«Pateicos,» Saksona teica un uzvilka cimdus. «Es jums labprāt pārdošu savus darbus par šādām cenām.»
«Un man būs prieks tos no jums pirkt, ja… ja tie būs tikpat labi kā šie te.» Sieviete nopietni paskatījās uz viņu. «Bet neaizmirstiet, tiem jābūt tikpat labiem, un, ja tie tādi būs, es bieži varēšu dot jums pasūtījumus.»
Mersedesa nemaz nesamulsa, kad Saksona viņai izteica pārmetumus.
«Jūs teicāt, ka atskaitīsit sev tikai nelielu procentu,» Saksona sūdzējās.
«Tā es teicu un tā arī darīju.»
«Bet visu darbu padarīju es un pirku arī materiālu; jūs te nopelnījāt vairāk nekā es. Jūs ieguvāt lauvas tiesu.»
«Jā, mana dārgā, kādēļ lai to nedarītu? Es biju starpnieks. Tā nu reiz pasaulē iet. Starpnieks vienmēr saņem lauvas tiesu.»
«Bet tas ir ļoti nepareizi,» Saksona teica vairāk skumji nekā dusmīgi.
«Par to jums jādusmojas uz pasauli, nevis uz mani,» Mersedesa asi atbildēja, bet tad kā parasti pēkšņi mainīja toni un jau mīkstāk piebilda: «Nestrīdēsimies, dārgā. Jūs man esat mīļa. Jā, ko gan tas jums nozīmē, jums, kas esat tik jauna un stipra un kam ir tik jauks un stiprs vīrs. Klausieties. Es esmu veca sieviete. Vecais Bārijs man maz ko var dot. Viņš jau stāv ar vienu kāju kapā. Padomājiet par to, ka man viņš jāapbedī. Es viņam parādīšu lielu godu, jo ļaušu tam gulēt mūža miegu sev blakus. Kapa vieta jau nopirkta un samaksāta — pēdējos maksājumus nokārtoju ar to naudu, ko saņēmu par starpniecību, pārdodot jūsu darbus. Tad vēl apbedīšanas izdevumi. Visam jābūt ļoti skaistam. Man tādēļ daudz jākrāj. Un kuru katru dienu Bārijs var nolikt karoti.»
Saksona uzmanīgi paostīja gaisu un saprata, ka vecā sieviete atkal dzērusi.
«Nāciet, mana dārgā, es jums kaut ko parādīšu.»
Viņa ieveda Saksonu guļamistabā pie kādas jūrnieku kastes un pacēla tās vāku. Tīkama smarža kā no vītušu rožu lapām plūda no kastes. «Skatieties, tas ir mans miršanas apģērbs. Tā mani atdos iznīcībai.»
Saksonas izbrīns vērtās arvien lielāks, redzot gabalu pēc gabala, ko vecā sieviete izņēma no kastes un tai rādīja. Tā bija īsta līgavas rota, skaista, smalka un viegla. Beigās vecā izņēma ziloņkaula vēdekli.
«To es dabūju Venēcijā, mana dārgā. Skatieties, šo bru- ņurupučkaula matspraudi man pagatavoja Brjūss Anstejs nedēļu pirms tam, kad izdzēra savu pēdējo šampanieša pudeli un ietrieca ar četrdesmit ceturtā kalibra Kolta revolveri sev lodi galvā. Sis plecu lakats. Jā, īsts zīds.»
«Un visu to apraks kopa ar jums?» Saksona izbrīnījusies teica. «O, kāda izšķērdība.»
Mersedesa smējās.
«Kādēļ ne? Es gribu mirt tāpat kā dzīvoju. Tas ir mans prieks. Gribu savienoties ar zemi kā līgava. Es nevēlos sev aukstu šauru gultu. Es gribētu, kaut tas būtu plats dīvāns ar mīkstajām Austrumu segām un spilveniem, bezgalīgi daudz spilveniem.»
«Par to, kas jums te ir, jūs varētu nopirkt un samaksāt par divdesmit apbedīšanas ceremonijām un kapa vietām,» Saksona protestēja, jo viņu šausmināja kaimiņienes uzskati par nāvi. «Tas jau ir taisni grēks.»
«Taisni tā, kā es dzīvoju,» Mersedesa svinīgi teica. «Un tā būs smalka līgava, kas gulēs blakus vecajam Barijam.» Viņa aizvēra kasti un nopūtās. «Man gan labāk patiktos, ja tas būtu Brjūss Anstejs vai kāds no tiem lepnajiem jaunajiem cilvēkiem, kas man gulētu blakus kapa tumsā un kopā ar mani pārvērstos putekļos, kas patiesībā ir īstā nāve. Senās dienās zemes varenos guldīja kapā līdz ar saviem vergiem, dzīviem vergiem. Bet es ņemu līdzi tikai savus skaistos niekus, mana dārgā.»
«Bet vai jūs nemaz nebaidāties?.. Nemaz arī ne?»
«Nāve ir laipna, spēcīga un laba. Es no tās nebaidos. Tie ir cilvēki, no kā baidīšos vēl pēc savas nāves. Tādēļ arī pūlos visu to nokārtot. Viņi mani nedabūs, kad būšu mirusi.»
Saksona nekā nesaprata. .
«Viņi jūs tad nemaz negribēs,» viņa teica.
«Tomēr, daudzi mani gribēs,» skanēja atbilde. «Vai jūs zināt, kas notiek pēc nāves ar veciem nabaga cilvēkiem, kam nav naudas, ar ko samaksāt apbedīšanas izdevumus? Viņus neaprok. Paklausieties, es jums pastāstīšu. Mēs stāvējām pie lielām durvīm. Tas bija dīvains cilvēks, viņam vajadzētu būt pirātam, bet viņš bija profesors un lasīja studentiem lekcijas, nevis uzbruka nocietinātām pilsētām un izlaupīja bankas. Viņš bija slaids, līdzīgs Donam Hu- anam. Rokas tam bija kā no tērauda. Tāds bija arī viņa gars. Un viņš bija traks, mazliet traks, kā visi man zināmie jaunie cilvēki bijuši. «Nāc, Mersedesa,» viņš teica, «apskatīsim savus brāļus un būsim pazemīgi un priecīgi, ka neesam tādi kā viņi — mazākais pagaidām ne. Un vēlāk, vakarā, mēs vakariņosim un ēdīsim ar vēl velnišķīgāku ēstgribu un uzdzersim par viņiem zeltainu vīnu, kas būs jo zeltaināks tādēļ, ka mēs viņus redzējām. Nāc, Mersedesa.»
Viņš atvēra lielās durvis, saņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā. Tā bija skumja sabiedrība. Divdesmit četri gulēja uz marmora galdiem vai arī sēdēja, pret kaut ko atbalstīti. Daudzi jauni cilvēki liesmojošām acīm un liesmojošiem maziem nažiem rokās ziņkāri paskatījās uz mums.»
«Tie bija mirušie?» Saksona, gandrīz bez elpas viņu pārtrauca.
«Mirušie, kam nav bijis naudas apglabāšanai, mana dārgā. «Nāc, Mersedesa,» viņš teica. «Te ir vēl vairāk ko redzēt, kas mūs priecinās, ka esam vēl dzīvi.» Un viņš mani veda pie kubuliem. Pie sāls kubuliem, mana dārgā. Es nebaidījos. Bet man bija jādomā, kā būs ar mani, kad nomiršu. Un viņi tur gulēja kā beigtas cūkas. Pienāca pasūtījums: «Sievieti, vienu sievieti.» Un vīrs, kas tur strādāja, sāka zvejot pa kubuliem. Pirmais, ko viņš izvilka, bija vīrietis, to viņš atgrūda atpakaļ. Atkal viņš meklēja un jauca. Atkal vīrietis. Zvejotājs kļuva nepacietīgs un dusmojās par savu neveiksmi. Un tad viņš izvilka no sāls kausējuma sievieti, pēc sejas varēja redzēt, ka tā ir veca sieviete, un viņš bija apmierināts.»