas jau bija skaidrs toreiz, bērnu dienās, kad viņa dzīvoja pie viesnīcnieka Kadija un viņa labsirdīgās, bet izlaidīgās sievas. Viņa bija vērojusi un no vērotā izdarījusi secinājumus par vīra un sievas attiecībām. Viņa saprata, cik svarīga ir problēma saglabāt sava vīra mīlu, ko saprot tikai nedaudzas, vienalga kādas šķiras sievietes; saprata to tāpat, kā bija sapratusi svarīgo problēmu izvēlēties sev vīru, ko zina tikai nedaudzas strādnieku meitenes.
Viņa bija pati sev izveidojusi ļoti prātīgu teoriju par mīlu. Instinktīvi un tomēr pa pusei apzināti viņa bija vairījušies briesmu, kas rodas, tiklīdz kaut kas kļūst ikdienišķs un parasts. Nekad viņu īsajā laulības dzīvē vēl Bilijs. nebija redzējis Saksonu nolaidīgi ģērbtu vai saīgušu. Apzināti viņa bija rūpējusies, lai tā svaiguma, laipnības un līdzsvarotības atmosfēra, kas bija īpatna viņai pašai, būtu jūtama arī visā viņu mājā. Viņai bija arī dziļa izpratne par tādiem jēdzieniem kā pārsteigums un šarms. Viņas fantāzija bija darbīga, un daba bija apveltījusi viņu ar gudrību. Iegūstot Bilija mīlu, viņa it kā izvilka lielo laimestu dzīves loterijā, un to viņa zināja. Viņa zināja, ka viņš ir spēcīgs mīlētājs, un tas viesa viņā lepnumu. Viņa devīgums, viņa tieksme dot tai labāko no labākā, viņa personīgā skaidrība un uzticamība pacēla to augstu pāri parastam mēram. Viņš nebija rupjš. Viņš atmaksāja smalkjūtību ar smalkjūtību, kaut arī Saksona saprata, ka viņai vienmēr vajadzīgs būt ierosinātājai visās šajās lietās.
Bet, kaut gan viņai vienmēr bija skaidrs priekšstats par to, kā vislabāk saglabāt sev Biliju kā mīlētāju, tas, ko Mersedesa Higinsa atklāja viņas acīm, bija daudz lielāka panorāma. Vecā sieviete bija apstiprinājusi viņas pašas paņēmienus, bija devusi tai jaunas idejas, piekritusi vecajām un aizrautīgā kaislībā pierādījusi visas šīs problēmas bēdīgo nozīmi. Saksona atcerējās daudzus sīkumus no visa trakā sprediķa. Kaut arī piedzīvojumu un izpratnes trūkuma dēļ tai daudz no teiktā gāja zudumā, viņa tomēr nojauta un uzminēja daudz ko, un tas viņai palīdzēja izstrādāt vēl lielāku un stiprāku mīlas teoriju.
Atjaunotā dedzībā Saksona metās pie saviem mājas darbiem, rūpējās par saviem tualetes piederumiem un visu citu, kas tai varētu palīdzēt iekarot un paturēt Biliju. Iepērkoties viņa juta, ka tai no visa jāiegūst labākais, kaut gan nekad neaizmirsa ievērot taupību. No laikrakstu svētdienas pielikumiem un sieviešu žurnāliem brīvlasītavās viņa iemācījās, kā saglabāt savu skaistumu. Viņa nodarbojās ar ķermeņa vingrinājumiem, ziedoja noteiktu laiku dienā sejas kopšanai un tamlīdzīgām lietām, lai paturētu savas stingrās, apaļās līnijas un svaigo sejas krāsu. Par visiem šiem tualetes noslēpumiem Bilijs nekā nezināja. Viņam bija domāti tikai panākumi. Viņa abonēja Karne- džija bibliotēkā grāmatas, lasīja par psiholoģiju un higiēnu, uzzināja pati par sevi miriādēm jaunu lietu, par to, kā sievietei saglabāt veselību, un daudz ko citu, ko nebija mācījusies ne pie Sāras dzīvojot, ne bāreņu patversmē, ne arī pie misis Kadijas.
Pamazām viņa apmainīja savu meitas dienu vienkāršo veļu pret labāku, kas, kaut arī vēl diezgan vienkārša, tomēr bija greznota franču izšuvumiem, mežģīnēm un iešu- vēm. Viņa pietamborēja mežģīnes lētajai vilnas veļai, ko valkāja ziemā; pašuva mazus ņieburus un kreklus no smalka, bet ne sevišķi dārga audekla, un viņas mazie puķu motīviem musturotie, brīnišķi skaisti izmazgātie un izgludinātie naktskrekli bija vienmēr jauki un svaigi. Kādā žurnālā viņa bija izlasījusi piezīmi, ka francūzietes mēdzot pie brokastgalda ierasties mazās skaistās rītcepurītēs. Lielā steigā viņa iegādājās metru punktota materiāla un drīz vien dedzīgi nodarbojās, pielaikojot daždažādus fasonus un pielāgojot tiem mežģīnes, ko pati bija tamborējusi, lai atrastu sev noderīgāko un piemērotāko. Skaistais, graciozais nieks — visu šo pūļu iznākums — ieguva misis Mer- sedesas Higinsas nedalītu atzinību.
Saksona pašuva sev arī vairākus mājas tērpus, kas nebija dārgi, bet izskatīgi un tīkami, ar mežģīņu apkaklītēm, kas vēl vairāk izcēla viņas skaisto kaklu.