Brīdi apcerējis viņas vārdus, viņš pamāja ar galvu.
«Un vai tu nebūsi nikna?»
«Uz tevi? Vai tu mani kādreiz esi tādu redzējis? Nu, bet tagad esi prātīgs un pastāsti, kā esi noskrambājis savas rokas. Skrambas gluži svaigas. To jau katrs var redzēt.»
«Nu labi, pastāstīšu, kā tas notika.»
Viņš apklusa un, it kā kaut ko atceroties, klusi smējās, tie bija jautri zēna smiekli.
«Nu redzi, bet vai tu tiešām nedusmosies? Mums tas jādara, bez tā mēs nekā nevaram iesākt. Tas bija gluži kā filmā. Nāk tāds garš slīmests, pa gabalu jau var saost, ka nāk no laukiem, rokas kā šķiņķi, kājas kā Misisipi lielgabalu laivas. Svara droši vien par pusi vairāk nekā man, arī jauns vēl. Neizskatās, ka gribētu celt traci, izskats tik nevainīgs kā … vārdu sakot, nevainīgs streiklauzis, tāds, kāds vēl nekad nav uzdūries streikotāju postenim. Pat ne īsts streiklauzis, tikai tāds lauku lācis, kas izlasījis laikrakstos uzņēmēja sludinājumu un ieradies pilsētā, lai nopelnītu lielu algu.»
«Un te nu nākam mēs, Buds Stroderss un es. Mēs vienmēr ejam pa diviem, dažreiz pat vēl vairāki kopā. Es pieeju garajam puisim klāt.» — «Nu, vai tu meklē darbu?» es prasu. — «Vari būt par to pārliecināts,» viņš atbild. — «Vai proti braukt?» — «Bez šaubām, ka protu.» — «Ar četrjūgu?» — «Parādi man to.» — «Bet vai esi pārliecināts, ka vēlies braukt?» — «Tādēļ jau arī ierados pilsētā,» viņš saka. — «Tu esi taisni tas vīrs, kas mums vajadzīgs,» es saku. «Nāc līdzi, mēs tev dosim darbu, un tūlīt.»
«Redzi, Sakson, mēs tūlīt nevaram ar viņu tikt gala, jo dažas ielas tālāk stāv Toms Skanlons — sarkanmatainais kāravs, zini — un svilpo, kaut gan pēc izskata mūs nepazīst. Un tā nu mēs ejam visi trīs, Buds un es, bet, ja tu domā, ka ļausim tam puisim atņemt sev darbu, tad maldies. Mēs iegriežamies klusā ieliņā aiz Kampvela tirgotavas. Neviens nav redzams. Buds apstājas, un mēs abi ari.
«Es nedomāju, ka tev patīk braukt,» Buds domīgi saka. Bet puisis atbild: «Tomēr, es gribu.» — «Bet vai esi skaidri pārliecināts, ka gribi šo darbu darīt?» es jautāju. Jā, viņš ir par to pārliecināts. Nekas viņu neaizkavēs darbu pieņemt. Tādēļ jau viņš ieradies pilsētā.
«Labi, mans draugs,» es viņam saku, «mans pienākums tev pateikt, ka tu esi maldījies.» — «Kā tā?» viņš jautā. — «Skaties,» es saku, «tu esi uzkāpis uz savas kājas.» Un, Dieva vārds, Sakson, šis tūļa skatījās uz savām kājām, lai redzētu. «Es tevi nesaprotu,» viņš saka. — «Mēs tev tūlīt to paskaidrosim,» es atbildu.
Un tad — pliuks, plauks, žvikt, žvakt! Uguņošana, ceturtais jūlijs, taisni uz priekšu, zilas ugunis, ellē iekšā — taisni tā. Tas neiet ilgi, ja cilvēkam ir vajadzīgās zināšanas un ja strādā divi. Protams, dūrēm jācieš. Bet vai zini, Sakson, ja tu to puisi būtu redzējusi pirms un pēc tam, tu varētu domāt, ka viņš ir burvju mākslinieks. Viņš bija tā pārvērties, ka viņu nevarēja vairs pazīt. Vai bija jāsmejas? Tu būtu dabūjusi galu no smiekliem.»
Bilijs pats smējās kā negudrs. Arī Saksona smējās, bet savā sirdī šausminājās. Mersedesai taisnība. Muļķa strādnieki kaujas un plēšas darba dēļ. Gudrie kungi brauc automobiļos, nekaujas un neplēšas. Viņi īrē muļķus, lai tie kautos un plēstos viņu vietā. Tie ir tādi vīri, kā Bērts un Franks Dēviss, kā Cesters Džonsons un Otto Franks, kā Dželijs ar resno vēderu un detektīvi, Hendersons un visi citi streiklauži, ko nosit, nošauj, sakropļo vai pakar. O, gudrie ir ļoti gudri. Tiem nekad nekas nevar notikt. Viņi tikai brauc savos automobiļos.
Bet Bilijs stāstīja tālāk.
«Ak, jūs bandīti!» šņukstēja puisis, kad beidzot bija uzrausies atkal kājās. «Vai tu vēl arvien vēlies darbu?» es jautāju. Viņš purina galvu. «Tev tikai atliek viens, tu vecais kamiel, un tas ir — taisies, ka pazūdi. Vai tu saproti? Taisies, ka pazūdi. Atpakaļ uz laukiem. Un, ja vēl kādreiz rādīsies pilsētā, tad mēs tevi nopietni ņemsim priekšā. Tagad tas bija tikai joks. Ja notversim tevi nākošo reizi, tad miesīga māte vairs nepazīs tevi, kad būsim beiguši.»
«Un — ak! — Sakson, tev vajadzēja redzēt, kā viņš metās projām. Es domāju, ka viņš vēl tagad skrej. Kad viņš nonāks mājās un pastāstīs, kā viņu Oklendā saņēma,
esmu ar mieru derēt, ka neviens lauku puisis no viņa apriņķa nenāks šurp, lai brauktu, kaut tiem solītu vai desmit dolāru stundā.»
«Tas bija briesmīgi,» Saksona teica un smējās, labi tēlojot apbrīnu.
«Ak, tas vēl nav nekas,» Bilijs turpināja. «Daži no mūsējiem šorīt bija notvēruši kādu citu puisi. Nepilnās divās minūtēs viņš bija pārvērsts par tādu vraku, ko pat nebija vērts vest uz slimnīcu. Vakara laikraksti uzskaitīja viņa ievainojumus — salauzts deguns, galvā trīs krietni caurumi, priekšējie zobi izsisti, salauzts plecu kauls un divas lauztas ribas. Nu jā, tas viss viņam noderēja. Bet tas vēl nav nekas. Vai tu zini, ko streikotāji darīja Sanfrancisko pirms lielās zemestrīces? Viņi katram streiklauzim, ko notvēra, pārlauza abas rokas. Ar dzelzs lauzni. Lai viņš vairs nevarētu braukt, saprati? Visas slimnīcas bija pilnas. Un važoņi toreiz uzvarēja.»
«Bet, Bilij, vai jābūt tik briesmīgi nežēlīgiem? Es saprotu, tie ir streiklauži, viņi rauj streikotāju bērniem maizi no mutes laukā, lai sniegtu to saviem bērniem, un tas nav pareizi darīts, to es zinu. Bet vai tad jābūt tik — tik nežēlīgiem?»
«Skaidra lieta,» Bilijs pārliecināts atbildēja. «Mums viņiem jāiedveš bailes — ja varam tā, lai mūs nenotver.»
«Un ja jūs notvers?»
«Tad arodsavienības pieņems advokātus, lai mūs aizstāvētu, kaut arī tie daudz nekā nevar darīt, jo tiesneši noskaņoti mums naidīgi, tādēļ ka laikraksti diendienā skandina, lai tie mūs bargi soda. Nu, bet vienalga, pirms šis streiks būs beidzies, daudzi nelieši nožēlos, ka kļuvuši par streiklaužiem.»
Nākošā pusstundā Saksona ļoti uzmanīgi un piesardzīgi mēģināja izpētīt sava vīra uzskatus, jo dedzīgi vēlējās zināt, vai viņš tiešām tik cieši pārliecināts par savām un pārējo važoņu tiesībām tik patvarīgi rīkoties. Bet Bilija ticība savas lietas taisnīgumam bija stipra kā klints. Viņam nekad nebija ienākusi prātā doma, ka te varētu būt kaut kas netaisns. Tāda bija spēle. Reiz sācis, viņš neredzēja cita ceļa, kā to, kuru viņi visi gāja. Viņš neatzina ne dinamītu, ne slepkavības, nekādā ziņā. Bet to negribēja arī arodsavienības. Viņa paskaidrojumi bija nedzirdēti naivi, slepkavības un dinamīts neatmaksājoties, tas uztraucot sabiedrību un sabojājot streikotāju izredzes. Bet