«Tā nedrīkst runāt,» Toms pārmezdams teica.
«Laiks runām sen jau beidzies, tu vecais vēja rādītāj. Tagad atliek tikai cīnīties.»
«Un tu domā, ka tev būs labi panākumi, cīnoties pret karaspēku un ložmetējiem,» Bilijs ierunājās.
«O, ne tādā ceļā. Ir tādi eļļaini spieķīši, kas sprāgst gaisā ar lielu troksni un izrauj bedres. Ir tāds smirģeļ- pulveris…»
«Oho,» Mērija viņu pārtrauca, rokas sānos iespiedusi. «Ak tad to tas nozīmē. Tad tādiem nolūkiem tu nēsā vestes kabatā smirģeli?»
Viņas vīrs to nemaz neievēroja. Toms norūpējies sūca savu pīpi. Bilijs bija sašutis. Tas bija skaidri lasāms viņa sejā.
«To taču tu, Bert, nedarīsi?» viņš jautāja, un varēja redzēt, ka viņš gaida drauga «nē».
«Bez šaubām, ka es to darīšu, ja vēlies zināt. Es vismīļāk gribētu redzēt viņus ellē, ja varētu — jā, visu to bandu, pirms aizeju.»
«Viņš ir īsts asinskārs anarhists,» Mērija sūdzējās. «Tādi cilvēki kā viņš bija tie, kas nokāva Makinliju un Gār- fīldu un — un — un visus citus. Viņu vēl pakārs. Gan jūs redzēsit, ka man būs taisnība.»
«Ak, viņš kā parasti tikai niekojas,» Bilijs mierināja Mēriju.
«Viņš tikai grib tevi ķircināt,» Saksona izlīdzinot teica. «Tu jau zini, ka viņam patīk ķircināties.»
Bet Mērija purināja galvu.
«Es zinu. Dzirdu viņu miegā runājam. Lamājas, lādas,
taisni bail klausīties, un griež zobus. Paklausieties viņu.»
Berta skaistajā sejā bija iegulusi rūgta izteiksme un velnišķa bezbēdība, kad, atgāzies krēslā pret sienu, viņš sāka dziedāt:
Miljonārs mūžam ir ienīsts un viens — Skaudīgi uzlūko
Draugs to un ienaidnieks, un neviens Nedala rūpes ar to.
Toms kaut ko ieteicās par prātīgumu un taisnību, un Bērts, pārtraucis dziedāšanu, metās viņam virsū.
«Taisnība, ko? Tā arī ir tikai iedoma. Es tev pastāstīšu, kā strādniekiem iet ar taisnību. Vai atceries Forbesu — Alistonu Forbesu, kas nogremdēja Alta Kalifornia trestu un iebāza kabatā divus miljonus? Es viņu vakar redzēju braucam lielā automobilī, taisnā ceļā uz elli. Ko viņš par to dabūja? Astoņus gadus. Cik ilgi sēdēja? Pat ne divus gadus. Pārējo sodu viņam atlaida vājas veselības dēļ. Ellē! Mēs jau sen būsim beigti un sapuvuši, pirms viņš noliks karoti. Skatieties! Skatieties pa šo logu. Vai varat redzēt tās mājas dibensienu, kur lievenim salauztas margas? Tur dzīvo Donavana atraitne. Viņa mazgā citiem veļu. Viņas vīru nonāvēja uz dzelzceļa. Viņa nesaņēma ne pliku grasi pabalsta — neuzmanība, nolaidība vai kas tamlīdzīgs. To viņai tiesā pateica. Viņas dēls Arčijs bija toreiz sešpadsmit gadus vecs, īsts mazs klaidonis. Viņš ieradās Fresā un nozaga tur kādam piedzērušam naudu. Vai gribat zināt, cik viņš nozaga? Divus dolārus un astoņdesmit centus. Vai jūs sapratāt — divus dolārus un astoņdesmit centus. Un kā jūs domājat, ko tiesneši viņam piesprieda? Piecdesmit gadus. Tagad viņš jau astoņus gadus sēž cietumā — Sankventinā. Un tur viņš arī paliks, kamēr izlaidīs garu. Viņa māte saka, viņam esot tuberkuloze. To viņš dabūjis tur cietumā. Bet neviens nerūpējas, lai viņu vājas veselības dēļ atsvabinātu no cietuma. Arčijs, tāds puika, nozog piedzērušam divus dolārus un dabū piecdesmit gadus, Alistons Forbess apkrāpj Alta sabiedrību par diviem miljoniem un dabū nepilnus divus gadus. Nu, kam pieder šī zeme, ja drīkstu jautāt? Jums un Arčijam? Nē, jums gan ne. Tā pieder Alistonam Forbesam — oh:
Miljonārs mūžam ir ienīsts un viens — Skaudīgi uzlūko
Draugs to un ienaidnieks, un neviens Nedala rūpes ar to.»
Pie izlietnes, kur Saksona pašreiz beidza mazgāt pēdējos traukus, Mērija noņēma viņai priekšautu un sirsnīgi noskūpstīja viņu, kā to dara vienīgi sievietes, kas dziļi jūt līdzi otrai — topošai mātei.
«Atsēdies tagad, dārgā. Tu nedrīksti nogurdināt sevi — tev vēl ilgs ceļš priekšā līdz tam laikam. Es tev tagad atnesīšu tavu rokdarbu, vari šūt un klausīties vīriešu runās. Bet neklausies, ko Bērts runā. Viņš ir gluži traks.»
Saksona šuva un klausījās, un Berta seja sadrūma, redzot mazbērna veļu, ko viņa turēja klēpī.
«Jā, tā jūs darāt,» viņš negaidīti iesaucās. «Jūs laižat pasaulē bērnus, bet jums nav ne mazākās drošības, ka varēsit tos paēdināt.»
«Laikam vakar vakarā krietni vien sameties,» Toms ņirdza.
Bērts kratīja galvu.
«Ak, kas tur par jēgu bojāt garastāvokli,» Bilijs mēģināja pārējos uzjautrināt. «Tā taču ir varen jauka zeme.»
«Tā bija varen jauka zeme,» Bērts atbildēja, «tad, kad mēs visi vēl bijām mohikāņi. Bet ne tagad. Mēs esam apkrāpti. Mēs esam iespiesti kaktā. Mani senči cīnījušies par šo zemi, arī jūsējie, visu jūsu. Mēs atsvabinājām nēģerus, izkāvām indiāņus, cietām badu, salām, svīdām un cīnījāmies. Sī zeme mums patika. Mēs to nolīdām, apstrādājām, taisījām ceļus, cēlām pilsētas. Un visiem mums bija diezgan. Un mēs turpinājām cīnīties par to. Man bija divi tēvoči, tie krita pie Getisburgas. Bet visiem mūsu senčiem bija savas lauku sētas, zirgi un lopi, un viss cits. Visiem, arī Mērijas …»
«Un viņi būtu gudri darījuši, ja to visu paturētu,» Mērija iekrita viņam valodā.
«Taisnība!» Bērts turpināja. «Tas ir galvenais. Bet mēs esam visu zaudējuši. Mēs esam aplaupīti. Mēs nepratām spēlēt ar iezīmētām kārtīm, paslēpt dūžus piedurknēs, kā citi to darīja. Mēs esam baltie, kas nonākuši postā. Redziet, laiki mainījās, radās divējādas cilvēku šķiras — darba zirgi un lauvas. Zirgi tikai strādāja, lauvas tikai rija. Tie aprija zemnieku mājas, raktuves, fabrikas, un tagad tie aprijuši arī valdību. Mēs esam apkrāpti un aplaupīti. Vai sapratāt?»