«Esmu ar mieru,» Bilijs piekrita, «kaut gan man nāvīgi gribas reiz krietni izskolot šo četrstūraino vērsi Hensenu.» Viņš omulīgi smaidīja, par to domādamg. «Bet zini ko, aizmirsīsim visu to, un tu man padziedi «Pļaujas dienas», pavadot uz tās, nu — kā to sauc.»
Saksona dziedāja savu dziesmu, pavadot to uz instrumenta, un, kad bija beigusi, aicināja Biliju dziedāt skumjās «Kovboja žēlabas». Mīlas ceļi ir dīvaini un neizskaidrojami — Saksona bija iemīlējusi sava vīra vienīgo dziesmu, ko viņš kādreiz mēdza dziedāt. Tādēļ ka viņš to dziedāja, viņai patika bezsatura dziesmas monotonā gar
laicība; bet visvairāk viņai patika, tā viņai pašai likās, Bilija bezcerīgi nepareizā dziedāšana. Viņa pat varēja ar to kopā dziedāt tikpat skaisti un pamatīgi nepareizi kā viņš pats. Un viņa nesatricināja Bilija svēto pārliecību.
«Man rādās, Bērts un visi citi mani tikai ķircinājuši, ka neprotu dziedāt,» viņš teica.
«Jā, tu un es, mēs abi kopā to lietu izdarām labi,» viņa atsaucās, apejot taisnībai ar līkumu, jo šādos gadījumos viņai nelikās, ka nepatiesība būtu Jauna lieta.
Pavasarī izsludināja dzelzceļdarbnīcu strādnieku streiku. Svētdienā pirms streika pieteikuma Saksona un Bilijs pusdienoja pie Berta. Bija arī Saksonas brālis, bet bez Sāras, jo viņš nebija spējis to pierunāt pārtraukt ierasto dienas kārtību un darbu. Bertu nomāca vismelnākais pesimisms, un atnācēji atrada viņu dziedot:
Miljonārs mūžam ir ienīsts un viens — Skaudīgi uzlūko
Draugs to un ienaidnieks, un neviens Nedala rūpes ar to — Taupība kļuvusi noziegums, Jo mantu ikviens nu šķiež. Jocīgā laikmetā jādzīvo mums, Kad naudu ugunī sviež.
Mērija rūpējās par pusdienām, un viņas seja skaidrāk par vārdiem runāja, cik tā strīdīgi noskaņota. Saksona atlocīja piedurknes, aizsēja priekšautu un sāka mazgāt brokastu traukus. Bērts atnesa no stūra dzertuves krūzi putojoša alus, un visi trīs vīrieši smēķēja un sarunājās par gaidāmo streiku.
«Tam vajadzēja jau notikt pirms dažiem gadiem,» Bērts noteikti sacīja. «Jo agrāk, jo labāk, tādas ir manas domas, bet tagad par vēlu. Tagad mēs esam sasisti gabalos. Pēdējie mohikāņi tagad saņems to, kas viņiem pienākas, un taisni pa kaklu, jā, tā tas būs.»
«Ak, es nezinu,» Toms pūlējās izlīdzināt, viņš visu laiku • bija cietis klusu un svinīgi nopietni smēķējis savu pīpi. «Strādnieku organizētās savienības kjūst jo dienas jo stiprākas. Es vēl atceros tos laikus, kad Kalifornijā nebija nevienas savienības. Un, lūk, tagad — algas, noteikts darba laiks, un viss.»
«Tu jau runā kā aģitators,» Bērts norūca, «apmēram tā, kā to dara tie idioti. Bet mēs zinām labāk. Ar visām arod
biedrībām un normētajām algām mēs nevaram nopelnīt tik daudz kā agrāk, kad vēl nebijām organizēti. Paskatieties uz Frisku — tur strādnieku vadoņi piekopj vēl netīrāku politiku nekā vecās partijas, plūcas par dzeramnaudām un ļaujas piekukuļoties, bet tikmēr — jā, kā namdari rīkojas Sanfrancisko? Es tev ko teikšu, Tom Braun, ja tu klausīsies, ko tev stāsta, tad dzirdēsi, ka visi Friskas namdari ir namdaru arodbiedrības biedri un saņem pilnu arod- biedra algu. Vai tu tam tici? Tie ir nolādēti melil Nav neviena namdara, kam nevajadzētu katru sestdienas vakaru maksāt uzņēmējam zināmu procentu no savas algas, bet vadoņi tikmēr brauc uz Eiropu par naudu, ko izspiež no šiem muļķiem, ja tā tiem nav jāizšķiež advokātiem, lai nebūtu jāvalkā svītrotais uzvalks.»
«Jā, tas ir pareizi,» Toms piekrita. «To neviens nevar noliegt. Ļaunākais ir tas, ka strādnieki vēl nav atvēruši acis. Viņiem vajadzētu vairāk interesēties par politiku, bet tai jābūt īstai politikai.»
«Sociālisms, ko?» nicīgi iesaucās Bērts. «Vai viņi mūs nepārdos tāpat kā pārdeva Rufi un Šmiti?»
«Vajag atrast godīgus vīrus,» Bilijs teica. «Tas ir galvenais. — Negribu ar to teikt, ka esmu sociālists. Es neesmu. Visi mūsu senči jau tik sen ieceļojuši Amerikā, un, kas attiecas uz mani, es nevēlos, ka bars resnu vāciešu vai netīru Krievijas žīdu man stāsta, kā lai valdu savā zemē, un pie tam viņi pat neprot pareizi runāt manas zemes valodā.»
«Tavas zemesl» Bērts iesaucās. «Ak tu ēzeli, tev jau nemaz zemes nav. To tev iestāsta cilvēki, kas dzīvo no kukuļiem, un to viņi dara ikreiz, kad atkal grib ko iegūt.»
«Bet tad mēs nedrīkstam balsot par vīriem, kas ņem kukuļus,» Bilijs dedzīgi iesaucās. «Ja mēs ievēlētu godīgus un krietnus cilvēkus, tie tādi būtu arī pret mums.»
«Es gribētu, lai tu kādreiz atnāktu uz mūsu sapulcēm, Bilij,» Toms nopietni teica. «Ja tu to darītu, tev atvērtos acis, un nākamās vēlēšanās tu balsotu par sociālistiem.»
«Nē, es to nedarīšu, par to varat būt pārliecināti,» Bilijs teica. «Es neskriešu pie sociālistiem uz viņu sapulcēm, pirms tie neiemācīsies runāt, kā baltiem vīriem klājas runāt.»
Bērts dūca:
«Jocīgā laikmetā jādzīvo mums, Kad naudu ugunī sviež.»
Mērija bija briesmīgi noskaitusies uz savu vīru. Tur bija vainīgs gaidāmais streiks un arī viņa grūtsirdīgās piezīmes. Viņa nespēja sarunāties ar Saksonu, un Saksona bija spiesta klausīties vīriešu runās.
«Bet kā tas viss beigsies?» viņa jautāja; un jautāja šķietami bezbēdīgi, jo šai bezbēdībai bija jāslēpj viņas nemiers.
«Beigsies?» Bērts rūca. «Ir jau beidzies.»
«Bet gaļas un petrolejas cenas atkal cēlušās,» viņa sašutusi iesaucās. «Un Bilija alga samazināta; dzelzceļniekiem algu samazināja pagājušajā gadā. Kaut kam jānotiek.»
«Vienīgais, ko varam darīt — mums jācīnās kā velniem,» Bērts atbildēja. «Cīnīties un cīnoties iet bojā. Tas ir viss. Mums ir beigas tā kā tā, un tādēļ varam sev atļauties par to pašu naudu drusku papriecāties.»