krietns pēriens jeb, kā viņš izteicās, «iedzīt streiklaužiem velnišķas bailes» — tas esot pilnīgi pareizi un korekti.
«Mūsu vecāki tādas lietas nekad nedarīja,» Saksona beidzot domīgi teica. «Toreiz nebija ne streiku, ne streiklaužu.»
«Jā, tā tas bija gan,» Bilijs piekrita. «Tie bija senie labie laiki. Es labprāt būtu toreiz dzīvojis.» Viņš dziļi ievilka elpu un nopūtās. «Bet tie laiki nekad vairs neatgriezīsies.»
«Vai tev patiktu dzīvot uz laukiem?» viņa jautāja.
«Jā, protams.»
«Arī tagad tur dzīvo daudz cilvēku,» viņa turpināja.
«Jā, un nāk uz pilsētu atņemt mums darbu,» skanēja Bilija atbilde.
Kā gaismas stars bija tas, ka Bilijs sāka braukt peļņā pie lielā tilta, ko cēla pie Nailsas. Pirms tam viņš pārliecinājās, ka te nodarbināti tikai arodsavienibu biedri. Viņš paguva nostrādāt tikai divas dienas, kad cementa strādnieki nolika savus darbarīkus. Uzņēmēji, jādomā, bija paredzējuši šādu varbūtību, jo nekavējoties aizvietoja streikotājus ar nearodniekiem itāļiem. Sekas bija tās, ka streikam pievienojās arī namdari, dzelzstrādnieki un važoņi, un Bilijs, kam nebija naudas dzelzceļa biļetei, pārējo dienas daļu pavadīja, staigājot uz mājām.
«Es nevarēju strādāt par streiklauzi,» viņš nobeidza savu stāstu.
«Nē,» Saksona teica, «lu nevarēji strādāt par streiklauzi.»
Bet viņai bija jādomā par to, kā tas var būt, ka vīrietis, kas grib strādāt un kam arī ir darbs, nedrīkst strādāt, jo arodsavienības to noliedz. Kādēļ vispār ir arodsavienības? Un, ja tās nepieciešamas, kādēļ visi strādnieki nav šo savienību biedri? Tad nebūtu streiklaužu, un Bilijam būtu darbs katru dienu. Viņa gudroja, kā iegādāties maisu miltu. Tas pats bija ar kaimiņu namamātēm, jo tirgotājs bija aizvēris savas maiznīcas durvis un ar sievu un savām divām mazajām meitenītēm aizbraucis. Nemieri rūpniecības pasaulē bija atstājuši smagas pēdas visur, kur vien paraudzījās.
Kādu pēcpusdienu pie viņas durvīm pieklauvēja kāds svešinieks. Vēl tai pašā vakarā Bilijs pārnesa jaunu dīvainu ziņu. Viņš bija saņēmis piedāvājumu. Viss, kas viņam jādara, viņš stāstīja Saksonai, ir tikai piekrist, un viņš varētu tūlīt sākt strādāt par staļļa priekšstrādnieku par simts dolāriem mēnesī.
Izredzes iegūt šādu summu gluži apstulbināja Saksonu, kas pašreiz ēda vakariņās sālsūdenī novārītus kartupeļus, sildītas pupas un mazu sakaltušu sīpoliņu, ko tie ēda zaļu. Nebija ne maizes, ne kafijas, ne sviesta. Sīpoliņu Bilijs bija izvilcis no kabatas — viņš to bija pacēlis uz ielas. Simts dolāru mēnesī! Viņa apslapēja ar mēli lūpas un mēģināja sevi valdīt.
«Kādēļ viņi tev to piedāvāja?» viņa jautāja.
«Diezgan vienkārši saprotams,» bija viņa atbilde. «Viņiem ir daudz iemeslu to darīt. Puisis, kam uzdots rūpēties par Karali un Princi, ir gatavais ēzelis. Karalis jau klibo. Tad vēl viņiem ir diezgan skaidra nojauta, ka es esmu tas, kas lielu daļu viņu streiklaužu izņem no apgrozības. Maklins ir bijis viņu priekšstrādnieks ilgus ilgus gadus — es vēl staigāju īsās bikšelēs, kad viņš jau bija priekšstrādnieks. Tagad viņš ir slims un vairs nespēj strādāt. Viņiem vajadzīgs cits, kas ieņemtu viņa vietu. Un es jau arī esmu daudzus gadus tur strādājis. Bet galvenais, es protu šo darbu un varu to pieņemt. Viņi zina, ka protu ar zirgiem rīkoties.»
«Padomā tikai, Bilij, simts dolāru mēnesī,» Saksona tikko dzirdami teica.
«Un zēnus visus pamest,» viņš teica.
Tas nebija jautājums. Nebija arī paskaidrojums. Saksonai bija atļauts uzņemt to, kā viņa vēlas. Viņi skatījās viens uz otru. Viņa gaidīja, lai Bilijs vēl kaut ko teiktu, bet viņš tikai skatījās. Viņai šķita, ka šis ir viens no izšķirošiem brīžiem viņas dzīvē, un viņa piespieda sevi raudzīties aukstasinīgi un mierīgi. Bilijs pat nedomāja viņai palīdzēt. Viņa domas slēpa neizteiksmīga, sastingusi seja. Arī acis nekā nepauda. Viņš tikai skatījās un gaidīja.
«Tu … tu nevari to pieņemt, Bilij,» viņa beidzot teica. «Tu nevari pamest biedrus.»
Viņa roka straujā kustībā tiecās pēc viņas rokas, un sejā tagad staroja laimīgs smaids.
«Surp roku!» viņš sauca, un viņu rokas sastapās ciešā spiedienā. «Tu esi visuzticīgākā, labākā sieva, kāda vīrietim jebkad bijusi. Ja visas būtu tādas kā tu, mēs uzvarētu vienalga kādā streikā.»
«Ko tu darītu, ja būtu neprecējies, Bilij?»
«Labprāt redzētu viņus visus karājamies!»
«Tādēļ, ka esi precējies, tas nedrīkst būt citādi. Man jādalās ar tevi visās lietās. Kas es būtu par sievu, ja tā nedarītu?»
Saksona atcerējās svešinieku, kas bija šodien pieklauvējis pie viņu durvīm, un nolēma par to pastāstīt, jo saprata, ka pašreiz ir izdevīgs brīdis, lai par to runātu.
«Šodien pēcpusdienā te bija kāds vīrietis, Bilij. Viņš meklē īrēt istabu. Viņš saka, ka gribot maksāt sešus dolārus par mūsu mazo guļamistabu, kas iziet uz pagalmu. Tad mēs varētu samaksāt par pusmēnesi Salingeram un nopirkt vēl maisu miltu, jo mūsu miltu krājums jau beidzies.»
Saksona zināja Bilija nepatiku pret istabu īrniekiem un ,
nu bažās gaidīja, ko viņš teiks.