Pēc trešās reizes Bilijs bija jūsmīgs skuvekļa piekritējs. Viņš nevarēja sagaidīt, kamēr Bērts ieradīsies pie viņa, un ar visu aizgāja pie Berta, lai tam to parādītu.
«Mēs gan esam bijuši muļķi visus šos gadus, Bert, skriedami pie friziera un riskēdami dabūt visādas kaites. Skaties. Paskaties, kā tas strādā. Mīksts kā zīds. Un tik viegli… Lūk! Jāskujas tikai sešas minūtes. Vai tu to vari pārspēt? Kad būšu ievingrinājies, veikšu to trijās minūtēs. Var strādāt arī tumsā. Un bez tam tas ietaupa divdesmit sešus dolārus gadā. Saksona to aplēsa, un to viņa prot, taisni brīnums, es tev saku.»
Tirdznieciskie darījumi starp Saksonu un Mersedesu notika arvien biežāk. Redzams, pēdējā varēja pārdot katru smalko rokdarbu, ko Saksona tai iedeva, un Saksona bija priecīga un laimīga par savu darbu. Bērns, ko viņa gaidīja, un Bilija samazinātais atalgojums lika viņai vairāk nekā agrāk domāt par saimnieciskiem apstākļiem, uz kuriem dibinājās viņu eksistences pamati. Viņi ļoti maz noguldīja krājkasē, un Saksona juta sirdsapziņas pārmetumus, domājot par to, cik daudz izdod sīkām mājas vajadzībām un pati savām personīgām vajadzībām. Un bez tam tā bija pirmā reize, kad viņa tērēja cita pelnītu naudu. Jau no savas agrās jaunības viņa bija radusi izdot tikai pašas pelnīto naudu, un tagad, pateicoties Mersedesas starpniecībai, viņas rīcībā bija atkal līdzekļi, un tā varēja sev iegādāties par pašas peļņu vēl skaistāku un dārgāku veļu.
Saksona pēc Mersedesas pasūtījuma pagatavoja no viegliem, gaisīgiem audumiem un mežģīnēm skaistas lietas. Viņa šuva skaistus batista kreklus ar pašas darinātām mežģīnēm un franču izšuvumiem uz krūtīm un pleciem, veselas batista garnitūras, un tik plāna auduma naktskreklus kā zirnekļa tīkls, visu to rotāja izšuvumi un īru mežģīnes. Paklausot Mersedesas priekšlikumam, viņa pagatavoja ļoti komplicētu un brīnumskaistu rītcepurīti, par ko vecā sieviete viņai samaksāja divpadsmit dolārus.
Viņa bija laimīga un darbīga, izlietoja darbam katru brīvo stundu. Arī gaidāmā bērna pūriņš netika aizmirsts. Vienīgie gatavie apģērba gabali, ko viņa nopirka, bija trīs mazas smalkas adītas jaciņas. Visu pārējo viņa pagatavoja pati ar savām rokām — jostiņas izšuva ar cilpu dūrieniem, noadīja jaciņas un dūrainīšus, pašuva cepurīti, gludas, ne pārāk garas kleitiņas, krekliņus, ar zīdu izšūtus flaneļa svārciņus; viņa adīja zeķes un mazas mīkstas kurpītes. Tās adot, viņa redzēja valkātāja mazās kājiņas ar rožainiem sīkiem pirkstiņiem un apaļiem sārtiem gurni- ņiem. Vēlāk viņa pagatavoja savu meistardarbu — balta zīda mētelīti ar izšuvumiem. Bet, kad Saksona labi padomāja, viņa saprata, ka mīlas pilnās domas, ko viņa visās šais lietās iešuva un ieadīja, drīzāk piederēja Bilijam, nekā šai miglainajai, netveramajai, jaunajai dzīvībai, kas par spīti visām pūlēm to saskatīt nekad neļāvās sevi tvert.
«Hm!» teica Bilijs, kad bija apskatījis visu nākošā mazā pilsoņa garderobi, un norādīja uz trim adītām jaciņām. «Tās izskatās taisni kā zēna apģērbs. Es jau viņu redzu īstās vīriešu drēbēs.»
Saksona pēkšņā kustībā piespieda vienu no jaciņām viņam pie lūpām, bet pašai acis bija pilnas neraudātām prieka asarām. Viņš to svinīgi nopietni noskūpstīja, un viņa acis raudzījās Saksonas acīs.
Saksonas naudas pelnīšana drīz izbeidzās, un pie tam diezgan bēdīgā un pazemojošā veidā. Kādu dienu, kad viens no lielajiem tirdzniecības namiem rīkoja izpārdošanu, Saksona pārbrauca pāri līcim uz Sanfrancisko, lai iepirktos. Ejot pa Sutera ielu, viņas skatiens neviļus apstājās pie kāda neliela veikala skatlogā izliktām lietām. Sākumā viņa nemaz negribēja ticēt; vitrīnas goda vietā bija izlikta brīnišķīgā ritcepurīte, par ko viņa bija saņēmusi no Mersedesas divpadsmit dolārus. Bet te cepurītes cena bija divdesmit astoņi dolāri. Saksona iegāja iekšā un gribēja runāt ar veikala īpašnieci. Tā bija kalsna sieviete vidējos gados, asu skatienu un, kā redzams, sveštautiete.
«O, es nedomāju nekā pirkt. Bet es pati pagatavoju smalkus rokdarbus, līdzīgus tiem, kādi jums te izlikti logā. Labprāt vēlētos zināt, cik jūs maksājat — piemēram, par rītcepurīti skatlogā.»
Sieviete uzmeta ātru vērīgu skatienu Saksonas kreisajai rokai un redzēja sadurstīto rādītājpirkstu, tad viņa vērīgi apskatīja Saksonas apģērbu un seju.
«Vai jūs protat tādas pagatavot?»
Saksona pamāja.
«Es tai sievietei, kas to šuvusi, samaksāju divdesmit dolāru.»
Saksona rīstījās pēc gaisa, bet tad savaldīja sevi un kādu bridi domāja. Mersedesa bija iedevusi viņai divpadsmit, tātad astoņus dolārus paturējusi sev, bet materiāls un darbs bija Saksonas.
«Vai jūs, lūdzu, varētu parādīt man citas ar roku šūtas lietas — naktskreklus, dienas kreklus un tamlīdzīgas lietas — un pateikt, cik par tām esat maksājusi?»
«Vai jūs visu to protat?»
«Jā.»
«Un jūs man tās pārdosit?»
«Protams,» Saksona atbildēja. «Tādēļ jau esmu šeit.»
«Mēs sev ņemam nelielu atlīdzību no tā, ko pārdodam,» veikala īpašniece teica. «Jo mums taču jāmaksā īre, apgaismošana un citi izdevumi, un beidzot mums kaut kas ari jāpelna, jo citādi mēs nevarētu pastāvēt.»
«Tas, protams, pilnīgi pareizi,» Saksona piekrita.
Starp daudzām skaistām lietām, ko Saksona tagad redzēja, viņa atrada vienu naktskreklu un vienu veļas komplektu, ko bija pati šuvusi. Par naktskreklu Mersedesa tai bija samaksājusi astoņus dolārus, bet šeit tas bija nocenots par astoņpadsmit dolāriem, un Mersedesa bija saņēmusi četrpadsmit; par otru Saksona bija dabūjusi sešus dolārus, Mersedesai bija izmaksāti vienpadsmit, un šeit veikalā tas tagad maksāja piecpadsmit dolārus.