«Droši vien tas ir viens no dzelzceļnieku streiklaužiem?»
«Nē, viņš ir Sanžozē preču vilciena kurinātājs. Har- mons, viņš saka, ka esot Džemss Harmons. Viņš tikko pārnācis uz šejieni. Lielāko dienas daļu viņš guļot un tādēļ labprāt gribētu dzīvot klusā mājā, kur nav bērnu.»
Beidzot Bilijs piekāpās, bet tikai pēc tam, kad Saksona viņam bija izskaidrojusi, cik maz rūpju tai sagādāšot jaunais īrnieks. Bet pat tad viņš vēl protestēja un piebilda, it kā tikai vēl tagad to būtu iedomājies: «Bet es nevēlos, ka tu uzpos gultu svešam vīrietim. Tas nav pareizi. Man jārūpējas par tevi.»
«To jau tu varētu,» viņa ātri steidzās teikt, «ja tu pieņemtu priekšstrādnieka vietu. Bet to taču tu nevari darīt. Un, ja man ar tevi jādalās visās lietās, tad tev jāatļauj man darīt, ko spēju.»
Džemss Harmons Saksonai sagādāja vēl mazāk rūpju un pūļu, nekā viņa bija domājusi. Viņš bija neparasti tīrīgs kurinātājs un pārnāca mājās jau mašīntelpās nomazgājies. Viņam bija virtuves durvju atslēga, un viņš nāca un gāja pa tām. Saksonai viņš tikai padeva labrītu un apjautājās, kā tai klājas. Tā kā Džemss Harmons dienu gulēja un nakti strādāja, viņš bija nodzīvojis jau veselu nedēļu viņu mājā, kad Bilijs viņu pirmoreiz redzēja.
Jau kopš ilgāka laika Bilijs nāca diezgan vēlu mājās un arī pēc vakariņām vēl mēdza iziet, bet viens. Nekad viņš Saksonai nestāstīja, kurp iet, un Saksona arī nejautāja. Bet nevajadzēja sevišķi daudz gudrības, lai to uzminētu. Viņa lūpas tādās reizēs oda pēc viskija. Viņa apdomīgā gaita bija vēl lēnāka, vēl apdomīgāka. Alkohols
neietekmēja viņa kājas. Viņš gāja tikpat stingri kā visi citi. Alkohols iezīdās viņa smadzenēs, acu plaksti kļuva smagi, un acīs blīvējās vētras mākoņi. Viņš nebija ne īdzīgs, ne arī meklēja ķildu, un nebija arī runīgs. Taisni otrādi, alkohols viņa prāta procesiem piešķīra neparastu dziļumu un svinīgumu. Viņš runāja maz, bet tas, ko viņš teica, bija drūms un pravietisks. Tādās reizēs nebija iespējams ar viņu diskutēt, ne arī viņu pārliecināt.
Tā nebija viņa būtības pievilcīgā puse, ko viņš tagad rādīja Saksonai. Viņai gandrīz likās, it kā pie viņas būtu atnācis dzīvot kāds svešs cilvēks. Pašai nemaz neapzinoties, viņa sāka no Bilija vairīties. Agrāk viņš arvien bija pūlējies izvairīties no strīdiem un kautiņiem. Tagad tie viņu sajūsmināja, un viņš bija laimīgs, ka var tajos piedalīties, un pats tos meklēja. Visu to pauda viņa seja. Viņš nebija vairs jautrais, smaidošais zēns. Tagad viņš smaidīja reti. Viņa seja bija vīra seja. Viņa lūpas, acis, mutes vaibsti bija nežēlīgi, tādi paši kā viņa domas.
Viņš reti kad bija pret Saksonu nelaipns, bet arī reti kad īsti laipns. Viņš bija kļuvis vienaldzīgs. Viņš par sievu vairs neinteresējās. Nevērojot cīņu, ko viņi plecu pie pleca izcīnīja arodsavienību dēļ, viņa ieņēma maz vietas Bilija domās. Kad viņš pret to bija laipns, viņa redzēja, ka tas notiek tīri mehāniski, tikpat ierasti un mehāniski bija arī viņa glāsti. Viss spontānais, viss siltums viņu attiecībās bija izgaisis, šad un tad, skaidrā prātā būdams, viņš atkal varēja būt senais jaukais Bilijs, bet pat šie retie mirkļi palika arvien retāki. Pa lielākai daļai viņš klusēja, iegrimis drūmās domāš. Viņu ļoti nomocīja grūtie laiki un smagā cīņa starp darba devējiem un arodsavienībām. Tas sevišķi dūrās acīs, viņam guļot; miegā viņu mocīja baigi, mežonīgi sapņi, viņš vaidēja un murmināja, vīstīja dūres un grieza zobus, nemierīgi svaidījās pa gultu, seja tam bija ļaunu kaislību saraukta, bet kaklā virda un mutuļoja briesmīgi lāsti, kas meklēja ceļu uz lūpām. Guļot viņam blakus, Saksona baidījās šā svešā vīra, ko nemaz nepazina, un atcerējās, ko Mērija viņai bija stāstījusi par Bertu. Ari viņš bija miegā lādējies, vīstījis dūres un naktīs miegā vēlreiz izcīnījis dienas cīņas.
Bet viens Saksonai bija skaidrs — tā nebija Bilija vaina, ka viņš kļuva citāds, netīkams Bilijs. Ja nebūtu streika, strīdu un plēšanās darba dēļ, viņš būtu tas pats vecais jaukais Bilijs, ko viņa tik bezgalīgi mīlēja. Varmāka, kas slēpās viņa būtības dzīlēs, nemaz nebūtu atmodies. Bet, ja streiks ieilgs, viņa ne bez pamata baidījās, ka šis Bilija otrais drausmīgais es varētu attīstīties un izaugt vēl atbaidošāks. Un viņa zināja, ka tas nozīmētu viņu mīlas pasaules bojāeju. Tādu Biliju viņa nespētu mīlēt, un tāds Bilijs pēc savas būtības nespēja ne mīlu izraisīt, ne to dot. Un, iedomājoties, ka varētu rasties bērni, viņa visa nodrebēja. Tas būtu pārāk šausmīgi. Šādos skumjos pārdomu brīžos viņas dvēselē radās izmisīgs, neizbēgams jautājums: «Kādēļ? Kādēļ? Kādēļ?»
Arī Bilijam bija savas problēmas — jautājumi, ko tas nespēja atrisināt.
«Kādēļ būvgaldnieku arodsavienība negrib streikot?» bija viens no jautājumiem, ko viņš velti un sarūgtināts izkliedza noslēpumainajam nezināmam, kas aizsedza cilvēka i dzīves un pasaules ceļus. «Bet nē; Obriens nevēlas piedalīties, un viņš ir vienīgais noteicējs būvgaldnieku arodbiedrībā. Bet kādēļ viņi no tā neatsvabinās un mums nepie- . biedrojas? Tad mēs uzvarētu. Ja visi dzelzceļnieki būtu sākuši streikot, darbnīcu strādniekus nesakautu. Ak Dievs! Jau vesela mūžība pagājusi, kopš neesmu smēķējis pieklājīgu tabaku vai dzēris tasi labas kafijas. Esmu aizmirsis, kā izskatās urt kā garšo labas pusdienas. Vakar es nosvēros — piecpadsmit mārciņu mazāk. Ja tā turpināsies, drīz varēšu cīnīties pussmagā svarā. Vai tādēļ es visus šos daudzos garos gadus maksāju arodbiedrībām biedra naudu? Es nevaru sev nopelnīt kārtīgas pusdienas, un manai sievai jāpoš citiem vīriem gultas. Tas mani padara gluži traku. Kad saskaitīšos, kādu dienu ņemšu un izsviedīšu to īrnieku laukā.»