Laikam ritot neaizēnotā laimē, viņa nekad neslimoja. Ari Bilijs netika aizmirsts. Iestājoties aukstākam laikam, viņa tam noadīja pulsusildītājus. Bilijs tos uzcītīgi arvien apvilka, ejot no mājas laukā, bet, tiklīdz aiz viņa aizvērās durvis, viņš tos novilka un iebāza kabatā. Bet abi svīteri,ko viņa tam noadīja, bija Bilijam ļoti derīgi, tāpat ari rītakurpes. Saksona uzstājās, ka tās viņam jāvalkā, kad viņi vakaros nekur negāja.
Mersedesas Higinsas praktiskie padomi un pieredzējumi bija Saksonai neatsverams palīgs. Vecā sieviete viņu tik pamatīgi izskoloja iepirkšanās mākslā, ka Saksona par pusdolāru nopirka tikpat, cik viņas kaimiņienes izdodot veselu dolāru.
Bez izņēmuma katru setdienu Bilijs iebēra viņai klēpī savu nedējas pejņu. Nekad viņš tai neprasīja nolēsumus, bet atkal un atkal atkārtoja, ka nekad vēl neesot tik labi dzīvojis. Un, naudai gujot viņas klēpī, viņa vienmēr uzaicināja Biliju ņemt no tās, cik viņam nākošās nedēļas izdevumiem vajadzīgs. Un viņa ne tikai pastāvēja uz to, ka viņam jāņem bagātīgi, bet arī vēl atsevišķi neparedzētiem izdevumiem, kas viņam nākamajā nedēļā varētu gadīties. Tāpat viņa stingri turējās pie ieskata, ka viņš tai nedrīkst stāstīt, kam viņam vajadzīga nauda.
«Tev arvien bijusi kabatā nauda,» viņa teica, «un tas, ka tu esi precējies, nedrīkst būt par iemeslu tam, ka tā vairs nebūs. O, es ļoti labi zinu, kā ir, kad vīrieši sanāk kopā. Papriekš izmaksā viens, tad otrs, un tas maksā naudu. Ja -tu tagad nevarēsi tikpat devīgi izmaksāt kā agrāk, tad nemaz neiesi līdzi, es tevi pazīstu diezgan labi, lai zinātu, ka tā ir. Un tas nebūtu pareizi, nebūtu pareizi attieksmē pret tevi. Es vēlos, lai tu satiktos ar citiem vīriem. Tas vīriešiem nāk tikai par labu.»
Un Bilijs piekļāva viņu sev cieši klāt un teica, ka viņa esot visbrīnišķīgākā sieviete, kāda jebkad staigājusi šai pasaulē.
«Jo,» viņš gavilēja, «es tagad ne vien labāk ēdu, labāk dzīvoju un iztieku tikpat labi kā mani biedri; es vēl ietaupu naudu, pareizāk sakot, to dari tu. Šeit es esmu — man ir mēbeles, ko katru mēnesi nomaksāju, ir mīļa maza sieviņa, pēc kuras esmu gluži traks, un bez tam man vēl ir nauda bankā. Cik tagad ir?»
«Sešdesmit divi dolāri,» viņa teica. «Nav par ļaunu nebaltai dienai. Var gadīties, ka tu saslimsti, vai tevi darbā ievaino, vai vēl kas cits.»
Reiz ziemā Bilijs, pārnācis no darba, sāka ar redzamu nepatiku runāt par naudu. Viņa vecais draugs Bilijs Merfijs bija saslimis ar influenci, bet viens no viņa bērniem uz ielas sabraukts un smagi ievainots. Merfijs vēl arvien vārga no ilgās slimošanas un, tikko piecēlies no divu mē-
nesu ilgās slimības gultas, lūdza aizdot piecdesmit dolāru.
«Neuztraucies,» Saksona pārmezdama teica. «Ja tu būtu neprecējies, vai tūlīt viņam to aizdotu?»
Bilijs palocīja galvu.
«Tad tas nedrīkst būt citādi arī tagad, tikai tādēļ vien, ka esi apprecējies. Tā ir tava nauda, Bilij!»
«Tā nav mana nauda, velns lai parauj,» viņš iesaucās. «Tā nav mana. Tā ir mūsu. Un vai tu domā, ka es to kādam došu, pirms nebūšu ar tevi par to runājis?»
«Bet to taču tu viņam neteici,» viņa izbijusies iesaucās.
«Nē,» Bilijs smējās. «Es zināju, ka tu būsi briesmīgi nikna, ja to darīšu. Es teicu, ka gribu aplēst, vai varēšu dot. Nu, es biju pārliecināts, ka tu būsi ar mieru, ja vien tev būs.»
«Ak Bilij,» viņa klusu teica, un balsī tai ietrīsējās dziļa maiga skaņa. «Tu varbūt pats nezini, bet tas ir skaistākais, ko tu man esi teicis, kopš esam precējušies.»
Jo biežāk Saksona satikās ar Mersedesu Higinsu, jo mazāk viņa to spēja izprast. Lai atklātu, ka šī sieviete ir briesmīgi skopa, viņai nevajadzēja daudz laika. Un Saksona nespēja šo viņas īpašību savienot ar visiem tiem stāstiem par bagātībām, ko viņa it kā izšķiedusi. Bet no otras puses viņu pārsteidza Mersedesas izšķērdība uz visu, kas attiecās uz viņas pašas personu. Mersedesas veļa, protams ar rokām darināta, bija ļoti dārga. Ēdiens, ko viņa deva Barijam, bija labs, bet tas, ko viņa pati ēda, nesalīdzināmi labāks. Un tomēr abi ēdieni stāvēja blakus uz galda. Arī tēju pagatavoja divos dažādos traukos. Tāpat bija ar kafiju. Barija tēja maksāja divdesmit pieci centi mārciņā, un viņš to strēba no lielas smagas krūzes, Mersedesa dzēra tēju par trīs dolāriem mārciņā, un viņas tase bija no smalka porcelāna, maza un niecīga kā olas čaumala. Bārijs dzēra savu lēto kafiju ar pienu, Mersedesa īstu moku ar krējumu.
«Tā vecajam laba diezgan,» Mersedesa teica. «Viņš nekā labāka nepazīst, un būtu grēks dot viņam šīs labās lietas.»
Abas sievietes pamazām sāka nodarboties savā starpā ar tirdzniecību. Kad Mersedesa bija Saksonu iemācījusi pavadīt dziedāšanu uz instrumenta, kas prasīja sevišķi lokanu rokas locītavu, viņa piedāvāja maiņu. Viņas laiks esot pagājis, kad tai patikuši un noderējuši šādi nieki, un Mersedesa piedāvāja instrumentu Saksonai par vienu no viņas rīta cepurītēm, ko viņa tik ļoti apbrīnoja.
«Tas ir vairākus dolārus vērts,» Mersedesa teica. «Man pašai tas maksāja divdesmit, bet tas, protams, bija pirms vairākiem gadiem.»
«Bet vai rītcepurīte arī nepieder šādiem niekiem,» Saksona teica, kaut gan bija ar notikušo maiņu ļoti apmierināta.
«Tā nav domāta manām sirmajām sprogām,» Mersedesa vaļsirdīgi paskaidroja. «Es to pārdošu un dabūšu par to naudu. Es pārdodu daudzas no tām lietām, ko pagatavoju, ja ģikts man nesavelk pirkstus. Jā, mana dārgā, par Barija piecdesmit dolāriem mēnesī es nevaru atļauties visas savas dārgās ieražas. Iztrūkumu sedzu pati. Un veciem cilvēkiem vajadzīga nauda tādām lietām, par ko jauniem cilvēkiem nav ne jausmas.»
«Es esmu apmierināta ar šo maiņu,» Saksona teica. «Un es sev pagatavošu citu, tiklīdz sakrāšu naudu materiālam.»
«Pagatavojiet labāk tūlīt vairākas,» Mersedesa deva padomu. «Es tās pārdošu jūsu vietā, protams, pret nelielu atlīdzību. Došu jums sešus dolārus par katru. Par to mēs vēl varam parunāt. Par to, ko tādā veidā nopelnīsit, varat nopirkt materiālu un pagatavot sev citu.»