Saksona paraudzījās augšup. Bija pienākusi Mersedesa. Vecās sievietes acis bija platas un mirdzošas, vaigos radusies krāsa.
«Vai jūs man palīdzēsit ienest viņu iekšā?» Saksona jautāja.
Mersedesa pamāja, pagriezās pret kādu policijas seržantu un lūdza viņu palīdzēt. Paskatījies uz Bertu, seržants sadrūma un nikni iesaucās:
«Lai viņš iet pie velna! Mums pietiek ko ņemties pašiem ar saviem.»
«Var būt, ka mēs abas varēsim,» Saksona teica.
«Neesiet neprātīga,» Mersedesa pamāja misis Olsenai viņpus ielai. «Ejiet tagad iekšā, jūs mazā topošā māte. Tas jums neder. Gan mēs viņu ienesīsim. Misis Olsena nāks, un mēs pasauksim arī Megiju Donavanu.»
Saksona parādīja viņām ceļu uz mazo guļamistabu pagalma pusē, ko Bilijs katrā ziņā bija gribējis apmēbelēt. Atverot istabas durvis, viņai šķita, it kā grīdsega paceltos augšup un iesistos viņai sejā. Tas Saksonai lika atcerēties, ka tas bijis Bērts, kas to izklājis. Sievietēm ceļot viņu gultā, Saksonai ienāca prātā, kā Bērts un viņa vienu svētdienu te ienesa šo gultu.
Un tad tā sajuta dīvainu reiboni un izbrīnā redzēja, ka Mersedesa viņu pētoši vēro. Reibonis kļuva arvien dziļāks, un viņa nolaidās sāpju dzīlēs, ko lemts pazīt vienīgi sievietēm. Viņu aizveda, pa daļai aiznesa otrā istabā un noguldīja gultā. Daudz seju bija ap viņu — Mersedesa, misis Olsena, Megija. Viņai likās, ka tai vajadzētu pajautāt misis Olsenai, vai viņa izglābusi savu bērnu, mazo Emīlu, bet Mersedesa aizsūtīja kaimiņieni pie Berta; Megija aizgāja atvērt durvis, jo kāds bija pieklauvējis. No ielas bija dzirdama daudzu balsu rūkoņa, ko pārtrauca komandas saucieni un pavēles, un starp tām šķinda sanitāro un pat- ruļratu zvani. Tad parādījās Martas Skeltonas apaļā jautrā seja, un drīz pēc tam atnāca ārsts Hentlijs. Reiz, sāpēm kādu brīdi norimstot, viņa caur plāno sienu dzirdēja Mērijas spalgo balsi, kas histēriski kliedza un pastāvīgi atkārtoja: «Nekad vairs neiešu atpakaļ mazgātavāl Nekad! Nekad!»
Bilijam šai briesmu laikā nācās grūti pārvarēt bailes par Saksonu. Rītu pēc rīta, vakaru pēc vakara, uz darbu ejot un no darba nākot, viņam bija jāizcīna smaga cīņa ar sevi, lai, ieejot istabā, kur viņa gulēja, varētu slēpt savu saviļņojumu un izlikties jautrs un bezrūpīgs. Tā guļot, viņa izskatījās ar savu mazo augumu tik maza, sakritusi un vārga, gluži kā bērns. Atsēdies pie gultas, viņš maigi un uzmanīgi saņēma viņas balto roku un glāstīja šaura caurspīdīgo delmu, brīnoties par to, cik gan smalki un trausli viņas kauli.
Viens no viņas pirmajiem jautājumiem — jautājums, ko nesaprata ne Bilijs, ne Mērija — bija:
«Vai viņi izglāba mazo Emīlu Olsenu?»
Un, kad tā viņiem pastāstīja, kā mazais zēns viens pats gājis uzbrukumā pret visiem divdesmit četriem cīnītājiem, Bilija seja taisni staroja sajūsmā.
«Ak tu mazais resgali!» viņš teica. «Ar tādu zēnu var lepoties.»
Viņš samulsis apklusa, viņa rūpes, ka tas būtu varējis viņu sāpināt, bija tik lielas, ka tas izraisīja Saksonā dziļu saviļņojumu. Viņa pastiepa tam savu roku.
«Bilij,» viņa iesāka, bet tad pagaidīja, līdz Mērija bija izgājusi no istabas.
«Es tev netiku jautājusi — un tas jau vienalga … tagad. Bet es gaidīju, ka pats man to teiksi. Vai tas bija?..»
Viņš pakratīja galvu.
«Nē; tā bija meitene. Lieliska maza meitenīte. Tikai… par agru.»
Viņa cieši spieda Bilija roku, likās, ka Saksona mierinātu Biliju viņa bēdās.
«To es tev nekad netiku teikusi, Bilij — tu jau katrā ziņā gribēji zēnu. Bet es gudroju; ja tā būs meitene, saukt viņu par Dēziju. Atceries, tas bija rnanas mātes vārds.»
Viņš piekrizdams pamāja.
«Sakson, tu zini, ka es briesmīgi gribēju zēnu… nu jā, bet tagad man vienalga. Es tikpat labprāt vēlētos meitenīti, un cerēsim, ka nākošo sauks… jā, tev taču nekas nav pretim?»
«Pret ko?»
«Ka viņu sauks tāpat: Dēzija?»
«Ak, Bilij, es taisni par to domāju.»
Bet tad viņa seja kļuva nopietna un stingra.
«Nebūs nekāda «nākošā». Es agrāk nezināju, ko nozīmē — gaidīt bērnu. Tu nedrīksti vairs uzņemties tādu risku.»
«Te runā lielais bailīgais vīrs!» viņa, vārgi smaidīdama, to ķircināja. «No tā tu nekā nesaproti. Kā gan lai vīrietis arī to saprot? Es esmu stipra, vesela sieviete. Viss būtu bijis labi… ja nebūtu notikusi tā cīņa. Kur viņi apraka Bertu?»
«Tu zini?»
«Visu laiku jau. Un kur ir Mersedesa? Jau divas dienas viņa nav rādījusies.»
«Vecais Bārijs ir slims. Viņa to kopj.»
Viņš neteica Saksonai, ka vecais sargs mirst aiz divām plānām sienām un dažus desmitus soļu no viņas.
Saksonai trīsēja lūpas, un viņa sāka raudāt, turot ar abām rokām Bilija roku.
«Es — es nekā nevaru darīt,» viņa elsoja. «Tūlīt atkal pāries… Mūsu mazā meitenīte, Bilij. Padomā! Un es viņu ne reizes neredzēju.»
Kļūstot spēcīgāka, Saksona vēlējās vairāk ko zināt par traģēdiju, kas bija norisinājusies viņu rnājas priekšā. Bi-
lijs viņai pastāstīja, ka drīz pēc tam izsaukts karaspēks f un novietots Priežu ielas galā uz neapbūvētā laukuma
blakus dzelzceļa darbnīcām. Piecpadsmit streikotāji sēdēja cietumā. Policija bija pārmeklējusi visas mājas tuvākā apkārtnē un apcietinājusi šos piecpadsmit vīrus, kas visi bija ievainoti. Viņiem klāsies ļauni, Bilijs drūmi stāstīja. Laikraksti prasa asinis pret asinīm, un visi Oklendas garīdznieki turot bargus sprediķus pret streikotājiem. Dzelzceļu sabiedrība pieņēmusi jaunus strādniekus, un vispār kļuvis zināms, ka streikotāji ne vien pazaudējuši savas vietas, bet tos nepieņems ne uz viena dzelzceļa visās Savienotajās Valstīs. Viņi jau bija sākuši izklīst uz visām pusēm. Dau