Dienām un nedēļām ritot, Saksona izjuta visu topošās mātes laimi. Doma, ka tā kļūs māte, deva tai dziļu, kvēlu prieku. Bija arī mirkļi, kad viņu māca bailes, bet tie bija tik reti un maznozīmīgi, ka, salīdzinot ar pārējo, neaptumšoja viņas laimi, bet vērta to vēl dziļāku.
Tikai viena lieta viņai tiešām darīja rūpes, un tās bija briesmas, kas draudēja visai strādnieku šķirai un ko neviens, sevišķi viņa, neizprata.
«Tagad vienmēr runā par to, ka ar mašīnām var ražot vairāk, nekā agrāk ar vecajiem paņēmieniem,» viņa teica savam brālim Tomam, «bet kādēļ tad mums nemaksā par mūsu darbu vairāk?»
«Tagad tu esi uz pareiza ceļa,» Toms atbildēja. «Nepaies ilgs laiks, un tu izpratīsi sociālismu.»
Bet Saksonas domas kavējās tikai pie pašreizējām vajadzībām.
«Tom, cik ilgi jau tu esi sociālists?»
«Astoņus gadus.»
«Un nekā ar to neesi sasniedzis?»
«Nē, bet gan jau … ar laiku.»
«Bet, ja tā turpināsies, tu pirms tā laika būsi jau miris.»
Toms nopūtās.
«Baidos, ka tā būs. Viss noris pārāk gausi.»
Atkal viņš nopūtās. Viņa ievēroja brāļa sejā nogurušo, pacietīgo izteiksmi, salīkušo muguru, sastrādātās rokas, un tas viss viņai šķita simbolizējam sociālistu ticības apliecinājuma veltīgumu.
Tas sākās gluži mierīgi, kā bieži mēdz sākties liktenīgi un negaidīti notikumi. Uz ielas rotaļājās visdažādākā vecuma un auguma bērni, un Saksona, stāvot pie vaļēja loga, raudzījās uz tiem un sapņoja par savējo, kam drīz vajadzēja ierasties pasaulē. Saule lēni tuvojās rietam un viegls vējš no līča atnesa uz pilsētu sāļo jūras dvesmu. Pēkšņi viens no bērniem rādīja Septītās ielas virzienā. Visi pārtrauca rotaļāties. Viņi salasījās grupās, lielākie zēni — desmit un divpadsmit gadus vecie — par sevi, bet lielākās meitenes nobijušās pievāca mazākos, satverot tos pie rokas vai paņemot klēpī.
Saksona nevarēja redzēt, kas notiek, bet viņa to noskārta, jo lielākie zēni pēkšņi steidzās pie ietves malas, salasīja akmeņus un noslēpās šaurajās ejās starp mājām. Meitenes, savākušas mazākos bērnus, steidzīgi vilka tos projām, atrāva dārzu vārtiņus un rausās pa mazo namiņu kāpnēm augšā. Durvis aiz viņām aizcirtās, un drīz vien iela bija klusa un pamesta, kaut gan šur tur pacēlās logu priekškari un norūpējušās sievietes raudzījās, kas notiek. Saksona dzirdēja, ka no Centra ielas stacijas, šņākdams un dārdēdams, atiet vilciens. Un tad no Septītās ielas puses atskanēja daudzu dziļu balsu rēcieni. Saksona vēl arvien nekā nevarēja redzēt, un viņai ienāca prātā Merse-
desas Higinsas vārdi: «Viņi ir kā suņi, kas plēšas kaulu dēļ. Un šie kauli ir — darbs.»
Rēcieni tuvojās, un Saksona, izliecoties pa logu, redzēja pa pretējo ietves malu nākam kādu duci streiklaužu, ko apsargāja tikpat daudz detektīvu un policistu. Viņi gāja slēgtās rindās kā disciplinēts spēks, bet aiz viņiem, skaļi rēkdami un barā, nāca ap simts streikotāju. Sad tad viņi apstājās, lai paceltu no ielas pa akmenim. Saksona juta» ka viņu krata baiļu drebuļi, bet viņa valdīja sevi. Arī tas, ka viņa redzēja Mersedesu Higinsu, Saksonu pa daļai nomierināja. Vecā sieviete atvēra mājas durvis, iznesa krēslu» mierīgi atsēdās un sāka vērot.
Policisti bija apbruņoti gumijas nūjām. Detektīviem ieročus neredzēja. Likās, ka streikotāji savu niknumu izgāzīs tikai rēcienos un draudos; tie bija bērni, kas deva zīmi kautiņam. No ejas starp abām mājām, kur dzīvoja Olsenu un Išamu ģimenes, Saksonas mājai tieši pretim» izlidoja akmeņu krusa. Lielākā daļa akmeņu nesasniedza mērķi, bet viens trāpīja kāda streiklauža galvai. Vīrietis nebija ne divdesmit soļus no Saksonas. Viņš sagrīļojās» atsitās pret viņas dārza žogu un izrāva revolveri. Ar vienu roku slaukot no acīm asinis, kas tam kavēja redzēt, viņš ar otru izšāva pret Išamu māju. Viens no detektīviem satvēra viņa roku, aizkavēja otru šāvienu un aizvilka ievainoto sev līdzi. Bet tai pašā acumirklī no streikotāju pūļa atskanēja mežonīgi rēcieni, un no ejas starp Saksonas un Megijas māju bira akmeņu krusa. Streiklauži un viņu sargi palika stāvot un izvilka revolverus. No viņu cietajām un apņēmīgajām, sejām Saksona noprata, ka tie gatavojas izliet asinis un nāvēt. Kāds vecāks vīrietis, acīm redzot, viņu barvedis, noņēma savu melno cepuri un noslaucīja no plikā pakauša sviedrus. Tas bija liels vīrs ar resnu vēderu un izskatījās neparasti nevarīgs. Pleci tam bija nošļukuši, un uz viņa svārku apkakles Saksona redzēja blaugznas.
Kāds no vīriem rādīja uz ielas vidu, un vairāki viņa biedri smējās. Viņu smieklu iemesls bija no mātes rokām aizmukušais mazais, tikko četrus gadus vecais Olsenu zēns, kas tagad tipināja pretim saviem ekonomiskās eksistences naidniekiem. Labajā rokā viņš nesa akmeni, tik smagu, ka tikko spēja pacelt. Bērna mazā roka nevarīgā draudā pacēla akmeni; sejiņa bija dusmās pietvīkusi gluži sarkana, un viņš atkal un atkal kliedza: «Nolādētie streiklauži! Nolādētie streiklauži!» Tas, ka viņu saņēma smejoties, vēl vairāk saniknoja mazo. Viņš pietipināja tuvāk, saņēma visus spēkus un svieda akmeni. Tas nokrita kādus sešus soļus no metēja rokas.