«Kaut jel viņa gribētu saprast, ka arī man ir savas rūpes,» viņš žēlojās Saksonai.
Vērīgi viņu uzlūkojusi, Saksona pēkšņi izjuta neprātīgas bailes viņa dēļ. Berta melnajās acīs gailēja ārprāta ugunis. Brūnā seja bija novājējusi un vaigu kauli izspiedušies uz āru; ap muti bija iezīmējies viegls spīta smīns, un tā bija kā rūgtumā sastingusi. Viss, pat tas, kā viņš valkāja cepuri, norādīja uz daudz lielāku vienaldzību un bezbēdību nekā agrāk.
Garajās pēcpusdienās Saksona, pie loga sēdēdama un , bezdarbīgi rokas slēpī salikusi, bieži sevi notvēra, ka domās izseko un mēģina atdzīvināt savu senču pārgājienu pār prērijām un kalniem uz saules rieta zemi pie Rietumu krastiem. Vaļējām acīm viņa varēja sapņot par savu senču idillisko dzīves veidu, kad tie vēl nedzīvoja pilsētās, kad tos vēl nenomāca ne arodsavienības, ne darba devēju savienības. Viņa atcerējās veco ļaužu nostāstus, ka viņi paši audzējuši savas saknes, paši bijuši kalēji un namdari, pa- L gatavojuši savus apavus — jā, un auduši audeklus un vadmalu savām drēbēm. Un viņai likās, ka tā redz Toma sejas sapņaino izteiksmi, kad tas runāja par to, ka viņa lielākā tieksme esot nomāt gabalu zemes un to apstrādāt.
Jā, lauku dzīve droši vien ir skaista, viņa domāja tālāk. Kādēļ cilvēki dzīvo pilsētās? Kā tas gadījies, ka viss tā pārvērties? Ja senās dienās visa bija diezgan, kādēļ tagad nav? Kādēļ vīriem jāstrīdas un jāplēšas, jāstreiko un jācīnās, un tikai tādēļ,.lai dabūtu darbu? Kādēļ nepietiek darba visiem?
Vēl tikai šorīt, un Saksona nodrebēja, to atceroties, viņa bija redzējusi, kā ceļā uz darbu streikotāji briesmīgi sita divus streiklaužus, tie bija vīri, ko viņa pazina dažus pēc izskata, citus pēc vārda, jo dzīvoja viņiem kaimiņos. Tas bija briesmīgi, tas bija cietsirdīgi — ducis vīru pret diviem. Bija sācies ar to, ka bērni sāka streiklaužus apmētāt akmeņiem un lamāt vārdiem, ko bērni nemaz nedrīkstētu zināt. Bija piesteigušies palīgā policisti paceltiem revolveriem rokās, un streikotāji noslēpās mājās un šaurajās ejās starp mājām. Vienu no streiklaužiem bezsamaņas stāvoklī aizveda uz slimnīcu, otrs stiprā dzelzceļa policijas apsardzībā aizgāja uz darbnīcām. Megija Dona- vana ar bērnu rokās stāvēja uz savas mājas kāpnēm un apmētāja viņu tādiem netīriem vārdiem, ka Saksonai vaigi no kauna pietvīka tumši sarkani. Uz otras mājas kāpnēm Saksona redzēja Mersedesu, kas, dīvaini smaidīdama, vēroja cīnītājus. Likās, ka viņa dedzīgi vērotu cīņas gaitu, un viņas nāsis trīsēja, tai ātri elpojot. Saksonu pārsteidza tas, ka vecā sieviete nebūt neizskatījās satraukta, tikai ziņkāra.
Pie Mersedesas, kas bija tik gudra mīlas lietās, Saksona gāja uzzināt, kas noticis ar pasauli. Bet vecās sievietes zināšanas saimnieciskās un rūpniecības nozarēs bija pārāk tumšas un neizprotamas.
«Jā, mana dārgā, tas ir tik vienkārši. Lielākā daļa cilvēku piedzimst muļķi. Tie ir vergi. Maz ir tādu, kas piedzimst gudri. Tie ir pārējo kungi. Dievs cilvēkus tādus radījis, man rādās.»
«Bet ko Dievs saka par šārīta kautiņu pāri ielai?»
«Baidos, ka tas Dievu neinteresē,» Mersedesa smaidīdama atbildēja. «Šaubos, vai viņš vispār par to kaut ko zina.»
«Es biju tik briesmīgi nobijusies,» Saksona teica. «Man kļuva gluži nelabi. Bet jūs — es jūs redzēju — jūs skatījāties gluži mierīgi, it kā tā būtu teātra izrāde.»
«Tā jau arī bija teātra izrāde, mana dārgā.»
«Ak, kā jūs varat tā runāt.»
«Ha, esmu jau agrāk redzējusi, kā nogalina vīrus. Tas nav nekas sevišķs. Visi cilvēki reiz mirs. Muļķi mirst kā vērši, tie paši nezina, kādēļ. Ir diezgan jocīgi to noskatīties. Viņi dūrēm un rungām iedauza viens otram pakaušus. Tas ir rupji. Viņi līdzinās_ dzīvnieku baram. Tie ir kā suņi, kas plēšas viena kaula dēļ. Darbs ir tie kauli, kā dēļ viņi cīnās. Redziet, ja viņi cīnītos kādas sievietes dēļ vai arī ideālu, lielu bagātību un pasakainu dārgumu dēļ, tad tas būtu lieliski. Bet nē, viņi ir tikai izsalkuši un cīnās maizes garozas dēļ, ar ko remdēt savu badu.»
«O, ja es tikai to spētu saprast!» Saksona murmināja un cieši saspieda rokas, it kā izmisumā par to, ka nespēj to saprast.
«Tur nav nekā sevišķa, ko saprast. Tas ir tik skaidrs kā diena. Vienmēr ir bijuši muļķi un gudri cilvēki, vergi un kungi, zemnieki un karaļi. Un tā vienmēr būs.»
«Jā, bet kādēļ?»
«Kādēļ zemnieks ir zemnieks, mana dārgā? Kādēļ muša ir muša?»
Saksona ieērcināta atmeta galvu.
«O, mana dārgā, es jau atbildēju. Visa pasaules filozofija nevar jums dot labāku atbildi. Kādēļ jūsu vīrs jums patīk labāk par kuru katru citu vīru? Tādēļ ka viņš jums patīk tāds, kāds viņš ir. Kādēļ jums patīk? Tādēļ, ka patīk. Kādēļ uguns dedzina un sals saldē? Kādēļ ir gudri un kādēļ muļķi cilvēki? Kungi un kalpi? Darba devēji un darba ņēmēji? Kādēļ melns ir melns? Atbildiet visu to, un jūs varēsit atbildēt katru jautājumu.»
«Bet nav pareizi, ja cilvēkiem jācieš bads un jādzīvo bez darba, kad tie labprāt strādātu, saprotams daudzmaz piemērotos apstākļos,» Saksona protestēja.
«Bet tas ir gluži pareizi, tikpat pareizi kā akmens nevar degt tā kā malka, un jūras smiltis nav cukurs, ka ērkšķi dur, ūdens ir slapjš, dūmi kāpj augšup, un visas lietas krīt uz leju, nevis uz augšu.»
«Bet tad taču mēs neesam ne brīvi, ne neatkarīgi,» Saksona aizrautīgi iesaucās. «Viens nav tikpat labs kā otrs. Manam bērnam nav tādu pašu tiesību dzīvot kā bagātas mātes bērnam.»
«Saprotams, ka ne,» Mersedesa atbildēja.