«Viņš mani biedē līdz nāvei ar savu nesavaldību,» Mērija sarūgtināta teica un nemaz to nepūlējās slēpt. «Beigsies ar to, ka viņu izsviedīs no darbnīcas. Un ko tad mēs darīsim? Par mani viņš nemaz nedomā. Bet vienu es jums saku, un tā ir svēta nopietnība. Spodrgludinātavā atpakaļ vairs neiešu.»
«O, es zinu, ko tu domā,» Bērts cieti teica. «Un to es tev saku, vai dzīvs vai miris, vai man būs darbs vai ne, jā, un vienalga, kā man klāsies, ja tu iesi to ceļu — visam būs beigas.»
«Es domāju, ka esmu bijusi krietna, pirms tevi sastapu,» viņa atbildēja un atmeta galvu. «Esmu bijusi krietna ari pēc tam, kad iepazinos ar tevi, un tas daudz ko nozīmē.»
Bertām jau bija atbildei asi vārdi uz mēles, bet Saksona novērsa strīdu un nodibināja mieru. Viņai darīja rūpes abu šo tuvo cilvēku laulība. Abi viņi bija ar neapvaldītu un dedzīgu temperamentu, viegli ieērcināmi un ātri. Viņu mūžīgie strīdi nesolīja nākotnē nekā laba.
Bārdas skujamais bija Saksonas lielais varoņdarbs. Viņa slepeni apspriedās ar kādu pazīstamu pārdevēju Pīrsa tirgotavā un tad nopirka to. Kad svētdienas rītā pēc brokastīm Bilijs gribēja doties pie friziera, viņa ieveda to guļamistabā, atsedza dvieli un parādīja viņam žileti, ziepju trauciņu, ziepes, otu un ūdeni — visu sagatavotu. Bilijs soli atkāpās, bet tad ziņkāri sāka visu apskatīt.
«Hū! Un tos sauc par vīrieša ieročiem!»
«Tie ir labi,» viņa teica. «Tūkstošiem vīriešu tos lieto katru dienu.»
Bet Bilijs pakratīja galvu un pagriezās sāņus.
«Tu trīs reizes nedēļā ej pie friziera,» viņa neatlaidās. «Tas iznāk četrdesmit pieci centi. Teiksim, pusdolārs nedēļā, un gadā ir piecdesmit divas nedēļas. Divdesmit seši dolāri gadā tikai frizierim vien. Nāc šurp, dārgais, un pamēģini. Bezgala daudz vīriešu taisni sajūsmināti par to.»
Viņš noraidīdams papurināja galvu, un viņa dziļās pelēkās acis kļuva tumšākas. Viņa mīlēja šo spītīgo izteiksmi Bilija acīs, kas vērta viņu tik zēnisku, smiedamās un skūpstīdama viņa to nosēdināja uz krēsla, novilka tam svārkus, atpogāja svīteri un kreklu.
Un, draudēdama: «Ja tu pavērsi muti, es tev ielikšu ziepes mutē», viņa sāka to ieziepēt.
«Tā,» viņa teica, kad bija pamatīgi ieziepējusi viņa seju. «Nu tu vari sākt, bet neiedomājies tikai, ka es to katru reizi darīšu.»
Pa pusei nopietni, pa pusei jokojot viņš pāris reizes pārbrauca ar žileti pār zodu.
«Ak, svētais Jāzep!»
Viņš paraudzījās spogulī un redzēja, ka uz sejas starp ziepju putām parādās daži asins pilieni.
«Iegriezu! Ar žileti, ar ko nevar iegriezt, Dieva vārds! Un vīrieši par to esot sajūsmināti! Man gan jābrīnās! Iegriezu! Ar nazi, kas drošs pret iegriezumiem!»
«Pagaidi taču vienu acumirkli,» Saksona lūdza. «Tas jānoregulē. Tā man pārdevējs teica. Skaties šīs mazās skrūvītes. Šeit tās ir … pagriez tās.»
Atkal Bilijs pielika žileti pie vaiga. Dažas reizes pārbraucis pār seju, viņš papētīja to spogulī un smīnēdams turpināja skūties. Atri un veikli viņš notīrīja no sejas putas. Saksona plaukšķināja rokas.
«Lieliski!» Bilijs sajūsmināts iesaucās. «Lieliski. Dod savu roku — palūko, cik labi strā<^.»
Viņš paberzēja viņas roku pie sava zoda. Viegli iekliegušies, viņa atrāva roku un sāka uzmanīgi pētīt Biliju.
«Bet bārdas rugāji stāv kā stāvējuši,» viņa teica.
«Tā ir krāpšana, lūk, kas tas ir. Žilete tikai skar ādu un bārdu nemaz neņem. Es iešu pie friziera.»
Bet Saksona vēl negribēja padoties.
«Tu nebūsi pareizi visu izdarījis. Droši vien par stingru piegriezts. Ļauj man pamēģināt. Tā — tagad būs pareizi — vidēji. Nu, ieziepējies vēlreiz un sāc no jauna.»
Šoreiz bija skaidri dzirdams skrāpējošs troksnis, it kā kāds berzētu smilšpapīru — tika nogriezti bārdas rugāji.
«Nu, kā tagad ir?» Saksona bažās jautāja.
«Tagad ņem — au — bārdu,» Bilijs rūca, saraukdams pieri un šķobīdams seju. «Bet — ak velns! Saki — au — tas jau nolādēti plēš!»
«Turpini vien,» viņa to uzmudināja. «Neatsakies tūlīt no cīņas, tu lielais indiāni ar skalpa nazi. Atceries, ko Bērts saka, un esi pēdējais mohikānis.»
Ceturtdaļstundu vēlāk viņš nomazgāja no sejas ziepes un slaucīdamies atviegloti nopūtās.
«Tas ir viens no skūšanās veidiem, bet nevaru teikt, ka esmu sajūsmināts par to, Sakson.»
Viņš skaļi ievaidējās, it kā pēkšņi atceroties kādu jaunu nelaimi.
«Nu, kas tad nu atkal?» viņa jautāja.
«Mans kakls. Kas noskūs manu kaklu pakausī? Man tomēr vēl būs jāiet pie friziera un jāmaksā viņam par to.»
Saksonas samulsums bija gandrīz traģisks, bet tas vilkās tikai vienu īsu mirkli. Tad viņa pati paņēma rokā otu.
«Sēdies, Bilij.»
«Ko! Tu?» viņš izbrīnījies jautāja.
«Jā, es. Ja kurš katrs frizieris to var izdarīt, tad arī es varu.»
Bilijs stenēja un vaidēja, ļaujoties viņas rokām, lai tās dara ko grib.
«Tā, tagad ir labi,» viņa teica, kad bija beigusi. «Tas jau pavisam viegli. Un bez tam ietaupa katru gadu divdesmit sešus dolārus. Par to naudu var nopirkt bērna gultu, ratiņus un vēl daudzas citas lietas. Tā, pasēdi vēl drusku mierīgi.»
Viņa nomazgāja, noslaucīja un beidzot iepūderēja viņa kaklu ar talku.
«Tu tagad esi tik jauks kā mazs tīrs bēbītis, Bilij, manu zēn.»
Negaidītais un ilgstošais skūpsts uz kakla pakausī lika viņam sarauties un grozīties kā sāpēs, un kaut arī viņa izjūtas bija diezgan dažādas, bet par netīkamām tās nevarēja saukt.
Divas dienas vēlāk viņš atkal skuvās, kaut gan starplaikā bija zvērējis vairs nepieskarties šai elles mašīnai. Šoreiz gāja jau labāk. Arī Saksona palīdzēja.
«Nav nemaz tik ļauni,» viņš piekrita. «Nu es sāku šo lietu saprast. Viss atkarīgs no tā, kā noregulē. Var dzīt, kā vien patīk. Frizieris tā nevar. Bet šad tad tomēr iegriežu ādā.»