Tik daudz Saksona redzēja, kā arī to, ka uz ielas izsteidzās zēna māte, lai pievāktu bērnu. Tajā brīdī atskanēja streikotāju šāvieni, un Saksonas uzmanība pievērsās vīriem viņas logu priekšā. Viens no tiem izgrūda niknu lāstu un taustīja savu kreiso roku, kas bezspēcīga nokarājās gar sāniem. Viņa redzēja, ka no rokas lāso asinis. Saksona zināja, ka nedrīkst te stāvēt un skatīties, bet viņu iedrošināja atmiņas par senčiem, kas bija tik varonīgi cīnījušies, un viņa nebaidījās vairāk, kā kurš katrs cits cilvēks šādos apstākļos būtu baidījies — drīzāk mazāk. Redzot cīņu, kas tik pēkšņi bija iesākusies citkārt tik klusajā ielā, viņa aizmirsa savu bērnu. Viņa aizmirsa streikotājus un visu citu, tikai izbrīnā skatījās, kas notiek ar resno barvedi, kam nesen mutē bija cigārs. Dīvainā kārtā viņa galva bija iesprūdusi starp viņas žoga mietiem. Ķermenis karājās otrpus žoga, un ceļi nebija gluži pie zemes. Cepure tam bija nokritusi, un pliko pakausi apspīdēja saule. Arī cigārs bija pazudis. Saksona redzēja, ka vīrieša skatiens pievērsts tieši viņai. Ar vienu roku, kas bija izbāzta caur žoga dēļiem, tas it kā māja viņai un arī šķita jautri mirkšķinām acis, kaut gan viņa zināja, ka tās ir drausmīgas sāpes, kas likušas viņa sejai savilkties grimasē.
Sekundi, varbūt divas, viņa stingi blenza uz to, bet tad viņu iztraucēja Berta balss. Viņš līdz ar vairākiem streikotājiem skriešus tuvojās pa ietvi Saksonas mājai un skriedams pilnā balsī kliedza:
«Uz priekšu, mohikāņi! Mēs tagad viņus esam dabūjuši pie krusta!»
Kreisajā rokā tam bija dzelzs stienis, labajā revolveris, bet Bērts velti mēģināja nospiest revolvera mēlīti, visas lodes jau bija izšautas. Pēkšņi savā skrējienā apstājies, viņš nosvieda stieni, sagriezās ar seju pret Saksonas mājas durvīm un sagrīļojās. Viņš grasījās slīkt ceļos, bet tad izstiepās un iesvieda savu revolveri sejā kādam streiklauzim, kas pašreiz metās pie viņa. šūpojoties un tai pašā laikā līkstot ceļos, viņš lēni, ar bezgalīgām pūlēm tvēra ar labo roku žoga mietu, bet viss streikotāju bars, kuru barvedis viņš bija, tikmēr paskrēja viņam garām.
Tā bija cīņa bez žēlastības — asinspirts. Streiklauži un viņu sargātāji bija pilnīgi ielenkti un ar mugurām pret Saksonas māju cīnījās kā ārprātīgi, bet nespēja atvairīt
gandrīz simts cilvēku lielo uzbrucēju baru. Rungas un mieti griezās pa gaisu, revolveri sprakšķēja, un no ielas bruģa izrautie akmeņi bija nāvīgs ierocis nelielā attāluma dēļ. Saksona redzēja, ka Franks Dēviss, Berta draugs, kas vēl tikai pirms dažiem mēnešiem bija kļuvis tēvs, pieliek kādam streiklauzim pie vēdera revolveri un nospiež. Skaļi lāsti, nikna rūkoņa, mežonīgi saucieni un sāpju kliedzieni skanēja juku jukām. Tie nebija cilvēki. Tie bija bestijas, kas cīnījās kaulu dēļ, viņi iznīcināja viens otru kaulu dēļ.
Viņu kauli ir darbs; viņu kauli ir darbs. Atkal un atkal tas skanēja Saksonai galvā. Ja arī viņa gribētu, pat tad vairs nespētu aiziet no loga. Viņa bija kā triekas ķerta. Smadzenes vairs nestrādāja. Stingu skatienu, nespējīga pakustēties vai kaut ko darīt, viņa vēroja šausmīgo ainu, kas kā dzīva mežonīga glezna norisa viņas acu priekšā. Viņa redzēja krītam detektīvus, policistus un streikotājus. Vienam no streiklaužiem, kas nokritis ceļos un nāvīgi ievainots lūdza žēlastību, kāds ar zābaku sadragāja seju. Kādam citam, ko uzbrucējs turēja aiz rīkles un bija piespiedis ar muguru pret žogu, ar revolvera spalu pilnīgi sašķaidīja seju. Atkal un atkal bez apstājas cēlās un krita revolveris, un Saksona pazina cilvēku, kas cilāja revolveri — tas bija Cesters Džonsons. Pirms savām kāzām viņa to bija satikusi ballēs un bieži ar viņu dejojusi. Viņš arvien bija laipns un labsirdīgs cilvēks. Tas nevarēja būt tas pats Cesters Džonsons. Tā stāvot un skatoties, Saksona pēkšņi redzēja, ka resnais barvedis, kas vēl arvien gulēja ar galvu iesprūdis viņas žogā, ar brīvo labo roku izvelk revolveri un, drausmīgi šķielēdams sāņus, pagriež to pret Cesteru. Viņa mēģināja kliegt un brīdināt Cesteru. Tas bija tikko dzirdams vājš kliedziens, Cesters paskatījās augšup un ieraudzīja Saksonu. Bet tai pašā acumirklī atskanēja šāviens, un viņš sabruka pār streiklauzi. Tagad viņas žogā karājās trīs vīri.
Lai notiktu tagad kas notikdams, Saksonu nekas vairs nespētu pārsteigt. Viņa nemaz nebrīnījās, kad redzēja streikotājus lecam pāri žogam un saminam viņas pelargonijas un atraitnītes, kad tie, no vajātājiem bēgdami» skrēja pa eju starp viņas un Mersedesas māju. Pa Priežu ielu no dzelzceļa puses, skriešus un visu laiku šaujot, tuvojās lielāks skaits dzelzceļa policistu un detektīvu. Bet no otras puses, zvaniem šķindot, zirgu pakaviem dimdot, joņoja trīs rati ar policistiem. Streikotāji bija lamatās. Vienīgā iespēja bēgt bija pāri žogiem, pa māju starpām
un pāri māju pagalmiem. Bet šaurajās ejās bija pārāk daudz bēdzēju, un visi nepaguva pārlēkt žogam. Kāds ducis streikotāju palika iespiesti starp viņas mājas ielas fasādi un kāpnēm. Un tāpat kā viņi bija darījuši, tā darīja ar viņiem. Neviens pat nemēģināja viņus apcietināt. Kārtības sargi, saniknoti par savu cilvēku noslepkavošanu, bez žēlastības viņus nošāva vai nosita ar gumijas rungām.
Viss bija beidzies; cieši turoties pie margām, Saksona kā sapnī nogāja lejā pa kāpnēm un pieķērās ar abām rokām pie žoga. Resnais barvedis vēl arvien šķielēja uz viņu un māja ar roku, kaut gan divi policisti pūlējās izvilkt viņu no žoga. Vārtiņi bija norauti, un Saksona brīnījās par to, jo bija sekojusi visai cīņas norisei, bet nebija redzējusi, ka kāds būtu tos izgāzis.
Bērts gulēja aizvērtām acīm. Viņa lūpas bija asiņainas, un no kakla lauzās gārdzošas skaņas, it kā viņš gribētu kaut ko teikt. Saksonai noliecoties pār viņu un ar kabatas lakatiņu slaukot asiņaino vaigu — tam bija uzkāpis kāds ar zābaku — Bērts atvēra acis. Tās vēl arvien spītīgi dega kā senās dienās. Viņš nepazina Saksonu. Lūpas kustējās, un viņš gluži klusi, kā kaut ko atcerēdamies, murmināja: «Pēdējie mohikāņi! Pēdējie mohikāņi!» Tad ievaidējās, un acis atkal aizvērās. Viņš vēl nebija miris. To viņa zināja. Krūtis vēl arvien cēlās un krita, un kaklā bija dzirdamas gārdzošas skaņas.