dzi no viņiem devās uz Panamu, citi uz Ekvadoru.
Velti mēģinādama slēpt savas bailes, Saksona pūlējās izzināt Bilija domas par notikušo.
«Te nu var redzēt, kur noved varas darbi, par ko arvien iestājās Bērts,» viņa teica.
Bilijs domīgs un nopietns purināja galvu.
«Cesteru Džonsonu viņi katrā ziņā pakārs,» viņš atbildēja, bet nekā vairāk nepateica. «Tu taču viņu pazīsti. Tu pati man stāstīji, ka bieži esot ar viņu dejojusi. Viņu notvēra nozieguma vietā, sabrukušu pār streiklauzi, ko viņš bija sitis, līdz nositis. Vecais resnais Dželijs nemirs, kaut arī viņā iešautas trīs lodes, un Džonsonu pakārs uz Dželija liecības pamata. Par to rakstīja visi laikraksti. Un Dželijs viņu sašāvis, kaut gan pats karājies uz mūsu žoga.»
Saksona nodrebinājās. Dželijs droši vien bija vīrs ar kailo pakausi un ar tabaku nosmulētajām ūsām.
«Jā,» viņa teica, «es visu to redzēju. Man likās, ka viņš tur karājās vairākas stundas.»
«Bet tas viss norisa piecās minūtēs.»
«Man tā šķita mūžība.»
«Jādomā, ka resnajam Dželijam arī tā likās, kad tas karājās uz žoga,» Bilijs grūtsirdīgi smīnēdams teica. «Bet viņš ir sīksts. Jau neskaitāmas reizes viņš sadurts un sašauts. Tagad stāsta, ka viņš uz mūžu palikšot kroplis — vai nu būs jāiet uz kruķiem, vai jābrauc slimnieku krēslā. Nu viņš vairs nevarēs darīt nelietības dzelzceļa sabiedrības labā. Tas bija viens no viņu revolveru vīriem — vienmēr viņš bija klāt, kad uz ielas kaut kas notika. Bailīgs viņš nebija — nekad no neviena divkājainā viņš nav baidījies, tas man par viņu jāsaka.»
«Vai viņš ir precējies?»
«Jā. Viņa sievu nekad neesmu redzējis, bet viņam ir dēls Džeks. Es viņu kādreiz pazinu; labs bokseris, kaut ari nekad negāja ringā. Viņam ir vēl otrs dēls — Pauls. Tas ir skolotājs augstskolā. Mēs esam viena vecuma. Bija liels beisbolists. Pazīstu viņu no bērnu dienām.»
Saksona atlaidās pret atzveltni, jo gribēja atpūsties un padomāt. Problēma kļuva arvien sarežģītāka. Vecīgajam resnvēderim ar pliko pakausi tātad arī ir sieva un bērni. Un Frankam Dēvisam, kas tikko gadu precējies, arī ir mazs dēls. Varbūt tam streiklauzim, kam viņš iešāva lodi vēderā, arī ir ģimene. Šķita, ka viņi visi ir vienas lielas ģimenes locekļi, un tomēr viņi sita un nokāva viens otru savu ģimeņu dēļ. Viņa bija redzējusi, kā Cesters Džonsons nosita vienu no streiklaužiem, un tagad Cesteru pakārs. Cesters Džonsons bija Kitijas Bredijas vīrs, bet ar Kitiju viņa pirms vairākiem gadiem bija strādājusi kopā kartonāžas fabrikā.
Velti Saksona gaidīja, lai Bilijs vēl kaut ko vairāk pastāstītu par notikušo traģēdiju.
«Tas bija nepareizi,» viņa beidzot uzmanīgi ierunājās.
«Viņi nošāva Bertu,» viņš atbildēja, «un vēl daudzus citus. Un Franku Dēvisu. Vai tu zināji, ka viņš miris? Viņam bija sašķaidīts viss apakšējais žoklis — viņš mira ceļā uz slimnīcu. Nekad vēl vienā laikā Oklendā nav bijis tik daudz nonāvēto.»
«Bet tā bija viņu pašu kļūda,» Saksona turpināja. «Viņi iesāka. Tā bija slepkavība.»
Bilijs neatbildēja, bet viņa dzirdēja to klusi kaut ko pie sevis murminām. Viņa zināja, ka Bilijs saka: «Nolādētā banda,» — bet, kad viņa jautāja: «Ko tu teici?», viņš tai neatbildēja. Viņa acīs bija tumši rūpju mākoņi, bet mutes vaibsti cieti un sejas izteiksme barga un nopietna.
Saksona sajuta sirdī sāpīgu dūrienu. Vai arī viņš ir tāds pats kā visi citi? Vai arī viņš nonāvētu citus vīrus, ģimenes tēvus, kā to darīja Bērts, Franks Dēviss un Cesters Džonsons? Vai arī viņš ir mežonīga bestija, suns, kas nikni ņurd kaula dēļ?
Viņa nopūtās. Dzīve bija dīvaina mīkla. Varbūt Merse- desai Higinsai taisnība, runājot tik cietsirdīgi par eksistences būtību.
«Un kas par to?» Bilijs skumji smējās, it kā atbildot uz viņas klusajām domām. «Viens suns plēš otru, tā tas vienmēr bijis.»
«Bet tādā veidā strādnieki nekad negūs uzvaru, Bilij! Tu pats saki, ka viņi sabojājuši savas izredzes uz uzvaru …»
«Nē, to viņi gan nevarēs,» viņš negribot piekrita. «Bet es neredzu nevienas citas iespējas. Nākošie būsim mēs.»
«Taču ne važoņi?» viņa iesaucās.
Viņš drūmi pamāja.
«Uzņēmēji visi kā norunājuši un grib mūs nosmacēt. Viņi saka, ka gribot mūs redzēt ceļos nometušos un ubagojam pēc darba. Kopš pēdējā kautiņa viņi palikuši varen uzpūtīgi. Tas, ka ieradies karaspēks, ka sprediķotāji un laikraksti ir viņu pusē, tāpat arī sabiedriskā doma — tas viss viņus iedrošina. Visu laiku tie dzisina mutes, stāstīdami, ka visu darīs … jā, viņi gatavojas. Vispirms viņi pakārs Cesteru Džonsonu un tos no apcietinātajiem piecpadsmit streikotājiem, kam tiks klāt. To viņi saka nekautrējoties, skaidriem vārdiem. Tas lasāms dienu no dienas «Tribune», «Enquirer» un citos laikrakstos. Viņi nodomājuši iznīcināt arodsavienības. Paskaties uz mums. Tagad nav vairs runa par atbalsta streiku dzelzceļniekiem. Mums pašiem savas rūpes. Viņi izsvieduši četrus mūsu labākos cilvēkus — tie bija valdes locekļi komitejā. Un to viņi darījuši bez kāda iemesla. Viņi meklē kašķi, un to viņi arī atradīs, ja neuzmanīsies. Mēs jau esam saņēmuši slepenus norādījumus no Friskas ostas strādnieku federācijas. Ar tādu aizmuguri mēs kaut ko sasniegsim.»
«Tātad tu domā, ka iznāks … streiks?» Saksona jautāja.
Viņš nolieca galvu.,
«Bet vai tas nav taisni tas, ko viņi vēlas? Kur viņi vēlas jūs redzēt?»