«Kāda tur starpība?» Bilijs paraustīja plecus un turpināja. «Labāk streikot nekā tikt padzītam. Mēs aizsteigsimies viņiem priekšā un notversim tos nesagatavotus. Vai tu domā, ka mēs nezinām, kas viņiem padomā? Pa visiem štatiem vāc važoņus un mūļu dzinējus. Četrdesmit jau viņiem salasīti, un tiem viņi maksā uzturu un dzīvokli — tie pašreiz dzīvo Stoktonā kādā viesnīcā. Tos un citus tamlīdzīgus slaistus viņi kurā katrā brīdī var laist darbā mūsu vietā — tādu viņiem būs simtiem. Tātad iespējams, ka alga, ko šo sestdienu pārnesīšu, būs pagaidām pēdējā.»
Saksona aizvēra acis un domās iegrimusi sēdēja gluži klusu. Viņas dabā nebija par visu ātri uztraukties. Mierīgā līdzsvarotība, ko Bilijs pie viņas tā apbrīnoja, nepameta to arī kritiskos brīžos. Viņa saprata, ka pati ir tikai niecīgs atoms šai neizprotamajā, prātu mulsinošajā daudzu citu atomu cīņā.
«Nu tad mums šoreiz īres nauda būs jāņem no ietaupītā,» viņa mierīgi teica.
Bilija seja apmācās.
«Tur nav tik daudz, kā tu domā,» viņš beidzot teica. «Bertu vajadzēja apglabāt, un man bija jāpieliek iztrūkstošais.»
«Cik tas bija?»
«Četrdesmit dolāru. Beidzamā laikā biju palicis miesniekam un pārējiem drusku parādā. Viņi zināja, ka esmu kārtīgs maksātājs. Bet tad viņi ar mani vaļsirdīgi izrunājās. Streikotāji visu laiku ņēmuši uz parāda, un tagad pašiem veikalniekiem klājoties grūti. Un tā es izņēmu naudu. Es zināju, ka tev nebūs iebildumu. Tev nav, vai ne?»
Viņa drosmīgi smaidīja un tikpat drosmīgi uzvarēja arī bailes, kas grasījās nomākt viņas sirdi.
«Tas bija vienīgais pareizais ceļš, kā tu rīkojies, Bilij. Es darītu gluži tāpat, un Bērts darītu mums to pašu, ja nelaime būtu skārusi mūs.»
Bila seja staroja.
«Jā, Sakson, uz tevi vienmēr var paļauties. Tu esi kā mana labā roka. Un tādēļ es.saku: neviena bērna vairāk. Ja es tevi zaudētu, es kļūtu kroplis uz visu mūžu.»
«Tagad mums būs jātaupa,» viņa domīgi teica. «Cik mums vēl ir bankā?»
«Ap trīsdesmit dolāriem. Redzi, man bija jāmaksā arī Martai Skeltonai un par… un citām lietām. Ārsts var gaidīt. Tā viņš teica. Kā viņš tev patika?»
«Labi. Bet es jau par ārstiem nekā nezinu. Tas ir pirmais ārsts, ko vispār redzu — atskaitot to reizi, kad man potēja bakas, un toreiz to darīja pilsēta.»
«Liekas, it kā tramvajnieki arī grib streikot. Dans Fa- Ions ieradies mūsu pilsētā. Tieši no Ņujorkas. Gribēja klusu ielavīties, bet Ņujorkas puiši bija paziņojuši un visu laiku paturējuši to acīs. Un bija arī vajadzīgs. Viņam ir vesela armija streiklaužu, un viņš tos sūta pa visu zemi speciālos vilcienos, kur vien tie vajadzīgi. Nekad vēl Ok- lendā nav pieredzēti tādi strādnieku nemieri, kādi ir tagad un kādi vēl būs. Liekas, ka pati elle spruks vaļā.»
«Uzmanies labi, Bilij. Es arī nevēlos tevi zaudēt.»
«Ak, par to nebēdā. Gan es uzmanīšos. Es nedomāju, ka mūs uzveiks. Mums ir labas izredzes.»
«Bet jūs tās zaudēsit, ja kādu nogalinās.»
«Jā, un tādēļ mums jāraugās, lai tas nenotiktu.»
«Bez patvarībām.»
«Bez šaujamiem un dinamīta,» viņš piekrita. «Bet būs vesela kaudze streiklaužu, kam iedauzīs pakaušus. Bez tā neiztiks.»
«Bet tu taču tā nedarīsi, Bilij?»
«Ne tā, lai kāds nelietis varētu tiesnesim apliecināt, ka to redzējis.» Bet tad viņš ātri izvēlējās citu tematu. «Vecais Bārijs Higinss miris. Negribēju tev to tejkt, kamēr vēl gulēji slima gultā. Viņu paglabāja pirms kādas nedēļas. Viņa vecā sieva pāries dzīvot uz Frisku. Teicās ienākt pie tevis atvadīties. Pirmo laiku viņa par tevi ļoti rūpējās un gādāja. Martai Skeltonai viņa parādīja šo to, ko tā vēl neprata. Martai no brīnumiem palika mute vaļā.»
Kopš Mersedesa bija aizbraukusi un Bērts miris, bet Bilijs streikoja un bieži stāvēja sardzē, Saksona tik bieži bija viena, ka par spīti viņas līdzsvarotajam raksturam un veselajiem nerviem to sāka mocīt slimīga izjūta. Arī Mērija bija aizbraukusi, it kā darbā pie kādas ģimenes Pje- montā.
Sai laikā Bilijs nespēja Saksonai viņas bēdās daudz līdzēt. Viņš neskaidri nojauta, ka viņa cieš, bet nespēja izprast ne šo ciešanu dziļumu, ne iemeslu. Viņa lietišķā, tīri vīrietiski praktiskā daba bija pārāk tālu no tā, lai izprastu Saksonas dvēseles traģēdiju, kas bija izlauzusies viņas dzīvē. Te viņš bija ārpusē, draudzīgs un laipns skatītājs, kas tomēr redzēja maz. Saksonai mazais bērns bija bijis dzīva un reāla būtne, viņai tas tiešām bija eksistējis. Un tāds tas Saksonai šķita vēl tagad. Te slēpās viņas nelaime. Ar vislielāko gribasspēka piepūli viņa nespēja aizpildīt tukšumu, ko mazais cilvēciņš aizejot bija atstājis viņas dzīvē. Viņa esības izjūta Saksonu dažbrīd noveda līdz halucinācijām. Tam tepat kaut kur jābūt, un viņai tas tikai jāpameklē. Bija tādi brīži, kad viņa sevi notvēra, sasprindzināti klausoties bērna kliedzienā, ko patiesībā ne reizi nebija dzirdējusi, bet tajos laimīgajos mēnešos pirms beigām viņai domās bija licies, ka dzird to tūkstošām reižu.
Kādu dienu ielu dzelzceļa vagonā viņai blakus nosēdās jauna māte ar bērnu rokās. Saksona viņai teica:
«Man arī reiz bija bērns. Viņš nomira.»
Jaunā māte izbijusies paskatījās uz viņu un ciešāk piespieda bērnu sev klāt, varbūt greizsirdībā, varbūt arī bailēs, bet tad viņas sirds iežēlojās, un viņa teica:
«Ak, jūs nabaga dvēsele.»
«Jā,» Saksona pamāja. «Viņš nomira.»
Viņai sakāpa acīs asaras, bet tad tai šķita, ka vārdos izteiktās bēdas tai devušas zināmā mērā atvieglojumu. Un visu dienu viņai vajadzēja sevi valdīt, lai ikvienam garāmgājējam nestāstītu par savām bēdām — bankas kasierim, Salingera universālveikala vecīgajam inspektoram, aklajai sievietei, kas spēlēja pagalmos un ko vadāja mazs zēns, visiem, izņemot policistus. Policisti Saksonas acīs tagad bija izvērtušies par ļauniem un briesmīgiem radījumiem. Viņa bija redzējusi, ka tie tikpat nežēlīgi izrēķinās ar streikotājiem, kā streikotāji ar streiklaužiem. Un bez tam, pretstatā streikotājiem, policisti pēc profesijas bija sitēji. Viņi necīnījās, lai dabūtu darbu. Tie cīnījās tādēļ, ka tas bija viņu darbs. Tai dienā pie viņas mājas tie būtu varējuši streikotājus apcietināt, bet viņi to nedarīja. Katru reizi, nonākot policistu tuvumā, viņa neviļus piegāja uz ietves ciešāk mājām, lai atrastos pēc iespējas tālāk no tiem. Kādēļ tas tā, par to viņa neprātoja, bet kaut kur zemapziņā viņai bija iegulusi izjūta, ka fie ir naidīgi viņai un visiem viņas tuviniekiem.