«Un tomēr mani senči par visu to te cīnījušies un karojuši,» Saksona tomēr nepiekāpās, viņa atcerējās vēstures stundās dzirdēto un arī sava tēva zobenu.
«Demokrātija — muļķu sapnis. O la la, mana dārgā, demokrātija ir meli, lai uzjautrinātu darba zirgus un radītu tiem labu omu. Kad tie sāk pagurt no lielām pūlēm un grūtībām, viņus pierunā paciesties un izturēt, stāsta viņiem par zemi viņpus mākoņiem, kur tie dzīvos vienos priekos un laimē, bet gudros tikmēr cepinās uz mūžīgas uguns. Ak, kā gudrie gan būtu smējušies, to dzirdot! Kad meli jau bija izlietoti un vairs nelīdzēja un cilvēki sāka sapņot par demokrātiju, gudrie parūpējās par to, lai tas tiešām arī paliktu par sapni, nekas vairāk kā tikai sapnis. Pasaule pieder lielajiem un gudrajiem.»
«Bet jūs taču pati piederat strādnieku šķirai,» Saksona teica.
Vecā sieviete stalti izslēja augumu un gandrīz sadusmota teica:
«Es? Strādnieku šķirai? Mana dārgā, ja man nav laimējies naudas lietās, ja esmu veca un nespēju iekarot lepnos jaunos cilvēkus, un tie, ko pazinu savā jaunībā, visi ir miruši, ja atrodos šeit, šai nabagu kvartālā pie Barija Higinsa un gatavojos mirt — es tomēr esmu dzimusi starp valdniekiem, nevis vergiem; visu savu mūžu esmu likusi kāju uz muļķu kakliem. Esmu dzērusi dārgus vīnus, piedalījusies mielastos, ar ko varētu paēdināt mūsu kaimiņus visu viņu mūžu. Diks Goldens un es — tā bija Dika nauda, bet tikpat labi būtu varējusi būt arī mana — Diks Goldens un es, mēs pazaudējām vienā nedēļā četrsimt tūkstošus franku Montekarlo spēļu zālēs. Viņš bija žīds, bet prata izdot naudu. Indijā es valkāju dārgakmeņus, ar ko varētu izglābt tūkstošiem cilvēku no bada nāves — tos tūkstošus, kas mira manā acu priekšā.»
«Jūs to redzējāt?..,. Un nekā nedarījāt viņu labā?» Saksona iesaucās šausmās.
«Es paturēju savus dārgakmeņus — jā, un vēl nebija pagājis gads, kad man tos nozaga kāds krievu virsnieks.»
«Un jūs ļāvāt tiem mirt?» Saksona atkārtoja.
«Tā bija lēta prece. Tie čum un mudž, vairojas kā tārpi. Viņi nebija vairāk vērti, kā strādnieki šeit, kuru lielākā muļķība ir tā, ka tie laiž pasaulē bērnus, lai arī tie vergotu savu kungu labā.»
Nedēļas ritēja, un dzelzceļdarbnīcu streikotāji kļuva arvien niknāki un sarūgtinātāki. Bilijs purināja galvu un teica, ka nespējot saskatīt jēgu šai nelaimē, kas draudīgi aptumšoja visu strādnieku apvārsni.
«Es nevaru te nekā saprast,» viņš teica Saksonai. «Viss ir sajucis. Tas man atgādina cīņu tumsā. Piemēram, važoņi! Tie tagad sāk gudrot, vai nesākt atbalsta streiku un nepievienoties dzelzceļniekiem. Tie tagad jau nedēļu kā nestrādā. Viņu vietas pa lielākai daļai jau aizņemtas, un, ja mēs turpināsim fabrikām piegādāt preces, tad viņi būs streiku zaudējuši.»
«Bet, kad jums samazināja algu, jūs par streiku nedomājāt,» Saksona pieri saraukusi teica.
«O, toreiz mēs par to nevarējām ne domāt. Bet tagad mūs atbalstīs Sanfrancisko važoņi un visa Friskas ostas strādnieku federācija. Mazākais par to notiek sarunas. Bet ja mēs pievienosimies dzelzceļniekiem, iespējams, ka saņemam savus desmit procentus atpakaļ.»
«Tā ir nekur nederīga politika,» viņš kādu citu reizi teica. «Arī cilvēki ir samaitāti. Ja mēs būtu tik gudri un spētu vienoties par krietniem un gudriem vīriem …»
«Bet, ja nu tu un Bērts, un Toms nevarat vienoties, kā tu vari gaidīt, lai visi citi apvienojas?» Saksona jautāja.
«Tā jau ir tā lieta,» viņš piekrita. «Par visu to domājot, var kļūt gluži traks. Un pie tam viss ir tik vienkārši, cik vienkārši vien var būt. Tikai dažus godīgus cilvēkus, un politiskā dzīvē viss ies citādi. Godīgi cilvēki dos godīgus likumus. Un tad citi godīgie saņems to, kas tiem pienākas. Bet Bērts grib visu iznīcināt, Toms tikai smēķē savu pīpi un sapņo par nākotni, kur katrs cilvēks pats lems par savu likteni.»
Viņš pēkšņi apklusa un neziņā raudzījās uz Saksonu.
«Kas ir?» viņš jautāja, un viņa balss no bailēm bija gluži aizsmakusi. «Tu taču neesi slima … vai… Kaut kas tamlīdzīgs?»
Viņa bija piespiedusi vienu roku pie sirds, bet no viņas skatiena drīz vien izzuda izbailes un pārsteigums, dodot vietu dziļam sirsnīgam priekam, un ap lūpām tai rotājās kluss noslēpumains smaids. Šķita, ka viņa aizmirsusi vīra klātbūtni un klausītos no liela attāluma kādu vēsti, kas nav domāta viņa ausīm. Tad arī viņas sejā izplauka prieka un izbrīna smaids. Viņa pastiepa savu roku Bilijam.
«Viņš dzīvo,» viņa čukstēja. «Es sajūtu dzīvību … Esmu tik priecīga, tik priecīga.»
Bilijam nākošā vakarā pārnākot no darba, Saksona iesāka runāt par kādu lietu, kas viņam spēcīgāk lika izjust un saprast nākošā tēva pienākumus un atbildību.
«Esmu par to daudz domājusi, Bilij,» viņa iesāka, «un esmu tik vesela, spēcīga sieviete, ka tam nevajadzētu daudz maksāt. Te, piemēram, ir Marta Skeltona — viņa ir krietna vecmāte.»
Bet Bilijs purināja galvu.
«Nē, Sakson, nekā nebūs. Tu ņemsi ārstu Hentliju. Tas ir Bila Alerfija ārsts, Bils saka, ka uz viņu varot paļauties.»
«Viņa palīdzēja arī Megijai Donavanai,» Saksona neatlaidās. «Un paskaties tikai uz viņu un viņas bērnu.»
«Labi, labi, bet tev viņa nepalīdzēs — un tas ir viss.»
«Bet ārsts ņems divdesmit piecus dolārus,» Saksona turpināja, «un viņš gribēs, lai ņemu kopēju, jo man nav nevienas sievietes, kas man tai laikā palīdzētu. Marta Skel- tona pati visu padarītu, un būtu daudz lētāk.»
Bilijs maigi saņēma viņu savās rokās un teica:
«Paklausies, mazā sieviņa. Robertsu ģimene nepieder tiem cilvēkiem, kas skatās uz lētumu. To nekad neaizmirsti. Tev stāv priekšā dzemdības. Tev jādomā par tām, un tas nav maz. Mans uzdevums ir gādāt, lai būtu nauda, un rūpēties par tevi. Labākais vēl nav labs diezgan, ko varētu tev dot. Es neiedrošinos riskēt un redzēt tevi varbūtējās briesmās — pat par miljonu dolāru arī ne. Tā esi tu, par ko jādomā un jārūpējas. Dolāri ir mēsli. Kā tu domā, vai es mazo drusku mīlu? Jā. Viņš man prātā vien stāv. Domāju par viņu visu cauru dienu. Ja mani padzīs, tā būs viņa vaina. Esmu gluži traks pēc viņa. Un tomēr, Sakson, Dieva vārds, es labāk gribētu viņu redzēt mirušu un apraktu nekā piedzīvot, ka tev notiek kaut mazākā nelaime. Tas tev varbūt liks sajust kaut drusku no tā, kas tu man esi. Ar katru jaunu dienu mīlu tevi vairāk un vairāk. Pašreiz tagad mīlu tevi vairāk nekā mīlēju pirms piecām minūtēm. Un kopēju tev nevajadzēs. Ārsts nāks katru dienu, Mērija padarīs mājas darbus un apkops tevi, tāpat kā tu to būtu darījusi, ja viņai vajadzētu.»