Šai ziemā gadījās četri ievērojami notikumi: Bērts un Mērija apprecējās un noīrēja viņu tuvumā mājiņu. Bilija nedēļas algu, tāpat kā visu citu važoņu algas Oklendā, pazemināja. Bilijs sāka skūt bārdu. Un beidzot Saksona izrādījās vājš pravietis, bet Sāra labs.
Saksona gribēja būt pavisam skaidrībā, pirms runāja par to ar Biliju. Sākumā, kad tā vēl nebija pārliecināta, viņa tikai izjuta bailes un nemieru, domājot par nepazīstamo un jauno. Tad gadījās saimnieciskas grūtības, un viņai bija tikai viena doma: palielinātie izdevumi. Bet ar laiku, pārliecinoties par to, ka viņas aizdomas pilnīgi pamatotas, silta prieka vilnis aizskaloja visas rūpes. Viņas un Bilija! Par to viņai bieži vien bija jādomā, un ikreiz tā sajuta sirdī dūrienu no lielas laimes.
Tai vakarā, kad viņa Bilijam izstāstīja lielo jaunumu, viņš noklusēja savas jaunās ziņas par algas pazeminājumu, ko tikko bija gribējis viņai stāstīt, un bija tikpat laimīgs kā Saksona par gaidāmo mazo radībiņu.
«Ko mēs darīsim? — Vai iesim uz teātri par godu lielajam notikumam?» viņš jautāja un palaida vaļīgāk savas rokas, kas bija cieši, cieši apskāvušas Saksonu, lai viņa varētu atbildēt. «Jeb paliksim mājās, tikai tu un es, un — mēs visi trīs!»
«Paliksim mājās,» viņa piekrita. «Es tikai vēlos, lai tu mani turētu, turētu cieši, jo cieši!»
«Arī es pats to vēlējos, bet nezināju, vai tu, visu dienu pavadījusi mājās, negribēsi pastaigāties.»
Gaisā bija jūtams sals, un Bilijs piebīdīja lielo atzveltni pavarda priekšā. Saksona ieritinājās viņa rokās, atspieda galvu pret viņa plecu, un Bilijs piekļāva savu vaigu viņas matiem.
«Mēs neesam kļūdījušies, kad precējāmies, tikai nedēļu būdami pazīstami,» viņš domīgi teica. «Jā, vai zini, Sakson, mēs mīlam viens otru vēl vairāk, nekā pirmajā laikā — un tagad — mīļais Dievs, Sakson, tagad taču ir pārāk skaisti, lai tas varētu būt īstenība. Iedomājies tikai! Mēs trīs! Mazais resgalis! Varu derēt, ka tas būs zēns! Un es viņu mācīšu likt'lietā savas dūres un nejaut sev darīt pāri! Arī peldēt. Ja viņš neiemācīsies līdz sešiem gadiem peldēt …»
«Bet ja v i ņ š būs meitene?»
«Viņam jābūt zēnam,» Bilijs pretojās.
Viņi abi sāka smieties, skūpstījās un dziļi nopūtās lielā apmierinātībā un laimē.
«Un tagad es sākšu skopoties,» viņš paziņoja, kad abi kādu laiku bija klusējuši. «Nebūs vairs iedzeršanas ar zēniem. Tagad kāpšu augšā uz ūdensvāģa. Arī ar tabaku apiešos taupīgāk. Hfil Kādēļ gan nevarētu tīt pats sev cigaretes? Tās iznāk desmit reizes lētāk nekā pirktās. Varu audzēt arī bārdu. Tā ir vesela kaudze naudas, kas gada laikā jāatstāj pie friziera. Jā, par to gandrīz varētu vai bērnu uzturēt.»
«Ja jūs, mister Roberts, audzēsit bārdu, es no jums šķiršos,» Saksona draudēja. «Tu tik labi izskaties ar savu gludi skūto seju. Man tava seja pārāk mīļa, lai to aizsegtu bārda. — Ak dārgais! Dārgais, tu! Bilij, es līdz mūsu kopdzīvei nekā nezināju par laimi.»
«Es arī ne.»
«Un tā tas būs vienmēr, vai ne?»
«Vari būt pārliecināta,» viņš tai apgalvoja.
«Es cerēju, ka kļūšu laimīga, kad mēs precējāmies,» viņa turpināja, «bet nekad nedomāju, ka mana laime būs
^ tik liela.» Viņa pagrieza galvu un noskūpstīja Bilija vaigu.
«Bilij, tā vairs nav laime — tā ir paradīze.»
Bilijs vēl arvien viņai nekā neteica par to, ka alga pazemināta. Tikai pēc divām nedēļām, kad jaunie noteikumi stājās spēkā un viņš tai iebēra klēpī samazināto algu, Bilijs pastāstīja par notikušo pārmaiņu. Bērts un Mērija, kas jau veselu mēnesi bija precējušies, otrā dienā — svētdienā — atnāca pie viņiem pusdienot. Bērts bija ļoti pesimistiskā noskaņojumā un pareģoja drīzu dzelzceļnieku streiku.
«Ja jūs tik daudz nerunātu, tad viss būtu labi,» Mērija rājās. «Aģitatori pataisījuši dzelzceļniekus gluži trakus. Kļūstu gluži slima, redzot, kā viņi kūda šos ļaudis. Ja es būtu uzņēmējs, es visiem arodbiedrību biedriem pazeminātu algas.»
«Bet tu taču pati piederi veļas mazgātavu strādnieku savienībai,» Saksona maigi pārmezdama teica.
«Man vajadzēja to darīt, lai dabūtu darbu. Bet nekādu labumu tas man nav devis.»
«Bet redzi, Bilij,» Bērts turpināja. «Važoņi neteica ne vārda, pat neiepīkstējās, viss šķita ļoti skaisti, un tad piepeši, baukš, pa kaklu — un nogrieza uzreiz desmit procentus. Velns ar ārā, kāda mums ir iespēja? Mēs zaudējam. Mums nav vietas zemē, ko mēs, mūsu tēvi un mātes sagādājuši. Mūs samin. Mēs varam paredzēt savu galu — mēs, kas esam iekarotāju atvases, dēli un meitas, to balto cilvēku pēcnācēji, kas atstāja Angliju, iekaroja šo zemi, atsvabināja vergus, cīnījās ar indiāņiem un ieguva Rietumus!»
«Bet ko mēs tur varam darīt?» Saksona ar bažām jautāja.
«Cīnīties. Tas ir viss. Zeme ir blēžu bandas rokās. Paraugieties uz Dienvidu dzelzceļu. Tas pārvalda visu Kali- forniju.»
«Ak Bert, tie ir nieki,» Bilijs viņu pārtrauca. «Dzelzceļš taču nevar valdīt pār Kaliforniju.»
«Tev gan ir krama galva,» Bērts norūca. «Kādā jaukā dienā tu un visi pārējie kramgalvainie atjēgsities, bet tad ^ būs par vēlu. Viss te ir sapuvis! Smird, es tev saku. Jā, —katram, kas grib iekļūt parlamentā, vispirms jāatbrauc uz Sanfrancisko un Dienvidu dzelzceļa birojā pazemīgi jālūdz atļauja. Es jums saku, Kalifornijas gubernatori ir bijušie dzelzceļa direktori, un jau sen pirms tam, kad tu un es piedzimām. Hū! To tu nevari noliegt. Mēs esam pa-
galam. Mūs samals miltos. Bet es labprāt palīdzētu pakārt kādus no šiem netīrajiem zagļiem, pirms pats aizeju pie tēviem. Vai zināt, kas mēs esam? Mēs, seno balto karotāju cilts atvases, viņu dēli un meitas? Es jums to pateikšu. Mēs esam pēdējie mohikāņi. Tie mēs esam.»