Smago važoņu streiks, ko finansiāli atbalstīja Sanfrancisko važoņi un Sanfrancisko apvienoto ostas strādnieku federācija, šķita ievelkamies garumā. Oklendas staļļu puiši un zirglietu mazgātāji bija solidāri ar važoņiem. Pārvadājumu firmas nespēja pildīt ne pusi savu pienākumu, bet tām palīdzēja uzņēmēju savienības.
Saksona bija palikusi parādā īri par veselu mēnesi, taisnību sakot, par diviem mēnešiem, jo īres naudu maksāja arvien uz priekšu. Tāpat par diviem mēnešiem nebija maksāts arī mēbeļu parāds, bet Salingera firma laimīgā kārtā sevišķi nespieda.
«Mēs nākam jums pretim, cik vien varam,» aģents teica.
«Man ir dots rīkojums ņemt no jums, cik vien var dabūt, bet arī teikts jūs pārāk neapgrūtināt. Salingeri grib būt tik humāni, cik vien iespējams, bet tagadējie laiki arī mūsu firmai nav izdevīgi. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik daudz ir tādu kontu kā jūsējais. Vai nu agrāk, vai vēlāk firmai tomēr nāksies iekasēt jeb tā pati lauzīs kaklu. Bet jūs tikmēr mēģiniet savākt kaut piecus dolārus, es nākošā nedēļā atkal atnākšu. Parādiet mazākais savu labo gribu.»
Viens no staļļa puišiem, kas nebija pievienojies streikotājiem, vārdā Hendersons, strādāja tai pašā firmā, kur Bilijs. Kaut gan viņa šefi bija to brīdinājuši, lai viņš tāpat kā pārējie ēd un guļ stallī, Hendersons tomēr katru rītu bija gājis uz savu mazo mājiņu Piektajā ielā, garām Bilija un Saksonas mājai. Viņa šad tad bija redzējusi to izaicinoši ejam un vicinām savu ēdiena groziņu, bet bērni nelielā atstatumā sekoja tam un, korī kaukdami, zākāja viņu, saukdami par streiklauzi un briesmīgu cilvēku. Kādu vakaru, būdams sevišķi pārgalvīgā omā, viņš bija iegājis dzertuvē uz Septītās un Priežu ielas stūra. Tur viņam gadījās nelaime sastapt tā paša staļļa važoni Otto Franku, kas bija pievienojies streikotājiem. Un tikai dažas minūtes vēlāk Hendersonu ar ielauztu galvaskausu aizveda uz slimnīcu, bet Otto Franku policijas ratos uz pilsētas cietumu.
Tā bija Megija Donavana, kas, acīm starojot, pastāstīja to Saksonai.
«Tā viņam vajadzēja, tam nelietim,» Megija nobeidza.
«Bet viņa nabaga sieva,» Saksona teica. «Viņa nav sevišķi spēcīga. Un bez tam bērni. Viņa nespēs tos apgādāt, ja viņas vīrs nomirs.»
«Alga pēc nopelna šai nolādētajai smulei!»
Saksonu šausmināja īrietes brutalitāte. Bet Megija bija nesamierināma savā naidā.
«To'viņa pelnījusi un visas citas sievietes, kas dzīvo ar streiklaužiem. Un bērni! Lai viņi cieš badu, ja viņas vīrs atņem citu bērniem pēdējo maizes kumosu.»
Misis Olsena uz to raudzījās citādi. Atskaitot vāju sentimentālu līdzjūtību Hendersona ģimenei, viņa par tiem vairs nedomāja. Galvenās rūpes tai bija par Franka sievu un bērniem — viņa un misis Franka bija māsas.
«Ja viņš nomirs, Otto pakārs,» viņa teica. «Un ko tad darīs nabaga Hilda? Viņai abās kājās iekaisušas vēnas, strādāt ārpus mājas viņa nevar. Un es — es viņai nevaru līdzēt. Vai Kārlis arī nav bez darba?»
«Tas nāk streikam par ļaunu,» Bilijs, mājās pārnācis, teica. «Ja vien viņi varēs, tie katrā ziņā pakārs Franku. Mums būs jāņem advokāts un Dievs zina cik daudz jāmaksā — tas ieraus krietnu robu mūsu kasē. Ja Franku nebūtu dabūjis savā varā viskijs, viņš to nekad nedarītu. Viņš ir viens no miermīlīgākiem un labsirdīgākiem cilvēkiem, kādu vien var iedomāties.»
Divas reizes tai vakarā Bilijs izgāja ievākt ziņas par Hendersonu. Rīta laikraksti deva maz cerību uz izveseļošanos, un vakara laikraksti paziņoja par viņa nāvi. «Tri- bune» pieprasīja ātru un bargu tiesu, liekot nākošiem zvērinātiem pie sirds apzinīgi pildīt savu uzdevumu, un sīki iztirzāja šādas rīcības morālo ietekmi uz patvaļīgo strādnieku šķiru. Laikraksts gāja vēl tālāk un uzsvēra, cik labi patšauteņu uguns ietekmētu šo pūli, kas pielicis savu ķetnu skaistās Oklendas rīklei.
Saksonu visi šie notikumi skāra personīgi. Viņa, kam pasaulē nebija vairāk nekā, kā tikai Bilijs, juta, ka apdraudēta viņas dzīve, Bilija dzīve, jā, un arī viņu mīlestība. No tā mirkļa, kad viņš izgāja no mājām, līdz tam brīdim, kad atkal pārnāca, viņa nekur nerada mieru. Viens varas darbs sekoja otram, bet viņš par to Saksonai nekā nestāstīja, un tomēr viņa zināja, ka Bilijs tur piedalījies. Viņa vairākas reizes to bija redzējusi pārnākam ar noskrambātiem roku kauliņiem, un tādās reizēs viņš bija neparasti kluss, varēja sēdēt un gudrot, ne vārda nerunādams, vai arī gāja tūlīt gulēt. Viņa baidījās, ka šāda klusēšana tam nepaliek par paradumu, un visādi pūlējās iegūt viņa uzticību. Iesēdusies Bilijam klēpī, viņa tam piekļāvās, aplika vienu roku ap kaklu, ar otru atglauda no pieres matus vai arī pūlējās izgludināt saraukto pieri.
«Tagad klausies, Bilij, dārgais,» viņa viegli iesāka. «Tas vairs nav godīgi, un es to negribu. Nē!» Viņa uzlika tam savu roku uz lūpām. «Tagad es runāju viena, tu visu laiku klusē. Vai atceries mūsu norunu vienmēr visu pārrunāt? Es pirmā to lauzu, klusībā pārdodot misis Higinsai savus rokdarbus un tev nekā par to nesakot. Es jutos ļoti nelaimīga. Tāda esmu vēl tagad. Bet es nekad to vairs neesmu darījusi. Tagad tava kārta. Tu kaut ko dari un nekā man par to negribi stāstīt.
Bilij, tu man esi dārgāks par visu citu pasaulē. Tu to zini. Katram no mums ir daļa gar otra dzīvi, bet taisni tagad notiek kaut kas, kur tu man neļauj ņemt dalību. Ja tu nevari man uzticēties, nebūs neviena cita cilvēka, kam
lu varētu. Un bez tam, es tevi tik joti mīlu, ka vienalga ko tu izdarīsi, es nemitēšos tevi mīlēt.»
Bilijs raudzījās uz viņu mīļi, bet neticīgi.
«Neesi auša, Bilij,» viņa neatlaidās. «Atceries, es vienmēr būšu tavā pusē, lai tu darītu ko darīdams.»
«Un neķepurosies pretim?» viņš jautāja.
«Kādēļ lai to darītu? Neesmu taču tavs šefs, Bilij. Nekad arī negribētu pār tevi valdīt. Un, ja tu pieļautu, ka pār tevi valdu, es tevi vairs nevarētu mīlēt.»