«Tā nevar būt taisnība!» Saksona iekliedzās.
«Es to redzēju, mana dārgā, es zinu. Un es jums saku: nebīstieties Dieva dusmu pēc nāves. Jābaidās vienīgi no sāls kubuliem. Un, man tā stāvot un skatoties, viņš mani smaidīdams uzlūkoja, izprašņāja un padarīja gluži vai neprātīgu ar savām trakajām, melnajām un no lielas 3a- sišanas nogurušajām acīm, un es zināju, ka manai dārgajai miesai nebūs lemts tāds liktenis. Jo man tās ir dārgas, šīs manas miesas, tikpat dārgas, kā tās bijušas citiem. Jā, sāls kubuls nav īstā vieta šīm tik bieži skūpstītajām lūpām un mīlētajam ķermenim.» Mersedesa pacēla kastes vāku un uzmeta ilgu maigu skatienu savam miršanas apģērbam. «Un tādēļ es gribu sataisīt savu guļas vietu, un drīz es tur dusēšu. Kāds filozofs saka: «Mēs zinām, ka mums jāmirst, bet mēs tam neticam.» Bet veci cilvēki tic. Es ticu.
Mana dārgā, atcerieties sāls kubulus un nedusmojieties par manu lielo starpnieces peļņu. Lai izbēgtu no tiem, esmu gatava darīt visu — nozagt atraitnes artavu, sērdieņa maizes garozu un miroņa penijus no acu vākiem.»
«Vai jūs ticat Dievam?» Saksona pēkšņi jautāja un turējās drosmīgi par spīti bailēm, kas tai lika trīcēt.
Mersedesa aizvēra kastes vāku un paraustīja plecus.
«Kas zina? Es dusēšu labi.»
«Un sods?» Saksona turpināja jautāt, atceroties dzīvi viņpus kapa.
«Nav iespējams, mana dārgā. Kā kāds vecs dzejnieks teicis: «Dievs ir krietns puisis». Nekad nebaidieties no viņa. Vienīgais, no kā jums jābaidās, ir sāls kubuli un tas, ko vīrieši pēc nāves var nodarīt jūsu skaistajam ķermenim.»
Bilijam gandrīz šķita, ka tam klājas pārāk labi. Viņam bija izjūta, ka, salīdzinot ar algu, ko viņš saņem, viņš dzīvo par daudz labi. Viņš nespēja saprast, kā Saksona var katru mēnesi nolikt naudu krājkasē, nomaksāt par saņemtajām mēbelēm, samaksāt īres naudu, dot viņam bagātīgu kabatas naudu, tik labi ēdināt un tad vēl iegādāties materiālu savām skaistajām lietiņām. Vairākas reizes viņš bija teicis, ka nespējot saprast, kā viņa to varot, un ikreiz Saksona bija smējusies, un šie Saksonas noslēpumainie smiekli viņu vēl vairāk mulsināja.
«Es nesaprotu, kā tu ar to naudu vari visu nokārtot,» viņš kādu vakaru teica.
Viņš gribēja vēl ko teikt, bet savaldījās un pieri saraucis minūtes piecas domāja.
«Saki,» viņš beidzot teica. «Kas noticis ar to skaisto rītcepurīti, ko tu tik cītīgi šuvi? Neesmu nekad redzējis, ka tu to valkātu, un bērnam tā taču bija par mazu.»
Saksona brīdi vilcinājās, viņa bija cieši sakniebusi lūpas, un acis šķelmīgi smaidīja. Netaisnību runāt viņai nekad nebija paticis, un pret Biliju viņa to nemaz nespēja. Viņa redzēja, ka Bilija zilajās acīs rodas vētras mākoņi un tam sastingst seja, kā vienmēr, kad viņš kļuva dusmīgs.
«Saki, Sakson, tu — tu — tu taču nepārdod savu darbu?»
Un viņa tam visu izstāstīja, arī p-ar Mersedesas Higin- sas dalību šai darījumā un par Mersedesas Higinsas brīnišķo miršanas apģērbu. Bet Bilijs negribēja attālināties no lietas kodola. īsos un skaidros vārdos viņš aizliedza Saksonai pārdot viņas darbus.
«Bet man ir tik daudz brīva laika, mīļais Bilij,» viņa lūdzās.
Bilijs purināja galvu.
«Nekā darīt. Par to es nekā negribu dzirdēt. Es esmu tevi apprecējis un arī rūpēšos par tevi. Neviens nedrīkst teikt, ka Bila Robertsa sievai jāstrādā. Un arī man pašam negribas tā domāt.»
«Bet Bilij …» viņa atkal iesāka.
«Nē. Tas ir vienīgais, Sakson, ko es tev nevaru atļaut. Ne tādēļ, ka man nepatiktu tavi skaistie rokdarbi. Tie man patīk. Bet es vēlos redzēt, ka tu pati tos valkātu. Turpini strādāt un šūt, kas tev patīk, bet tikai pati sev. Redzi, es esmu tik laimīgs, ka varu cauru dienu svilpot no prieka, domājot par zēnu un tevi, redzu tevi sēžam mājās un uzcītīgi šujam visas tās skaistās lietas, jo zinu, ka tu esi laimīga, tā strādādama. Bet, Dieva vārds, Sakson, man tas viss būtu sabojāts, ja zinātu, ka tu strādā par naudu. Bila Robertsa sievai nav jāstrādā.»
«Tu esi tik labs, Bilij,» viņa čukstēja un, kaut arī vīlusies, tomēr bija laimīga.
«Es vēlos, lai te.v būtu viss, kas vien patīk,» viņš turpināja. «Un tas tev arī jādabū, kamēr vien man būs spēks dūrēs. Zinu, ka man ļoti patīk tās skaistās lietas, ko tu valkā. Man ir sauss aiz ausīm, un var būt, ka, pirms mēs iepazināmies, esmu iemācījies daudz ko tādu, ko man labāk nevajadzētu zināt. Bet es zinu, ko runāju, un neesmu redzējis nevienu sievieti, kuras veļa varētu mēroties ar tavu. O …»
Viņš pacēla abas rokas gaisā, it kā izmisis par to, ka nespēj izteikt savas domas un jūtas vārdos. Un tad viņš mēģināja atkaclass="underline"
«Un ne tikai tīrība ir galvenais, kaut gan tai liela nozīme. Ir |oti daudz sieviešu, kas ir tīrīgas. Bet tas nav tas. Tas ir kaut kas vairāk un kaut kas pavisam cits. Tas ir… labi, tas ir izskats, tik balts, tik skaists, tik kārdinošs. Tas ietekmē cilvēka iztēli. Tas ir kaut kas, ko esmu spiests vienmēr atcerēties, domājot par tevi. Jā, tu esi man kā brīnums, un jo vairāk tev būs skaistu lietu, jo apmierinātāks būšu.
Un tādēļ, Sakson, turpini vien. Var nopelnīt bezgalīgi daudz naudas, un pavisam vieglā veidā. Bilijs Merfijs saņēma septiņdesmit piecus spožus dolārus — un tikai pirms nedēļas — par to, ka uzveica «Ziemeļkrasta lepnumu». No tās naudas viņš mums atmaksāja aizdotos piecdesmit dolārus.»
Bet šoreiz tā bija Saksona, kas protestēja.
«Jeb padomā par Kārli Hensenu,» Bilijs turpināja. «Viņi to dēvē par otru Šarkeju, šie idiotiskie sporta reportieri. Un viņš pats sevi apzīmē par «Savienoto Valstu flotes čempionu». Nu, es viņu tagad pazīstu. Tas ir īstais lācis. Esmu viņu redzējis cīnāmies un varu viņu noguldīt pavisam viegli. Sporta kluba sekretārs apsolīja iekārtot mums vienu maču, un uzvarētājs iegūs simts spožus dolārus.»
«Ja es nedrīkstu par naudu strādāt, tad tu arī nedrīksti boksēties,» bija Saksonas noteikums, bet viņa no tā tūlīt atkāpās. «Bet tas jau nemaz nenozīmē, ka mums jābūt līdzīgiem. Ja arī tu atļautu man strādāt par naudu, es tev tomēr neļautu boksēties. Un, ja tu neboksēsies, tad arī es nestrādāšu par naudu — jā, tā es domāju. Un vēl vairāk — es nekad nedarīšu nekā tāda, kas tev nepatiks, Bilij!»