Astotās un Brodveja stūrī, kur viņai nācās gaidīt ielu dzelzceļa vagonu, stāvēja policists, kas viņu pazina un sveicināja. Viņa kļuva balta kā sniegs, un tai sāpīgi sita sirds. Tas bija tikai Neds Hermanmanis, vēl resnāks un platāku, omulīgāku seju nekā agrāk. Veselus trīs gadus viņi bija deldējuši vienu skolas solu. Vēlāk Neds bija kļuvis par policistu un apprecējis Lenu Heilandi, un Saksonai bija stāstīts, ka viņiem esot pieci bērni.
Bet tagad viņš bija policists un Bilijs streikotājs. Vai nevarēja gadīties, ka Neds Hermanmanis kādā dienā ar revolveri un gumijas sitamo uzbrūk Bilijam, tāpat kā tie policisti bija uzbrukuši streikotājiem viņas mājas dārziņā?
«Nu, kas kaiš, Sakson?» viņš jautāja. «Vai tu esi slima?»
Viņa pamāja, bet nespēja runāt, jo it kā kāds žņaudza kaklu. Par laimi tuvojās vagons.
«Es tev palīdzēšu,» viņš piedāvājās.
Saksona atraujoties izvairījās no viņa rokas pieskāriena.
«Nē, nekas, jūtos gluži vesela,» viņa steidzīgi teica. «Es vēl nebraukšu. Esmu vēl kaut ko aizmirsusi.»
Un steidzīgi, gluži noreibuši, viņa nogriezās no Brodveja pa Devīto. Gabalu pagājusi, viņa iegriezās Kleja ielā, aizgāja pa to līdz Astotai un palika gaidīt nākošo vagonu.
Vasaras mēnešiem ritot, stāvoklis rūpniecībā kļuva arvien ļaunāks. Likās, it kā visas zemes kapitāls izvēlējies taisni šo pilsētu, lai izcīnītu savu cīņu ar strādnieku organizācijām. Tik daudzi nestrādāja streika, lokauta dēļ vai arī tāpēc, ka viņu savienības bija ciešā kontaktā ar streikotāju savienībām un bija gandrīz neiespējami atrast kādu gadījuma darbu. Sad tad Bilijam izdevās kaut ko nopelnīt, bet tas bija tik maz, ka nepietika visnepieciešamākiem izdevumiem, kaut arī viņi sākumā ik nedēļas no streika komitejas kases saņēma nelielu pabalstu un Bilijs ar Saksonu ierobežojās cik spēdami.
Ēdiens, ko viņa tam tagad pasniedza, stipri atšķīrās no tā, ko viņi bija ēduši savā pirmajā kopdzīves gadā. Ne vien labuma ziņā tas bija mainījies uz ļauno pusi, bet dažas lietas no viņu ēdienu saraksta bija pavisam nozudušas. Gaļa, pat vislētākā, reti kad parādījās viņu galdā. Svaigā piena vietā bija stājies kondensētais. Ja vispār pirka sviestu, tad ar pusmārciņu bija jāiztiek piecas sešas reizes ilgāk nekā agrāk. Bilijs agrāk brokastīs bija izdzēris trīs tases kafijas, tagad pietika ar vienu. Lai šo kafiju uzvārītu, Saksonai vajadzēja ļoti daudz laika, un viņa maksāja par to divdesmit centus mārciņā.
Grūto laiku slogs bija uzgūlies visam kvartālam. Tās ģimenes, kas tieši necieta no streika sekām, tomēr spilgti izjuta tā ietekmi vai arī cieta darba trūkumu savā arodā. Daudzie neprecētie vīrieši, kas agrāk bija īrējuši istabas ģimenēs, tagad bija izklīduši pa visiem vējiem, un mājas īre smagāk gulās uz ģimenes pleciem.
«Ak Dievs!» miesnieks teica Saksonai. «Mēs, strādnieku cilvēki, ciešam visi. Mana sieva nevar pat pie zobārsta aiziet. Arī man draud bankrots.»
Kādreiz, kad Bilijs gatavojās ieķīlāt savu pulksteni, Saksona deva padomu aizņemties drusku naudas no Bilija Merfija.
«Tā jau biju domājis,» Bilijs atbildēja. «Bet tagad nevar. Es tev netiku stāstījis, kas otrdien notika sporta klubā. Vai atceries, es tev reiz stāstīju par kādu puisi, kas sevi dēvē par Savienoto Valstu flotes čempionu? Nu redzi, šo vīru klubs nozīmēja par Bilija pretinieku. Nauda viņam jau gandrīz bija rokā. Sestajā raundā Bilija pretinieks gandrīz jau bija gatavs. Septītajā Bilijs cerēja viņu gluži pieveikt. Bet vajadzēja gadīties nelaimei — Dievs vien to zina, kā tas varēja notikt — un Bilijs salauza labo roku. Nu protams, pretinieks to izmantoja savā labā, un Bilijs pateica ar labunakti. — O! Neveicas gan mums, pēdējiem mohikāņiem, beidzamā laikā.»
«Nesaki tā!» Saksona iesaucās un neviļus nodrebēja.
«Ko tad?» Bilijs jautāja, un viņam pat mute palika vaļā no brīnumiem*
«Nesaki vairs nekad šo vārdu. To pastāvīgi atkārtoja Bērts.»
«Ak, mohikāņi. Labi, neteikšu. Tu esi kļuvusi māņticīga?»
«Nē. Un tomēr šai vārdā ļoti daudz patiesības. Tādēļ es to nevēlos dzirdēt. Dažbrīd liekas, it kā viņam būtu bijusi taisnība. Laiki mainījušies. Tie ir citādi, pat citādāki nekā toreiz, kad vēl biju maza meitene. Mēs esam šķērsojuši prēriju un atklājuši šo zemi, un tagad mums pat noņem iespēju nopelnīt sev maizi. Un tā nav ne tava, ne mana vaina. Izdodas — labi, neizdodas — ej bojā; tīrā laimes spēle. Cita izskaidrojuma man nav.»
Saksona bija atteikusies no rīta laikraksta, bet Megijas Donavanas mazais zēns, kas' iznēsāja «Tribune», vienmēr nolika uz viņas lieveņa «ekstra» numuru. Pēc laikraksta ievadrakstiem spriežot, Saksona guva iespaidu, it kā strādnieku organizācijas mēģinātu diktēt zemei savu gribu, saceļot pie tam briesmīgas jukas. Tas viss bija strādnieku organizāciju nopelns — valdošo strādnieku organizāciju — tā diendienā vēstīja ievadrakstu slejas, un Saksona gan ticēja, gan šaubījās. Dzīve bija tik sarežģīta, un mīkla, ko uzdeva sociālisms, šķita neatrisināma.