«No tevis iznāktu labs sapulču runātājs,» Toms teica. «Tikai loģika drusku klibo.»
«Izklausās pareizi, Bert,» Bilijs teica, «bet tikai tā nav. Katrs var kļūt bagāts arī tagad vēl…»
«Jā, vai arī Savienoto Valstu prezidents,» Bērts ieērci- nāts atbildēja, «bez šaubām, ka to var. Bet es neesmu dzirdējis, ka tev būtu izredzes kļūt miljonāram vai prezidentam. Kādēļ ne? Tādēļ, ka tev nav tas dots. Tu esi ēzelis. Darba zirgs. Tā, lūk.»
Ēdot pusdienas, Toms stāstīja par lauku dzīves priekiem, ko bija pazinis kā jauns zēns. Viņš atzinās, ka viņa sapnis ir pāriet dzīvot laukos, rentēt gabalu zemes un dzīvot tā, kā dzīvojuši viņa senči. Bet nelaimīgā kārtā, kā viņš paskaidroja, Sāra esot tā iesakņojusies pilsētā, ka šim sapnim lemts palikt tikai sapnim.
Vēlāk, kad Bērts atkal iesāka žēloties, Bilijs neviļus sāka salīdzināt. Šī māja nelīdzinājās viņu mājai. Te nebija mājīga un nomierinoša atmosfēra, šķita, ka pāri visam plestos nemiers un ķildas. Viņš atcerējās, ka šī rīta brokastu trauki vēl nebija nokopti, kad viņi atnāca. Vīrieši reti kad ievēro tādus sīkumus, un Bilijs arī parasti to nedarīja, bet visu priekšpusdienu viņš no bezgalīgi daudz sīkām lietām vēroja, ka Mērija nav tik priekšzīmīga namamāte kā Saksona. Jā, tā tik ir sievietei Viņa domu gājienu iztraucēja Bērts.
«He Bilij, tu laikam domā, ka esmu sabozies. Nu protams, ka esmu. Man ir savi piedzīvojumi. Tu vienmēr esi, važonis un bokseris būdams, pelnījis krietnu naudiņu. Tu neesi piedalījies nevienā streikā, tev nav bijusi jāuztur veca nespēcīga māte, un tādēļ neesi bijis spiests pieņemt kuru katru darbu. Tikai tad, kad viņa bija mirusi, es varēju rīkoties, kā man likās labāk.
Piemēram, toreiz, kad mēģināju dabūt darbu ielu dzelzceļu sabiedrībā. Varu jums pastāstīt, kas viss tādam darba zirgam nav jāņem par labu. Lielākais bonza nomēra mani no galvas līdz kājām, jautā bezgalīgi daudz jautājumu un iedod izpildīt anketu. Es to izpildu, pēc tam samaksāju veselu dolāru ārstam, lai dabūtu apliecību par veselības stāvokli. Tad pie fotogrāfa — tur atkal jāmaksā dolārs par fotogrāfiju sabiedrības noziedznieku albumam. Pirmais bonza paņem izpildīto anketu, ārsta atsauksmi, fotogrāfiju un sāk no jauna izprašņāt. Vai es piederu strādnieku arodsavienībai? — Es? Bez šaubām pateicu nepatiesību, ka nepiederu. Man vajadzēja darbu. Pārtikas preču tirgotavā man nedeva vairs uz parāda, un man bija jāuztur māte.
Hm, es sev saku, nu esmu īsts konduktors. Nu varu stāvēt uz pakaļējās platformas un noraidīt smalkās dāmas. Pateicos, nekā tamlīdzīga. Divus dolārus, lūdzu. Vēl divus — par vienkārša skārda gabaliņu. Tad formas apģērbs, deviņpadsmit ar pus dolāri, visur to var dabūt par piecpadsmit dolāriem. Tas man bija jānomaksā no pirmās mēnešalgas. Un man vajadzēja turēt kabatā piecus dolārus sīkā naudā — maiņai — viss pēc likuma. Tos piecus dolārus aizņēmos no Donavana, kārtībnieka. Un tālāk? Divas nedēļas man bija jāstrādā bez algas, lai iemācītos amatu.»
«Vai nāca daudz skaistu dāmu?» Saksona ķircinādamās jautāja.
Bērts drūmi pakratīja galvu.
«Es strādāju tikai vienu mēnesi. Mēs organizējāmies, un viņi mūs visus aiztrieca pie velna.»
«Un tāpat būs ar dzelzceļu, ja sāksit streikot: viņi jūs izsviedīs, un arodsavienību likvidēs,» Mērija teica.
«To jau es visu laiku saku,» Bērts atbildēja. «Mums nav ne mazāko izredžu.»
«Bet kādēļ tad jūs to darāt?» Saksona jautāja.
Viņš īsu brīdi paskatījās uz viņu. Viņam bija dīvaini nedzīvs skatiens, un tad viņš teica:
«Kādēļ mani tēvoči krita pie Getisburgas?»
Saksona kā parasti apkopa savu māju, bet bija ļoti noraizējusies. Viņa vairs negatavoja sev skaistos nieciņus. Materiāls maksāja naudu, un viņa neiedrošinājās to darīt. Viņu bija ietekmējuši Berta pesimistiskie pareģojumi. Tie neizzuda no viņas satrauktās apziņas un kā griezīgs šķēps pastāvīgi lika sevi just. Viņa un Bilijs abi bija atbildīgi par šo topošo jauno dzīvību. Vai viņi galu galā varēja būt tik cieši pārliecināti, ka spēs to paēdināt un apģērbt, un nolīdzināt tam ceļu pasaulē? Viņa neskaidri atcerējās grūtos laikus agrāk, kad veselu ģimeņu eksistence bija apdraudēta un tās gāja bojā; tai atkal uznira atmiņā tēvu un māšu žēlabas, tās ieguva jaunu nozīmi. Tagad viņai gandrīz šķita, ka tā spēj saprast Sāras mūžīgās žēlabas.
Grūtie laiki jau bija jūtami kaimiņos, kur dzīvoja streikojošie dzelzceļnieki. Mazajos veikaliņos, kur Saksona iepirkās savām ikdienas vajadzībām, bija jūtama stipra nospiestība. Likās, ka visur zudis prieks un jautrība. Visus māca drūma jutoņa. Bērniem uz ielas rotaļājoties, viņu
mātes rādīja skumjas sejas. Kad viņas sarunājās vakaros, pie vārtiem vai uz mājas kāpnēm sēžot, balsis tām bija klusas un smiekli reti.
Megija Donavana, kas parasti pirka trīs litrus piena, tagad ņēma tikai vienu. Nekur vairs nedzirdēja runājam par to, ka visa ģimene apmeklētu kino. Gaļas atgriezumi pie miesnieka gandrīz nekad vairs nebija dabūjami. Nora Delanija, kas dzīvoja divas mājas tālāk, nepirka vairs katru piektdienu svaigas zivis. Tagad uz viņu galda parādījās sālītas zivis, un ne jau pirmā labuma. Veselīgie bērni, kas skraidīja rotaļādamies pa ielu un bija paraduši ēdienreižu starplaikā saņemt varenu riku maizes ar biezu kārtu sviesta un cukura, tagad parādījās ar daudz mazākām rikām, plānu kārtiņu sviesta un gluži bez cukura. Jā, šķita, ka šis paradums jau sāk iznīkt, un daži bērni jau nesaņēma parastās rikas.
Visur skopojās un taupīja, un arvien vairāk sašaurināja izdevumus. Visi bija viegli ieērcināmi, un visos kaktos rūga. Sievietes tagad sastrīdējās daudz ātrāk nekā agrāk f un bija neiecietīgākas viena pret otru un arī pret bērniem. Saksona zināja, ka arī Mērija un Bērts dzīvo mūžīgā karā.